Frailty „Melpomene” apskats
Peer Ynt
Kāds asociācijas jūsos raisa cilvēks ar lāpstu, kurš mežā un sniegā rok kapu? Džeks Londons reiz rakstīja, ka vienatne ar sāpīgam domām baltā klusumā ir nepatīkamāka par tumsas klusumu, kurš ir žēlastības pilns, dvešot tūkstoti netveramu līdzjūtību, kurpretim gaišs, balts klusums, skaidrs un auksts zem tēraudkrāsas debesīm, ir nežēlīgs. Šādā kontekstā Frailty otrais albums „Melpomene” acīmredzot nav iecerēts kā kaut kas nežēlīgs, jo par gaišu garadarbu to nenosauksi, taču pirmais albuma pieteikuma video bija ieturēts ziemīgi gaišos toņos.
http://youtu.be/5lv1bGpGfz8
Pieņemot pirmo albuma priekšvēstnesi par visu darbu raksturojošu video, es sagaidu skarbu apstākļu, ciešas apņēmības un drosmīgas rīcības iedvesmotas kompozīcijas. Tomēr šeit nav 19. gs. Jukona ar mītiem par lielajiem Zelta kalniem, kuru dēļ cilvēki nonāk līdz savu uzticamāko draugu ēšanai. Bet rakšana notiek. Un sniegs arī ir. Tiek meklēti apslēpti dārgumi? Tādā gadījumā šeit ir „Melpomenes” spēks – spēja parādīt šādu dārgumu meklēšanas traģēdiju, kad finālā meklētājs kļūst par savu meklējumu upuri, citiem vārdiem, ir izracis sev kapu. Šo epopeju pavada žēli kaucošas ģitāras ar dusmīgu vokālu rūkoņu un nolemtības pilnām ritma sekcijām. Tā ir „Melpomenes” mūzika.
„Snow will cover my sins / Red as blood, my own blood / Voice in the wind calls our doom”
Asinskārs un nikns „Wendigo” ir pirmais ar ko šeit sastopas klausītājs. Šāds veltījums Frank Zappa acīmredzot ir Frailty mākslinieciskās izpausmes brīvības manifests, tādēļ ideāli būtu bijis dziesmā iekļaut atbilstošu Zappa runas fragmentu.
Visai dinamiskie, kopā sapludinātie ievada gabali noved līdz „Desolate Moors” – nostaļģijas pildītam gabalam, kurš ir pirmais īsti vienojošais faktors ar debijas albumu „Lost Lifeless Lights”, un tādēļ ir kā mēraukla Frailty izaugsmei nospiestību dvesošu, lēni velkošos radījumu laišanai pasaulē. Pirmo reizi Frailty ierakstos ieskanas klaviermūzika. Lai arī izpildīta uz sintezatora, kopējo noskaņo necik nebojā un var tikai izteikt sekojošu vēlmi – kaut būtu bijušas vairāk notis. Teiksim, kaut kas līdzīgs Samael „Moonskin” taustiņpartijai.
Peer Ynt
Kāds asociācijas jūsos raisa cilvēks ar lāpstu, kurš mežā un sniegā rok kapu? Džeks Londons reiz rakstīja, ka vienatne ar sāpīgam domām baltā klusumā ir nepatīkamāka par tumsas klusumu, kurš ir žēlastības pilns, dvešot tūkstoti netveramu līdzjūtību, kurpretim gaišs, balts klusums, skaidrs un auksts zem tēraudkrāsas debesīm, ir nežēlīgs. Šādā kontekstā Frailty otrais albums „Melpomene” acīmredzot nav iecerēts kā kaut kas nežēlīgs, jo par gaišu garadarbu to nenosauksi, taču pirmais albuma pieteikuma video bija ieturēts ziemīgi gaišos toņos.
http://youtu.be/5lv1bGpGfz8
Pieņemot pirmo albuma priekšvēstnesi par visu darbu raksturojošu video, es sagaidu skarbu apstākļu, ciešas apņēmības un drosmīgas rīcības iedvesmotas kompozīcijas. Tomēr šeit nav 19. gs. Jukona ar mītiem par lielajiem Zelta kalniem, kuru dēļ cilvēki nonāk līdz savu uzticamāko draugu ēšanai. Bet rakšana notiek. Un sniegs arī ir. Tiek meklēti apslēpti dārgumi? Tādā gadījumā šeit ir „Melpomenes” spēks – spēja parādīt šādu dārgumu meklēšanas traģēdiju, kad finālā meklētājs kļūst par savu meklējumu upuri, citiem vārdiem, ir izracis sev kapu. Šo epopeju pavada žēli kaucošas ģitāras ar dusmīgu vokālu rūkoņu un nolemtības pilnām ritma sekcijām. Tā ir „Melpomenes” mūzika.
„Snow will cover my sins / Red as blood, my own blood / Voice in the wind calls our doom”
Asinskārs un nikns „Wendigo” ir pirmais ar ko šeit sastopas klausītājs. Šāds veltījums Frank Zappa acīmredzot ir Frailty mākslinieciskās izpausmes brīvības manifests, tādēļ ideāli būtu bijis dziesmā iekļaut atbilstošu Zappa runas fragmentu.
Visai dinamiskie, kopā sapludinātie ievada gabali noved līdz „Desolate Moors” – nostaļģijas pildītam gabalam, kurš ir pirmais īsti vienojošais faktors ar debijas albumu „Lost Lifeless Lights”, un tādēļ ir kā mēraukla Frailty izaugsmei nospiestību dvesošu, lēni velkošos radījumu laišanai pasaulē. Pirmo reizi Frailty ierakstos ieskanas klaviermūzika. Lai arī izpildīta uz sintezatora, kopējo noskaņo necik nebojā un var tikai izteikt sekojošu vēlmi – kaut būtu bijušas vairāk notis. Teiksim, kaut kas līdzīgs Samael „Moonskin” taustiņpartijai.
Šīs dziesmas lēno tempu
tendence turpināsies pēc „Underwater” – manuprāt radio formātam
visdraudzīgākais, visnotaļ dinamisks gabals, kurš rosina uz domām par to kā
skanētu My Dying Bride ar Chris Barnes pildot vokālista pienākumus.
„Underwater” varētu būt tāda eksperimenta (vai varbūt vēlmju pilnas domāšanas?)
atspoguļojums realitātē.
„Onegin's Death” - pirmais no diviem instrumentālajiem albuma gabaliem. Arī šeit sastopama novitāte Frailty mūzikā – vijole (Velgas Šaršūnes izpildījumā) kā vitāla kompozīcijas sastāvdaļa, šeit laikam atspoguļojot metropoles aristokrāta bojāeju. Kaut kur netālu dzirdamas pērkona skaņas, līst lietus... Šis akustiskais starpgadījums (gribētos to saukt par etīdi, bet trūkst pilnasinīgi tehniska instrumenta spēle, varbūt ar nolūku?) albumā ir izvēlēts par skaņu celiņu otrajam „Melpomenes” reklāmas video, kurā redzama kāda tumšmate ievelkot kalendārā krustiņu un niekojoties ar šaujamieroci. „Melpomene” vien
zina, kas dāmai prātā...
http://youtu.be/qU99aW65vWM
Ja šajā brīdī jums šķiet, ka esat jau praktiski dzirdējuši visu to tumšāko, kas „Melpomenei” sakāms, tad saņemieties – „The Doomed Halls Of Damnation” ir auksta, nožēlu pilna pils, kur kraukļi izķērc mokoši lēnas agonijas vājprāta atbalsis.
„The Eternal Emerald” seko kā katarse ar pacilājošu taustiņu diktētu maršu ievadā. Negaidīts izlēciens uz kopējā fona. Maršējošā ritma bāze nezūd viscaur dziesmai, izņemot epizodi, kur sadzirdama Vizlas balss ne ar ko nesajaucamā Anathema atmosfērā. Par vētrām, kuras nekad nerimst, un atmiņām, kuras nemirst smaragdzaļas gaismas toņos, kurus izstaro viss, kas mums dārgs.
„Thundering Heights” uzliesmo kā spoža zibens šautra melnās debesīs ar vokālu un ģitārām pēkšņi, bez ievada. Tāpat kā patriotisks krievu poēzijas pārzinātājs Oņegina nāvē meklē sakarības ar Puškina monumentālo dzejdarbu, man šeit gribas rast sakarības ar kādreiz Kate Bush ierakstīto, Emily Bronte darbā balstīto „Wuthering Heights”, taču ar sakarīgam seriālam piemērotu saturu te būs maz kā kopēja, un tomēr – saikne ir – sociālais statuss, kura sasniegšana neatkarīgi no gadsimta un vērtībām nereti saistīta ar morāla rakstura konfliktiem. "I would kill my brother / Just to get higher above them / I would betray my father / Just to see that the stars are mine / Nothing is sacred when we climb up / The mountain of these earthly treasures / Flesh and gold, swords and pride / Commit your soul to the fire." Jebkurš dzīvs organisms tiecas ne tikai nodrošināt savu tālāku eksistenci, bet arī izvērsties. Jo vairāk pretestības tas sastop savā ceļā, jo ekstrēmākas ir tā izpausmes. Kam pēc savas dabas mēs esam tuvāki – tieksmei nodrošināt un uzlabot savas izdzīvošanas izredzes vai sajēgai par morāli? Šādas filozofiska rakstura „Thundering Heights” rosinātas pārdomas pavada albuma noslēdzošo, episki instrumentālo skaņdarbu „The Cemetery of Colossus”, kurš vietām izklausās vairāk pēc kaut kā, ko varētu sagaidīt no kādas islāma valsts metālgrupas, ne latviešu. Un tomēr, tā ir Latvijā radīta mūzika, pie kuras apcerēt grandiozu civilizāciju bojāeju. Iekodētais nāves dzinulis darbojas katrā no mums. Viss ir mirklis, nekas nav mūžīgs. „Melpomene” to zina.
Peer Ynt
„Onegin's Death” - pirmais no diviem instrumentālajiem albuma gabaliem. Arī šeit sastopama novitāte Frailty mūzikā – vijole (Velgas Šaršūnes izpildījumā) kā vitāla kompozīcijas sastāvdaļa, šeit laikam atspoguļojot metropoles aristokrāta bojāeju. Kaut kur netālu dzirdamas pērkona skaņas, līst lietus... Šis akustiskais starpgadījums (gribētos to saukt par etīdi, bet trūkst pilnasinīgi tehniska instrumenta spēle, varbūt ar nolūku?) albumā ir izvēlēts par skaņu celiņu otrajam „Melpomenes” reklāmas video, kurā redzama kāda tumšmate ievelkot kalendārā krustiņu un niekojoties ar šaujamieroci. „Melpomene” vien
zina, kas dāmai prātā...
http://youtu.be/qU99aW65vWM
Ja šajā brīdī jums šķiet, ka esat jau praktiski dzirdējuši visu to tumšāko, kas „Melpomenei” sakāms, tad saņemieties – „The Doomed Halls Of Damnation” ir auksta, nožēlu pilna pils, kur kraukļi izķērc mokoši lēnas agonijas vājprāta atbalsis.
„The Eternal Emerald” seko kā katarse ar pacilājošu taustiņu diktētu maršu ievadā. Negaidīts izlēciens uz kopējā fona. Maršējošā ritma bāze nezūd viscaur dziesmai, izņemot epizodi, kur sadzirdama Vizlas balss ne ar ko nesajaucamā Anathema atmosfērā. Par vētrām, kuras nekad nerimst, un atmiņām, kuras nemirst smaragdzaļas gaismas toņos, kurus izstaro viss, kas mums dārgs.
„Thundering Heights” uzliesmo kā spoža zibens šautra melnās debesīs ar vokālu un ģitārām pēkšņi, bez ievada. Tāpat kā patriotisks krievu poēzijas pārzinātājs Oņegina nāvē meklē sakarības ar Puškina monumentālo dzejdarbu, man šeit gribas rast sakarības ar kādreiz Kate Bush ierakstīto, Emily Bronte darbā balstīto „Wuthering Heights”, taču ar sakarīgam seriālam piemērotu saturu te būs maz kā kopēja, un tomēr – saikne ir – sociālais statuss, kura sasniegšana neatkarīgi no gadsimta un vērtībām nereti saistīta ar morāla rakstura konfliktiem. "I would kill my brother / Just to get higher above them / I would betray my father / Just to see that the stars are mine / Nothing is sacred when we climb up / The mountain of these earthly treasures / Flesh and gold, swords and pride / Commit your soul to the fire." Jebkurš dzīvs organisms tiecas ne tikai nodrošināt savu tālāku eksistenci, bet arī izvērsties. Jo vairāk pretestības tas sastop savā ceļā, jo ekstrēmākas ir tā izpausmes. Kam pēc savas dabas mēs esam tuvāki – tieksmei nodrošināt un uzlabot savas izdzīvošanas izredzes vai sajēgai par morāli? Šādas filozofiska rakstura „Thundering Heights” rosinātas pārdomas pavada albuma noslēdzošo, episki instrumentālo skaņdarbu „The Cemetery of Colossus”, kurš vietām izklausās vairāk pēc kaut kā, ko varētu sagaidīt no kādas islāma valsts metālgrupas, ne latviešu. Un tomēr, tā ir Latvijā radīta mūzika, pie kuras apcerēt grandiozu civilizāciju bojāeju. Iekodētais nāves dzinulis darbojas katrā no mums. Viss ir mirklis, nekas nav mūžīgs. „Melpomene” to zina.
Peer Ynt
Grupas vietnes:
http://www.facebook.com/FrailtyMetalOfficial
http://www.myspace.com/frailtymetal
http://www.draugiem.lv/frailty
http://frailtymetal.bandcamp.com
http://www.youtube.com/user/FrailtyMetalOfficial
http://www.myspace.com/frailtymetal
http://www.draugiem.lv/frailty
http://frailtymetal.bandcamp.com
http://www.youtube.com/user/FrailtyMetalOfficial
Frailty „Melpomene”, 2012
- Wendigo
- Cold Sky
- Desolate Moors
- Underwater
- Onegin’s Death (Instrumental)
- The Doomed Halls of Damnation
- Eternal Emerald
- Thundering Heights
- The Cemetery of Colossus (Instrumental)