2015/05/02

Izsvēpē sevi no realitātes – II daļa jeb kad tumsa sniedz gaismu (tuneļa galā)


Otrā diena nešķīstībām bija veltīta vēl vairāk nekā pirmā. Black metāls plašās un dažādās tā izpausmes formās. Necaurredzama tumsa, kas lika man domāt, kur ir manas lūgšanu krelles un kad pēdējo reizi biju pie bikts. Tad atminējos, ka tas bija pāris dienas pirms svētdienas, tapa mazliet vieglāk ap sirdi un nolēmu, ka drīkstu ļaut sev iegremdēties ellišķībās Apvienotās Karalistes stilā. 


Pirmā grupa, kuras apcerēšanai ir vērts veltīt mazliet vairāk laika (un jums izlasīšanai arīdzan), ir misanthropic black metal formācija Exquisite Ending. Personīgo tumsu izverdošā trio uzstāšanās nozīmīga sastāvdaļa bija skatuves priekšplānā noliktais televizors, kas rādīja blekmetāla ziepju operu par okultismu, sātanismu, depresīviem stāvokļiem, pašdestrukciju, narkotiku lietošanu un visādām šīs dzīves ēnas pusēm, ko cilvēki labprāt nevēlas redzēt un par tām zināt, un kuru melnbaltā vizualizācija trauslākiem oganismiem varēja likt vēlēties atstāt telpas. Grupas ietērps arīdzan bija glīts: varenas virves cilpa ap vokālista kaklu, corpsepaint, spaiki, talārs un basista plikās kājas, bija uz ko noraudzīties, bez šaubām. “’We are channeling our own depression through creativity,” viņi teic. Žēlsirdības nebūs, EE netaupa savus klausītājus. Esiet uzmanīgi un lietojiet atbildīgi.



Liriska atkāpe: Kārdifā iespējams novērot neparastu fenomenu, kas Latvijā ir salīdzinoši mazāk izplatīta parādība: kad UK grupa ir pabeigusi savu uzstāšanos, viņi uzkavējas klubā, patusē ar draugiem un paziņām un skatās citu grupu priekšnesumus, nevis veicīgi sakrāmē savas mantiņas un skriešus dodas mājās, kur steidzami jāaplaista puķes vai zīdainis jābaro ar krūti. Tāpat arī Pēdējā Transporta bieds nav tik prātu smacējošs kā tas ir šīs valsts koncertu apmeklētāju apziņā.

Otrā svētās dienas grupa, ko gribu pieminēt, ir Verdelet no Sauthemptonas. Salīdzinoši jauna grupa tematiskā ietērpā , kuras old school blekmetāla noskaņas patīkami glaudīja ausis. Vokālista pilnīgā iegrimšana tēlā man izraisīja jautājumu, kur beidzas pats cilvēks un sākas loma? Ja tas bija priekšnesums, tas bija ļoti pārliecinošs un ja viņš ir pabeidzis kādus blekmetāla vokālistu kursus tur, uz lielās salas, tad pavisam droši tos ir absolvējis ar izcilību. Ja vērotu tikai viņu, visticamāk, varētu teleportēties uz 90.gadu sākumu kaut kur Norvēģijā. Tā nekad klātienē un tur neizjustā, agrīno tumsas dienu dzimšanas sajūta. Garša. Maza laika mašīnīte tomēr būtu noderīga štelle.



Tālāk pa tumsas neceļiem devāmies Liverpūles modern extreme black metal bandas Ethereal virsvadībā. Pirms festivāla, uzmetot ausi un aci, kas tad mani Velsā sagaidīs, viņi piesaistīja manu uzmanību un realitātē bija vēl spēcīgāki par virtuālo kārdinājumu. Grupa dibināta pasen – 2000. gadā – bet viņu debijas albums “Opus Aethereum” šo pasaules tumsu ieraudzīja tikai šā gada sākumā. Kamdēļ tā, jūs jautāsiet? Grupas ģitārists Jans (viņš arī vienīgais artefakts no grupas sākuma sastāva) teica, ka šo nesteigšanos izraisīja īsto grupasbiedru un vislabākā leibla meklējumi. Savās dzīvajās muzikālajās izpausmēs Ethereal stiprinājušies kopā ar tādiem grandiem kā Gorgoroth, 1349, Marduk u.c. Kārdifā viņi eksplodēja melni un spēcīgi. Vizuālais ietērps iepēra tā ka maz nelikās – tumšās smērītes, asinis, spaiki, pentagrammas, apgrieztie krusti un attieksme uber alles. Blekmetāla šovs tā tīrākajās netīrajās izpausmēs. Kings of all things bloody and dark. Īpaši jāpiemin uzstāšanās viendabīgais dinamisms un fakts, ka visi grupas dalībnieki ņēma vienlīdz lielu dalību uz skatuves notiekošajos procesos, nevairījās spēlēt ļoti cieši klāt skatītājiem, tādējādi intensīvo enerģijas mijiedarbības straumi padarot vēl spēcīgāku. Vokālists Naut bija viens no skatītājiem atdevīgākajiem, kādus man pēdējā laikā gadījies redzēt. Hehe, un kad es te tā padomāju, es sliecos domāt, ka pēdējo trīs mēnešu laikā esmu redzējusi tik daudz black metāla grupu kā parasti daudz, daudz ilgākā laika periodā. Vienvārdsakot – black metāla performance tādai kā tai jābūt. Mācieties, bērni.



Un, lai viss kļūtu vēl sliktāk (lasi: tā taču nedrīkst beigties, sasodīts, vajag vēl, es negribu mājās.. etc.), pašā noslēgumā uz skatuves kāpa grupa Hecate Enthroned. Svaigi redzēti pirms diviem mēnešiem BLASTFESTĀ, Bergenā, kur norāva man jumtu un no jauna ar varenu intensitāti ienāca manā dzīvē muzikāli. Pirmo dvašu patlaban pašu vārdiem raksturotā brutal epic scornful metal banda esot ievilkusi 1993. gadā, kad ātri un vērienīgi atrada sev dzirdīgas ausis un, kas ir tam pamatā, gaužām samaitātus prātus kā pašu mājās, tā ārvalstīs. Nešķīstībai nav tautības, vai ne? Neskatoties uz tumšo pasaules redzējumu un negantības propagandu tās kvēlākajās izpausmes formās , HE mūzikas video bija viens no pirmajiem ekstremālās mūzikas video klipiem, ko pat populārās mūzikas kanāls MTV nespēja atturēties un neparādīt. Tā ir tumšā maģija, šaubu nav. Ir grūti aprakstīt viņu majestātisko mūziku, tāpēc  ātri pārskriesim pāri dažiem spēcīgiem epitetiem, kas tai veltīti: patiesi ļauns metāls, dēmonu plosīta pasaule, sātanisks naidīgums pret visu, ko vairums tur svētu esam, seksuāla kopulācija starp black un death metālu – īsi sakot, viss, ko jūsu prāts spēj projicēt pašos ļaunākajos brīžos, plus vēl tas, no kā jūsu svētulīgā krustmāte atmestu pekas ātrāk kā jūs pagūtu pateikt “666”.  
 


Jāsaka, ka šoreiz Hecate Enthroned performancē Eradication festivālā man kaut kas mazliet pietrūka. Pirmreizības? Vai mazliet patraucēja sakāpinātās cerības, ka viņi varētu pārspēt sevi? Grūti analizēt, ja esi diezgan pārņemts ar notiekošo. Protams, HE šā gada versija ir citāda nekā tā bija pirms 15 gadiem. Vizuālie atribūti kā peints un tml., ir atmesti un grupa uzstājas vidējā ikdienas metālista ietērpā. Muzikāli programmu veido dziesmu kombinācija no vecajiem zelta slavas gadiem plus dziesmas no jaunākā albuma “Virulent Rapture”. Iespējams, šo grupas uzstāšanos mazliet mazāk fiziski aktīvu padarīja fakts, ka sešiem cilvēkiem uz skatuves tur tiešām nebija visai daudz vietas. Varbūt, kādam, sekojot dažu grupu piemēram,  vajadzēja nokāpt no skatuves,  bet nē, tas tomēr nenotika. Traucējumus enerģijas straumes nepārtrauktībā radīja arī šādas tādas tehniskās ķibelītes.

Viņi bija spēcīgi, bet es paliku uz kājām. Tā kā Bergenā es aizlidoju kosmosā, tad laikam arī šī bija būtiskākā atšķirība starp abiem šiem koncertiem. Un es nešaubīgi gribēšu viņus redzēt vēl. Jo vairāk tad, kad dienasgaismu ieraudzīs jaunais albums. Pēc koncerta sarunā grupas ģitārists Nige, kas ir vienīgais, kurš palicis no grupas dzimšanas brīža, teica, ka jaunais albums pasauli ieraudzīs šā gada novembrī. Kāds tas būs? Maza skice prātā man tika uzzīmēta, bet jūs gaidiet. Pirms šīs sarunas man nemaz nešķita, ka līdz novembrim ir tik sasodīti tālu, bet, labi, man ir labas atmiņas pie kā sildīties un viņu vecais, spēcīgais devums. Ceru iztikt.       

Kopsavilkums – vērojumi un atziņas:
Īsi: lieliska iespēja izslēgt ikdienu un Latvijas realitāti, omulīgā atmosfērā klausoties un vērojot grupas no kurām vairumu diezin vai citviet tuvāk ieraudzīsim.
Gari:
Izmaksas: mērenas. Izmantojot agrās biļešu pirkšanas principu transportam: lidmašīnām, autobusam no lidostas un starppilsētu autobusam (Megabus ir riktīgi laba lietiņa: 5-9 mārciņas par 4 stundu braucienu no Londonas līdz Kārdifai, atceramies, ka šajā laikā un par to cenu pārvietojam ne tikai miesu, bet arī veramies ārā pa logu un baudām ainavas.)       
Hosteļi: agrāk rezervēsi, lētāk sanāks. Londonā, protams, mazliet skarbākas cenas, Kārdifā – ļoti draudzīgas.
Festivāla biļete: aptuveni 50 pensi par grupu. Lētāk ir vienīgi bez maksas, vai ne?
Dzertkārajiem: „Fuel” bārā ir laba apkalpošana, kvalitatīvs alkohols par saprātīgām cenām – aptuveni trīs mārciņas par pinti. Guinness.
Ēdieni: pēc brīvas izvēles, iegādājoties veikalā „Tesco” vai citviet. UK pavisam droši ir vieta, kur cilvēks var atļauties iegādāties ēdienu.
Kopumā:
Viennozīmīgi viena no emocionāli viendabīgi patīkamākajām pieredzēm, ar pievienoto vērtību izzināt, kas patlaban notiek uz UK death un black metāla skatuves. Atgriezos atpūtusies un izglītojusies.
Festivāla organizatori jau strādā, lai arī 2016. gadā viss būtu tikpat lieliski, ir izziņota virkne grupu un, domājot par Kārdifu tur tālajā Velsā, mana vienīgā, mazliet smeldzes apēnotā doma ir tāda, ka Eradication festivāls varētu būt mazliet tuvāk.
Bija labi. Nākamgad viss notiks trīs dienas.

Pasākuma lapa Facebook: