Sagatavojis Peer Yint
Pagājušā gada beigās izdotais Malduguns
debijas albums bija Latvijas metālmūzikas aprindās ilgi gaidīts. Bija zināms,
ka kopš 2007. gada mēģinājumos un vairāk nekā gadu koncertos slīpēto skaņu
materiālu no tumšajām radošās nebūtības dzīlēm gaismā cēluši vairāku Latvijas
metālmūzikas aprindās labi zināmu grupu agrākie dalībnieki. Šo grupu nosaukumi:
Heresiarh, Skyforger, Tabestic Enteron, kā arī jāpiebilst,
ka par Malduguns ritma
intervāliem atbildīgais ir Lauris no Frailty. Ņemot vērā iepriekš minēto,
loģiski ir jautājumi: vai „Pēddzinis”
ir albums, kurš sniedz no tā gaidīto? Vai Malduguns
dalībnieki ar šo ierakstu ir spējuši pārspēt sevi? Uzdrošinos apgalvot, ka
atbilde uz abiem jautājumiem ir nevis vienkārši apstiprinoša, bet gan: „Pēddzinis” ir atnesis jaunus
standartus, kurus gan pašiem grupas mūziķiem, gan citiem Latvijas censoņiem
nebūs viegli pārspēt. (Cits jautājums, vai tas kādam šķiet nepieciešami.)
„Pēddzinis” sevi
piesaka ar „Laikmetu” – spēcīgu death
metālisku jaunas ēras izsaukšanas rituālu. Pat ja šis jaunais laikmets, kuru,
es nešaubos, koncertos sauc visi kopā, iestājas tikai uz mirkli, vai neiestājas
vispār, un tikai klausītāja prātā uzvirmo mirklīga vīzija par to, kāds varētu
būt šis jaunais laikmets, tas iezīmē vienu no albūma vadmotīviem – pārmaiņas.
Vai tā ir personības krīze, vai personības konflikts ar vecāku paaudzi, vai
neapmierinātība ar laikabiedru vairākumu – neatkarīgi no iemesliem, „Pēddzinis” ir lielā mērā himna
drosmei mainīt un radīt. Lai arī albuma pirmais gabals ir tehniskā ziņā
salīdzinoši neambiciozs, tas raksturo „Pēddziņa”
saturu: filozofiski teksti latviešu valodā, kuri ne brīdi neatstāj iespaidu, ka
būtu rakstīti un iekļauti mūzikā tikai tādēļ, lai dziesmai būtu vokālā partija.
Šis ir viens no aspektiem, kas padara Pēddzini par tik solīdu darbu: bieži vien
dziesmas pantam ir muzikālā apdare – sinhrona vai asinhrona, un klausoties šo
materiālu, kļūst pašsaprotamas divas lietas: 1) kāpēc albuma materiāls tapis
trīs gadus, 2) kāpēc tā mūziku gribas dēvēt par progressive death metal.
Tomēr pielikt tam kādu specifiskāku birku par Death Metal nav iespējams
– tajā ir dzirdamas pārāk daudz dažādas ietekmes, lai tas būtu raksturojams ar
kādu konkrētāku metāla subžanru.
„Asinsbalss” – „Pēddzinis”
uzņem ātrumu. Kopā ar noslēdzošo „Lietuvēns” muzikāli šī ir „Pēddziņa”
monotonā puse (cik nu Malduguns mūzika var būt monotona), taču atklāj
otru vadmotīvu – lietas, kas vieno cilvēkus no šūpuļa līdz kapa malai – vai tās
būtu dzīves aicinājuma, vai nacionālās piederības noteiktas.
Līdz ar trešo gabalu „Rītausmu” lielos vilcienos kļūst skaidrs, kas „Pēddzinis” ir par dzīvnieku.
Ģitārdarbs šajā dziesmā rada intrigu visa albuma garumā – kādas tekstu apdares
sagaidāmas pārējās dziesmās. Un klausītājs nebūs vīlies – visa albuma garumā solo
ģitāras darbs ir gana interesants, un melodijas diezgan latviskas. „Rītausmas”
lirika arī beidzot dod iemeslu smaidam: “Saules lietiem spārniem Es ceļos
debesīs, Tur pārdzimsim mēs vienā Mūžīgā vasarā.” Skan kā alternatīva versija
Bībelē vai Korānā aprakstītiem notikumiem pēc Pasaules gala, un varbūt būtu
izmantojama arī kā parodija par kādiem aizgājušo gadsimtu dzejas dižgaru
darbiem skolas literatūras stundās, šis ir viens no „Pēddziņa” lirikas momentiem, kurš varētu pretendēt uz bieži
izmantojamu citātu. Un šādi momenti „Pēddzinī”
ir vairāki. Fragments no „Uguns Siets”: “Kāds neapturams virzības spēks
Un drosme tam līdzās stāt, Es zinu, ka varu Uzplaukt un nenorietēt.” Cik daudz
un dažādos kontekstos un gadījumos gan ir iespējams citēt šo! Piemēram, tosta
nolūkos kādā no Vecrīgas krogiem.
Albuma tituldziesma ir interesanti veidota oda jaunradei ar laika
relativitātes motīvu un atšķirīgu vokālo piegājienu. Pat cilvēkam, kuram
latviešu valoda ir dzimtā, tikai šīs dziesmas teksts atklāj patieso albuma
nosaukuma jēgu, tāpēc, ja jums gadās Internetā uziet šī albuma nosaukumu
kā „Pathfinder”, tam ir savi
iemesli. „Pēddzinis” tikai
nosacīti dzen pēdas kaut kam, kas jau ir. Dīvainā kārtā pēdu taka tikai top.
Lai gūtu ieskatu lietu tapšanas procesā, nolēmu apjautāties basistam Ģirtam
“Motoram” Kļaviņam par to, kas ir un kā darbojas Malduguns.
PY: Kā radās Malduguns?
Motors: Kā dabiska attīstība diviem muzikāli līdzīgi
domājošiem īpatņiem – man un ģitāristam Malējam.
Sākumā bija pavisam cits projekts, arī stilistiski. Kā izrādījās - gribējām
metālu vairāk, jo tas izdzīvoja.
Ja par nosaukumu - jau visi kopā gribējām latvisku, jo zinājām, ka teksti
būs dzimtajā mēlē. Saliktenis kā idioma man ļoti patika, jo gribēju nosaukumu
vienā vārdā.
PY: Kas ir tekstu autors?
M: Fauns. Izņemot „Uz Upurakmens”, bet
arī tas ir viņa redakcijā.
PY: Kāds ir iemesls koncepcijai par tekstiem
latviešu valodā, ņemot vērā, ka lielais vairākums grupu ne tikai Latvijā, bet
vispār pasaulē izvēlas angļu valodu, tādā veidā pasniedzot tekstus
starptautiskai auditorijai uztveramā veidā?
M: Hmm. Mana pirmā reakcija bija pateikt, lai
pasaule iet ieskrieties… Haha, bišķi piebremzēju. Es apstrīdu, ka vairākumam ir
vēlme tekstus saprast, jo reti esmu dzirdējis polemiku par tekstiem, to saturu.
Viena lieta ir tas, ka valodai ar fleksiju ir priekšrocības izteiksmes veidā
un uztverē. Domājams, ka tiem, kuru dzimtā mēlē fleksiju nav (angļu, mandarīnu
u.c), tas nav saprotams. Otra ir tā, ka šodien tulkošana, izlaižot literālos
knifiņus, ir copy+paste jautājums. Un man jāpiemetina, ka Jānis mierīgi
atšķir amerikāņu akcentu no austrāļu/jaunzelāndiešu (nu ok, bet tie pēdējie
divi ir ļoooti līdzīgi) tā, ka tā nav valodas barjera. Es tāpat apšaubu, ka, ja
mums teksti būtu angļu valodā, būtu piedāvājumi no nukleārblastmetālbleidiem. Mēs pagaidām varam lepoties ar
neatkarību. Smejos. Retorika - cik tad grupas dzīvo no CD pārdošanas?
PY: Tavā skatījumā „Pēddzinis” ir
progresīvs nāves metāls, moderns nacionālais metāls, vai ir varbūt kāds cits
kodolīgs raksturojums debijas albūma materiālam?
M: Mēs cerējām, ka klausītāji dos savu
apzīmējumu, ja pēc tā būs nepieciešamība. Personīgi man, kādu laiku atpakaļ tur
gribējās redzēt salikumu – intelektuālais death. No vārda 'nacionāls'
man metas šermuļi, ja tur ir vārda 'patriotisms' pieskaņa. Moderns savukārt ir
stipri novazāts vārds. Lai jautājums paliek īsti neatbildēts, jo arī citās
intervijās un vietnēs esam mocījušies ar apzīmējumu.
PY: Kāds ir bijis šis gads Malduguns
darbībā?
M: Mazdarbīgs koncertziņā un spēlēšanā, taču
apziņā ir nākušas lietas, par kurām pirms tam pat nebijām aizdomājušies.
PY: Vai vari mazliet izvērstāk par šīm tevis
minētajām lietām?
M: Īsti jau nebija skaidrības par izmantojamo
instrumentu koncepciju. Ir jaunievedumi, kuri ir izmainījuši arī aranžējuma
formulējumu, tas ir ieguvis apsveramas robežas. Šis un tas ir nācis no džeza
pasaules – intrumentu pielāgošanas ziņā. Baidos, ka tehniskajās lietās viens
pats par to nedrīkstētu runāt. Tas būs dzirdams skanējumā – kam ausis, lai
dzird! (Diemžēl sanāk kā citāts).
PY: Kas ir jaunais vokālists, un kā veicas
lietas ar viņu?
M: Vārdā Jānis. Niks Džonijs, bet mums
tas neiegājās. Ar viņu viss ir labākajā kārtībā. Muzikālā un skatuves bagāža
viņam bija jau pirms mums. Es teiktu – laba bagāža. Vairākas grupas, vai
projekti, vairāk gan tā modernā stila Core ietvaros.
PY: Ir redzēti pāris YouTube video,
kur tiek spēlētas kaverversijas ar tekstiem angļu valodā. Vai tas nozīmē, ka Malduguns
vismaz daļēji turpmāk pāriet uz angļu valodu?
M: Nē. Kovers ir kovers - to taču netulko, vai
ne? Gribas ielikt smaidiņu. Arī turpmāk teksti būs latviski. Ja nu vienīgi kāds
specs pasūtījums vai sadarbība kādas dziesmas ietvaros, taču līdz tam
jānodzīvo.
PY: Kādas, tu teiktu, ir galvenās atšķirības
starp darbību ar Faunu un darbību ar jauno vokālu?
M: Jānim savu viedokli iznāk mazāk paust. Tekstus
pagaidām neraksta, līdz ar to mazāk ietekmē aranžējumu topošajiem gabaliem.
PY: Tekstu un aranžējuma kontekstā – kā tu
personīgi vērtē „Pēddzini” uz
vispārējā latviešu metālmūzikas fona – cik un ar ko unikāls tavuprāt ir šis
ieraksts, un vai ir kādi albumi, kuriem to varētu pielīdzināt?
M: Zemūdens akmeņus, ko sauc par lingvistisko
jezuītismu, Tev sanāk neslikti izlikt. Vārdu 'unikāls' būtu jāliek aiz bruņu stikla
kā arhaistisku palieku vai atavismu. Salīdzināt ar kaut ko varētu, ja tur būtu
zināms cipars virs pieci. Nu, un personīgs vērtējums – es nebūtu ilgi un dažādi
ņēmies dēļ apšaubāma rezultāta. Ierakstā ir stipri daudz eksperimentēts, ar
intuitīviem līdzekļiem panākot daudzmaz vēlamo iznākumu. „Pēddzinis” vēsā mierā ir aizņēmis savu vietu. Savulaik bija
kādā žurnālā, mūzikas sadaļā viena no definīcijām – mūzika desmitgadei. Varbūt
varētu uzdrošināties pateikt nākamo soli – Zelta fonds, ha ha. Drosme,
pārliecība un pārgalvība. Man ir tas
viss, ko es eju sastapt!
PY: Vai pašlaik notiek kādi ieraksti?
M: Jā. Kādu mēnesi atpakaļ ierakstījām pilnu
versiju Youtube redzamajam gabalam, kurš nav diskā, un nav arī kovers.
Gribētos tam arī tādu profesionālāku video, redzēs, kas tur sanāks.
PY: „Nekrodisko” skan visādā ziņā
atšķirīgi no debijas ieraksta. Vai ir kaut kas tāds, kas ir bijis „Pēddzinī”,
un par ko tu jau šobrīd zini, ka nākamajā ierakstā tā nebūs?
M: Mēs negribētu sev nopietnības vai pārāk
filozofējušu purnu birku. Šis ir tekstuāli nenopietns gabals, kurā ir
piepildīta mana piecpadsmitgadnieka fantāzija par poļu rakstnieka Staņislava
Lema darba „Pasaka par karali Murdasu” dzejoļa ieskaņojumu Itas
Kozakevičas atdzejojumā ar mūsu pielāgojumiem. Dzirdama gan ir saīsināta
versija, bet lai paliek vieta intrigai. Vārda 'progresīvs' ietekme būs vairāk,
un albūms būs noskaņā tumšāks, bet neteiktu, ka “spiedīsim” uz ātrumu. Mūsuprāt
būsim noturējuši nedaudz savrupo piegājienu, jo tas mums ir vadmotīvs.
Video:
Grupas vietnes: