Evita Hofmane, P3LICAN
Rokfestivāls „KLANG 2014” tuvojas vēja spārniem. Turpinot
iepazīšanos ar grupām, kas tajā piedalīsies, jūsu uzmanībai piedāvājam
interviju ar poļu climatic doom grupas Lacrima līderi, ģitāristu un vokālistu
Kubu Moravski.
Tava grupa reiz jau spēlēja Latvijā, Jelgavā, taču vairumam Lacrima’s vārds ir
svešs, tāpēc – iepazīsimies! Kas ir Lacrima?
Mēs esam grupa no Polijas, kas jau 18 gadus spēlē doom metālu. Jāsaka, ka savā mūzikā esam
sapludinājuši tik daudzus metāla mūzikas stilus, ka daļu no tiem cilvēki pat
nepamana. Mūsu mūzika ietver arī folk,
death un progressive metālu, bet pamatā tas tomēr ir skumjš doom metāls. Lacrima spēlē old school doom metālu modernā veidā un
ar mūsdienīgu skanējumu.
18
gadi ir visnotaļ ilgs laika nogrieznis. Vai vari vienā teikumā raksturot
punktu, kurā grupa ir šobrīd?
Patlaban, pēc īsa pārtraukuma, Lacrima ir atsākusi aktīvu
darbību. Mēs turpinām pilnveidoties un ar katru gadu mums paveras arvien plašākas
iespējas uzrunāt jaunus klausītājus visā Eiropā.
Ja
mēģinātu iztēloties, ka Lacrima nav tava grupa – kādas varētu būt sajūtas un
emocijas, klausoties šo mūziku?
Šajā gadījumā objektīvs viedoklis nav iespējams. Taču
jāsaka, ja mūsu mūzika mani vairs neaizkustinās un, to spēlējot, nepārņems ļoti
spēcīgas emocijas – es mainīšu nodarbošanos un vairs nespēlēšu doom metālu. Kad komponēju un spēlēju
mūziku, tā ir manis izpausme. Kad to klausos, es izdzīvoju šīs emocijas arvien
no jauna un vēlos, lai arī klausītāji izjustu ko līdzīgu.
Pēdējā
gada laikā jūs ļoti aktīvi koncertējiet, esiet spēlējuši dažādās valstīs. Kur
Lacrima saņem visjūtamāko publikas atbalstu?
Ir divu veidu koncertu pieredzes. Vieni ir tie koncerti,
ko atceramies, jo tos apmeklē daudz cilvēku. Otri ir koncerti, kas notiek mazos
klubos un kuros veidojas īpaši cieša saikne ar publiku, jo tā atrodas tik tuvu.
Tomēr, viens no koncertiem, kas man visvairāk palicis atmiņā, bija tāds, ko
nevar ietilpināt nevienā no šīm iepriekš minētajām kategorijām. Tas notika
Somijā, 2013. gada maijā – Lacrimas akustiskā uzstāšanās Laitilas pilsētas
bibliotēkā, starp grāmatu plauktiem un mūsu publikā bija pat ģimenes! Es
atceros teju visus koncertus, ko esam spēlējuši dažādās Eiropas vietās,
lielākie festivāli gaidāmi šogad: Masters of Rock Čehijā, Castle Party Polijā,
Gothoom Slovākijā, Klang un citi. Domāju, ka atsaucības ziņā jāatzīmē čehu un
itāļu publika.
Šī pasaule ir pastāvīgā mainībā. Kā
klausītāji uztvēra jūsu mūziku pirms 10-15 gadiem un kā – tagad?
Viena lieta nav mainījusies – cilvēki pie skatuves
joprojām stāv pagalam mierīgi, bez headbanging
etc. Mums nav nekas iebilstams, esam pieraduši, jo zinām, ka tādā veidā viņi
uzmanīgāk klausās un mūziku labāk uztver.
Polijā un arī citviet, metāla mūzikas klausītāji un
nogarlaikojušies...jā! Tas tiesa! Garlaikoti. Tamdēļ, ka viss ir tik pieejams.
Tūkstošiem koncertu ik nedēļu, tik daudz lielisku grupu, mūzika ir pieejama ar
divu peles klikšķu palīdzību. Pat
vismīļākās grupas uzstājas sasniedzamā attālumā vai tepat kaimiņos. Pirms 15
gadiem bija krietni jāpiepūlas, lai kaut ko no tā varētu izbaudīt. Koncertos ir
grūtāk sapulcēt daudz cilvēku, ieinteresēt viņus un aizķerties atmiņā. Tomēr tieši šis faktoru kopums rada labu augsni
sacensībai grupu starpā un, ja kāds vēlas gūt ievērību un izraisīt interesi, ir
jākļūst labākam ik dienu! Tā ir pozitīvā puse faktam, ka jācīnās par izlepušas
publikas ievērību.
Kādas ir tavas labākās un sliktākās atmiņas
no koncertu un tūru dzīves?
Labākās? Pats fakts, ka varam ceļot pa Eiropu. Katra
sekunde publikas priekšā. Visi jaunie cilvēki, ko satiekam, arī fakts, ka mums pašiem
kā grupai ļoti patīk pavadīt laiku kopā. Sliktākās? Tas, ka dažkārt busā
jāpavada vairāk nekā 24 stundas no vietas, pastāvīgi braucot, nogurums un
stress.
Ko tev nozīmē jēdziens dzīve un kā tu to raksturotu? Kāda ir
dzīves jēga?
Man dzīve ir ceļš, ko veicu ar (simbolisku) mugursomu
plecos. Tajā uzkrāju emocijas un pieredzi. Ja kaut kas no eventuālā
nepieciešamā kopuma iztrūkst, kādu ceļa gabalu nākas iet atkārtoti, līdz viss
ir apgūts un tikai tad var doties tālāk. Dzīves jēga? Nav ne jausmas. Es varētu
uzdot šo pašu jautājumu.
Kāda
varētu būt galvenā atziņa, kuru kā mūziķis esi guvis šo gadu gaitā?
Grupas panākumi ir atkarīgi no tās dalībniekiem. Pārāk
liela demokrātija var būt cēlonis grupas iziršanai, taču arī pretēja pieeja var
visu sabojāt.
Vai
atceries, kad pirmo reizi dzirdēji doom metālu?
Tas bija, šķiet, pirmais Anathemas live video MTV. Man bija 17 gadu. Šī dziesma visu dienu turpināja
skanēt manā galvā. Tad ķēros pie tēmas izpētes un atradu arī citas grupas,
tostarp My Dying Bride...
Kā,
tavuprāt, doom metāls attīstījies gadu
gaitā?
Ir grupas, kas ir tā attīstījušās, ka tās pat vairs nevar
nosaukt par doom grupām. Dažas nav
mainījušās, praktiski nav attīstījušās un ir nogrimušas citu jūrā. Protams, ir
grupas, kas ir tehniski pilnveidojušās un radījušas savu, unikālu doom stilu. Grūti pateikt. Kā jau teicu
– ir tūkstošiem lielisku grupu, tikai divreiz jānoklikšķina.
Doom metālā ir daudz
vietas muzikālajai „elpai”. Daudz iespēju mēģināt izpausties vienā vai otrā
virzienā. Dažreiz arī tempam ir nozīme. Dooms
savā būtībā ir bagātīga mūzika, pilna melodiskuma un intervālu. Man patīk
bagātīgs skanējums ar citu stilu piešprici, taču – samērīgi, lai nezustu doom metāla noskaņa.
Kādu
tu patlaban redzi doom metāla
skatuvi?
Skumju... un nelielu. Ne tikai Polijā. Bet es ceru, ka
kādu dienu doom metāls atkal būs
stiprs un populārs! Lacrima ir spēlējusi satriecošos festivālos kopā ar daudzām
lieliskām doom metāla grupām un tie
bija tik maz apmeklēti... Žēl. Taču mēs nedomājam mainīt savu mūzikas stilu,
lai kļūtu populārāki, jo tādā gadījumā tas vairs nebūtu patiesi. Mēs bijām,
esam un būsim doom metāla grupa!
Cik
doomed ir dzīve Polijā – gan tiešā,
gan pārnestā nozīmē?
Tiešā nozīmē- mēs varam sajust skumjas un bēdas lai kur
arī dzīvotu. Tās ir sevišķas sajūtas. Tie ir īpaši cilvēki, kuriem šīs sajūtas
nav svešas un kam tās šķiet tik nozīmīgas, lai izpaustu dažādās mākslas formās.
Pārnestā nozīmē – manuprāt, Polija ir valsts, kurai nav
ievērojamas ietekmes uz pasaules ekonomiku. Mēs esam pašā Eiropas viducī kā
dabiska robeža starp Austrumiem un Rietumiem.
Pēdējo 10-12 gadu laikā nekad nav bijis daudz sliktāk vai
īpaši labāk. Polijai nedraud viena no globālajām problēmām ar ko saskaras
daudzas bagātās valstis – daudzie iebraucēji, imigranti, kas parazitē uz
sociālās palīdzības rēķina un pat nevēlas atrast darbu un strādāt. Polijai
imigrantu pūļi nedraud, jo mūsu sociālās palīdzības sistēma ir neticami sūdīga.
Daudzi mūsu valsts iedzīvotāji cieš no tā, bet te vismaz nav parazītu. Tāpat ir
ar ekonomiku – tā bija un ir sūdīgā stāvoklī, tā kā rietumu ekonomikas
satricinājumiem uz mums nav ietekmes. Varu teikt – šeit ir fatāli, bet stabili.
Fatāli, bet ar to var tikt galā. Tiešām nevēlos sūdzēties. Man ir darba
pieredze citās valstīs, esmu daudz ceļojis, tāpēc varu salīdzināt. Man nauda
nav pašmērķis.
Ierakstu
digitālais formāts / fiziskais formāts. Kam pieder nākotne?
Ieraksti digitālā formā ir jauns veids kā sasniegt savu
klausītāju. Piemēram, ja mūsu ģitāristam iedosiet ierakstu fiziskā veidolā, jūs
viņu samulsināsiet, jo viņam pat nav aparatūras, lai to varētu paklausīties.
Pasaule ir mainījusies un mums jāiet līdzi laikam.
Drīz izdosim mūsu jubilejas ierakstu, kurā būs 8-9
dziesmas, kas tapušas laikā no 1996.-2013. gadam. Ieraksts būs pieejams gan
bezmaksas lejupielādes versijā, gan kā CD fiziskā formātā kolekcionāriem. Tie,
kuri vēlēsies iegādāties CD, to nopirks, neskatoties uz to, ka bez maksas būs
pieejama mp3 versija.
Kuri,
tavuprāt, ir nozīmīgākie webzine, kas
efektīvi palīdz grupām un kuros ir interesanta lasāmviela?
Polijā tas bija rockmetal.pl,
bet šobrīd, tas ir nedaudz zaudējis popularitāti. Lai arī dažus zinu, man nav
informācijas kā tie varētu palīdzēt grupām no ārvalstīm.
Vai
tu zini, ka šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta?
Piedod, nē. Arī iepriekšējos gados es nesekoju šai
informācijai.
Kas
jums padomā šogad un ko plānojiet darīt nākamgad?
Šobrīd koncentrējamies uz vasaras festivāliem, gatavojamies
jubilejas ieraksta tapšanai un pēc tam plānojam uzņemt videoklipu.
Brīžiem, man šķiet, ka mums ir pārāk daudz plānu un tie
ir tikai sapņi, bet tad es redzu, kas notiek, kad visi ķeramies pie darba. Tad
saprotu, ka mums tas ir pa spēkam un daži mazi sapņi var piepildīties. Mēs
sāksim strādāt pie pilnīgi jauna albuma ieraksta, kura tapšana ir uz laiku
„iesaldēta”, jo esam aizņemti ar jubilejas albumu. Mums padomā ir arī dažas
citas lietas par ko šobrīd vēl negribu stāstīt.
…Un
noslēgumā kaut ko tradicionālu un sirsnīgu!…
Ceru, ka radās iedvesma paklausīties Lacrima mūziku un
atnākt uz koncertiem! Jūs varētu sākt ar festivāla KLANG apmeklējumu! Tiekamies!
Liels paldies par šo interviju un atbalstu!
Vietnes
iepazīšanai:
KLANG
festivāla vietnes: