07.03.2012
Kad Viss Ir, Ir Par Daudz
Tas ir. Labais. Turpinām, mazliet mainām struktūru,
formu, auditoriju. Mazliet šaurāk, mazliet plašāk, mazliet savādāk.
Šaurāk – vairs apzināti nemeklējam auditoriju, lai
tikai būtu, drīzāk, ļaujam auditorijai pašai meklēt, sekot, ja šī ir gana
apzinīga, domājoša, meklējoša, ieinteresēta, tā atradīs.
Plašāk – turpinām uz / ar ārpusi, mazliet intensīvāk,
kā pirms. Daļu tulkosim, tomēr daļu publiskosim svešvalodā, citos resursos, iespējams,
ar saiti uz to.
Savādāk – laiks maina un mainās. Mēs ar. Kaut ko
atmetīsim nost, kaut kas nāks klāt. Runa varētu būt drīzāk par robežu
paplašināšanu, neapstājoties tikai pie viena rāmīša, kur tas beidzas un viss.
Tālāk nekā nav. Izrādās, ka ir un var.
Ir padomā turpinājums izglītojošai domu apmaiņai ar
diskusijas elementiem – rokasgranāta iesācējiem jeb „Dari-Radi-Maini” .
Jau otro gadu no vietas būvējam manifestu
kopsavilkumu, kam vajadzētu materializēties, kā pirmajam P3licanfestam.
Par ierakstiem – tie noteikti būs. Esam domājuši par
digitālajiem ierakstiem, tomēr - daudziem no mums ir gan internets, gan dažādu
formātu atskaņotāji. Lai formāts nezaudētu personiskumu, noformējumu, ielikto
darbu, domas, idejas, paliekam pie taustāmā formāta. Sauc to par cd-r, kompaktdisku
vai plati, mazā tirāžā.
Par pasākumiem – tie notiek vienā laidā, no mūsējiem
– būs, bet mazāk, toties, savādāk un kvalitatīvāk. Esam drusku piekusuši no
daudzajiem pasākumiem, ja to ir par daudz, zūd baudījums un motivācija.
Iestājamies
par labi rīkotiem, kvalitatīviem, pārdomātiem, savādākiem. Tādus arī būvēsim un
atbalstīsim. (lai izvairītos no - „Forši, bet Jūs atbraucāt 10 gadus par vēlu”)
No jaunumiem – beidzot esam aktivizējuši testa režīma
P3licanVulgar sērijas tekstilus, ierobežotos daudzumos, jo gala beigās, tas nav
ne tirgus, ne biznesa modelis, ne plaša patēriņa māksla, ne modes brēciens,
drīzāk attieksme un veids, kā to paust, savādāk.
Būtu mazliet pāragri pieteikt nerealizētos projektus
vai idejas, kas būs.
(Nolemts,
ka nepubliskosim, nepārizdosim pat pirātiskās versijas pagātnes pērlēm – tās
pieder aizgājušajam laikam un melomāniem. Atmiņas ir labi, bet dzīvot smukās
atmiņās - var, bet vai vajag.)
Pietiks spēka, motivācijas – būs. Nepietiks,
iekurināsim ar tām ugunskuru uz atvadām, lai sasildītos paši un izgaismotu ceļu
jaunajiem vilkiem.
Reti
tiekamies, bieži šķiramies.
Cieņā
- Scaarons
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
01.10.11
Kad Neko Nevajag, Nekā Nav
Pasaule te apkārt un tur ārā uz brīdi bija aizvērusi savu muti un acis. Apstājusies un pierimusi, it kā, kāds būtu ielaidis tai starp acīm sauju svina.
Pasaule bija aizrijusies un nosmakusi, nosmacējusi pati sevi savā alkatībā, apmātībā, nogurumā, pārpilnībā un aklumā. Vēsture māca, ka tā gadās.
Viņi sēdēja uz pasaules malas kores un klausījās, kā tā mazā meitene spēlē saplēstas klavieres, ko apskādējusi jūra, vētra un kataklizmas, kas savienojās vienā veselā, radot iespaidīgu spēka un varas demonstrējumu.
Klavieres neskanēja tā, kā kādā slavenā hallē, zālē, operā, bet tās skanēja labi šim brīdim, jo neviens nezināja, kas būs nākamajā, nekādas jausmas un nekādas kontroles.
Vien mirklis.
Vien mirklis.
Kas mēs esam?
Mēs nepiegriežam lielu vērību krāsai, valodai, izcelsmei vai kultūrai. Mūsu vārdi un uzvārdi neskan ietekmīgi, autoritatīvi, lai rastos vajadzīgs priekšstats par to, kas mēs esam un ko darām. Ir iekšējais kodekss, ko visi ievēro. Varētu teikt, tā ir neliela domubiedru grupa, kas sevī apvienojusi dažādus cilvēkus no dažādām valstīm. Cik cilvēku, tik viedokļu, pieredžu, domu, ideju un tēžu. Jo vairāk, jo labāk, jo grūtāk reizēm atrast kopēju valodu un risinājumu, kas veicina mijiedarbību, radošo procesu un rezultātu.
Mūsu mērķis nav iegūt tik daudz naudas, cik vien iespējams vai būt kādas platformas neatkarīgajam ruporam. Mēs nevedam pūli uz gaismu tuneļa galā. Mēs neesam pravieši, kas pateiks, kā vajag un ko vajag. Mēs paši mācamies.
Kāpēc mēs esam?
Atbildi būs meklējama Jūsos pašos un pašās. Mēs nesaņemam nekādu finansējumu ne no vienas kultūras organizācijas, fonda, ministrijas vai kāda turīga cilvēka. Mēs nesaņemam procentus no izdzertā alkohola bārā. (Ne)veselīgs altruisms mūsdienās?
Šī ir viena no takām, kas nav piesārņota ar naudu, produkta vai pakalpojuma reklāmu.
Iespējams, ka tas ir ieguldījums tajos cilvēkos, kam ir iekšējais dzinulis, motivācija un vēlēšanās darīt, radīt, mainīt. Vai tam ir/bija jēga - To rādīs laiks, jo neesam izveidojuši moduli, kas taisītu statistiku un pētījumu, kā šī nodotā informācija, pieredze, saruna, papļāpāšana, laika iztērēšana darbosies no Jūsu puses.
Kāpēc mēs to darām?
Garlaicīgi. Nekas nenotiek. Notiek, bet grūti sevi motivēt, piespiest kustēties un iziet ārā no četrām sienām. Ir labi, kā ir. Kāpēc kaut ko mainīt, ja viss ir nemaināms šajā vidē, vietā, laikā. Un tā tālāk. Pasaule liekas tik liela esam, bet ja gribētos, to varētu iebāzt kabatā. Ja vien ir rokas, galva, kas darbojas, kājas – nevajadzētu būt nekādām problēmām. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ir skrējuši un darījuši, meklējuši, bet tādu ir bijis ļoti maz. Ir bijuši un būs cilvēki, kas to dara, mazāk vai vairāk kvalitatīvi, šie daži paneļi ir pieredzes apmaiņas / motivācijas instrumenti, mēģinājums uzlabot, ieteikt, pieteikt – dariet! Dariet, dariet kvalitatīvi, dariet oriģināli un pārliecinoši.
Sarunu līmenī klaiņo tēze, ka pamat bloku izveidoja kāds cilvēks, kas bija ieslodzīts trako namā, primitīvā valodā bija rakstījis savus traktātus, atziņas, domas, uzsaukumus uz tualetes papīra. Mainīt vai glābt pasauli ko līdzīgu no sērijas.
Nav ne jausmas – tā ir patiesība vai mārketinga triks.
Cieņā - Scaarons
