ERADICATION ir Dienvidvelsas ekstrēmā metāla festivāls,
kas Kārdifā notiek otro gadu. Divu dienu garumā iespējams atveldzēt ausis, acis
un dvēseli, relaksējošā atmosfērā izbaudot labāko, ko var piedāvāt gan pati Velsa,
gan smagie “tālbraucēji” no citām Apvienotās Karalistes pilsētām, kā arī
Amerikas.
Piedāvāju festivālā ielūkoties manām acīm.
Liriska intro vietā atbildēšu uz jautājumu, kas varbūt
uzplīvo kādā no lasītāju galvām: kā var ienākt prātā dzīties tādu gaisa gabalu,
lai apmeklētu nelielu festivālu, kurā par vairumu spēlējošo grupu man nebija ne
jausmas, līdz nesāku “pētīt drēbi” dažas nedēļas pirms festivāla? Atbilde ir
vienkārša: tā bija vēlme pēc kaut kā jauna un nebijuša, cita pasaules vizuālā
interjera un skaņu fona. Mazu, bet nozīmīgu lomu nospēlēja arī fakts, ka pasen
nebiju apmeklējusi Apvienoto Karalisti, Velsā līdz tam pat savu kāju nebiju
spērusi, festivāls bija uzjautrinoši lēts (katra no grupām maksāja tikai teju
pusmārciņu) un vieni no hedlaineriem bija mani sendienu mīluļi Hecate Enthroned. Pietiekoši valdzinoša kombinācija, lai
sakrāmētu mazu somiņu, lektu lētajā Wizz Air lidmašīnā un, psihotiski agrā
stundā, sešos no rīta paceltos gaisā un dotos uz Londonu.
Kā festivāla organizatori pamanās to visu dabūt gatavu
prasot par biļetēm tik mazu summu, man īsti skaidrs netapa, bet sliecos domāt,
ka tam varētu būt kāda saistība ar pozitīvu fanātismu un entuziasmu gan no
organizatoru, gan grupu puses.
„Fuel” ir neliels, omulīgs klubs Velsas galvaspilsētas
Kārdifas centrā. Pirmajā telpā ir dzirdinātava, pasēdētava un biljards, otrajā
– skatuve, merča galdi un otrs bārs. Jāatzīmē neticami relaksētā atmosfēra, kas
valdīja visās lietās: varēja brīvi cirkulēt iekšā un ārā kaut vai trīs reizes
minūtē, somas nepārbaudīja nevienu reizi, nekādas redzamas apsardzes ne pie
durvīm, ne skatuves utt. Papīra biļeti, kas tika nosūtīta patiešām old school veidā – pa pastu uz pircēja
mājas adresi –, pie ieejas uzrādot, uz rokas ar marķieri tika uzvilkts EF. Otrajā
dienā atkaliņ uzrādījām to pašu biļetes pasaknīti. Drīzāk draugu mājas ballīte,
nevis pasākums svešā valstī un jaunā vietā. Un pie vienas runāšanas jāmin
fakts, ka nekādas nekārtības, intoksikācijas izraisītu neadekvātu uzvedību vai
tml. nekur nemanīju, lai arī, protams, par atturībnieku kopā sanākšanu to
nevarētu nodēvēt. Jestra pastumdīšanās bija tikai pie atbilstošām grupām, bet
arī tad tas bija kontrolēts haoss. Kā teica vienas grupas vokālists, publikas
enerģijas uzplūdu laikā: “Jūs varat kāpt
uz skatuves, tikai nebradājiet pa maniem pedāļiem.” Skatuve bija neliela un atsevišķām grupām,
kuru sastāvā bija pulka ļaužu, tas ierobežoja kustības brīvību, bet to viņi var
uztvert kā pozitīvu stimulu izlauzties lielās arēnās, kur skatuves būs pusjūdzi
garas. Mazo zāļu specifika, protams, ir tāda, ka cilvēkiem sapulcējoties, ir
jābūt ļoti tuvu skatuvei, lai visu labi varētu redzēt, kas gan šajā gadījumā
tāpat nebija grūti izdarāms, jo cilvēki neveidoja monolītu, naidīgu sienu un
savu rumpi varēja iestūrēt vēlamajā vietā. Varbūt te maķenīt par labu nāca arī UK
iedzīvotājiem raksturīgā uzvedība, ka viņi atlec pusmetru nost no tevis, sakot
“atvainojiet”, vēl iekams esi ienācis klubā. J
Te festivāla slavas dziesmā jāiestarpina arī kāds mazs
negatīvs elements: ausu aizbāžņi šeit bija must
have, jo skatuve bija zema un tumbu skaņu spars, atsitoties pret pielāgoto
telpu sienām un griestiem, uz klausītāju ausīm atstāja ievērojamu iespaidu.
Īstu aizbāžņu man nebija, tāpēc ausīs ievietoju no papīra mutautiņa izveidotas
bumbiņas. Mazliet līdzēja. Skaņa visumā
bija laba, jaudīga un kopumā bija pastāvīga sajūta, ka atrodies mazā metāla
festivālā. Mazāk trenēti ķermeņi un ausis gan no šīs skaņu intensitātes varēja
pagurt, it īpaši pirmajā dienā. Otrajā dienā starp grupu uzstāšanās reizēm bija
ilgākas pauzes, jo, kā jau tas mēdz gadīties, neilgu laiku pirms festivāla
dažas grupas atbira, piemēram blekeru Eastern Front vokālists traumēja kāju un
tamdēļ mums nācās iztikt bez viņiem. Varbūt nākamreiz.
Kas tad bija ieradušies? Pirmā diena – sestdiena – bija
veltīta death metāla cienītāju
aplaimošanai. Grupu bija pulka, tāpēc mazajā ceļojumā pa saldo atmiņu takām
pakavēšos tikai pie dažām no tām. Koncertdiena sākās divos un ilga līdz
aptuveni pus11 naktī. Pieņemu, šāda laika izvēle tamdēļ, ka klubam bija
trokšņošanas ierobežojumi pēc 23.
Birmingemas crust
death thrash metal banda Warlord UK ir laiku lokos pieredzējusi grupa,
kuras sākotne rodama sirmā senatnē – 1993. gadā – un darbība ietver izturētas
pauzes, lai pārdomātu savu uzvedību. J Viņi kapā ar atzīstamu enerģiju un spēku, ko varētu
pamācīties daudzi jaunuļi. Tā bija tik masīva uzstāšanās, kā kādā brīdī man
likās, ka mazā skatuve neizturēs slodzi un sabirzīs druskās, bet nē, tā arī
bija trenēta un spēcīga. Warlord UK ir grupa tiem, kuriem patīk all things brutal, mūzika, kas iedvesmo
cīņai ar dzīves negludajām pusēm un sevi pašu. Ieklapēs dzīvību ķermeņa maisā
un nevis otrādi. Iesaku.
Otrie mani šī vakara favorīti bija dienvidu Velsas death metāla zvēri Desecration. Arī
savas brutālās gaitas sākuši vienlaikus ar dinozauriem, 1993. gadā, un savas
darbības pirmsākumos pat izpelnījušies cenzūras aizliegumu un ne-maigu
rekomendāciju maķenīt saudzīgāk izteikt savu vēstījumu pasaulei, lai
neaizskartu tās jūtas. Tomēr, viss liecina, ka grupas intereses laika gaitā nav
būtiski mainījušās (mājas lapa pauž nopietni, bet tomēr uzjautrinoši: gore, violence, horror, porn, pathology, big
tits, small asses) un to viņi izjusti un maksimāli krāšņi cenšas atspoguļot
savā muzikālajā daiļradē. Velsiešu bastardi savu nāves daili atrādījuši arī
tālu aiz savas valsts robežām: Amerikā, Krievijā un citviet.
Desecration uz skatuves izskatās tik organiski iederīgi,
it kā tur būtu piedzimuši un arī pavadījuši lielāko daļu no sava dzīves laika,
izbaudot procesu un izklaidējot klausītājus. Grupa, ko skatoties jau zini, ka
gribēsi viņus redzēt vēl un vēlams pārskatāmā nākotnē.
Pirmā diena noslēdzās uz nots: ir labi un pats foršākais,
ka tā bija tikai pirmā diena. Vienlaikus, kaut kur pa muguras smadzenēm sāka
tipināt doma, ka ar divām dienām Kārdifā būs stipri par īsu. Tā runāja mana
pieredze – laba vajag daudz un parasti vairāk nekā tas ir dabūjams. Story of my life, haha.