Evita Hofmane, P3LICAN
Manzana ir somu rock/metal grupa, kuras līdere ir košā un pamanāmā vokāliste Pirita. Manzana’s mūzika ir postmoderns hard rock, lipīgu melodiju un industriālā metāla sajaukums, ko garnē Piritas pancīgā stila vokāls. Viņi izdevuši četrus albumus un daudzkārt tūrējuši visdažādākajās vietās un valstīs visā Eiropā.
Manzana
Latvijā viesojusies daudzkārt, teic, ka viņiem te ļoti patīk un tāpēc visā
drīzumā grasās atkal būt klāt. Ceturtdien, 14. augustā Manzana uzstāsies Rīgā,
klubā Nabaklab. Tas būs warm up koncerts no 15. – 17. augustam Liepājā
notiekošajam Fontaine Festival, kur, savukārt, Manzanu uz Fontaine Palace skatuves
redzēsim naktī no sestdienas uz svētdienu.
Šajā
sarunā par to ko nozīmē būt somam un mūziķim Somijā, ko viņi gūst dodoties
intensīvās Eiropas tūrēs, cik nozīmīgi ir fani un mazliet arī par
literatūru.
Kā tu domā vai kāds lasa
šīs intervijas?
Varbūt
ne pirms koncertiem, bet pēc tiem gan, it īpaši, ja grupa cilvēkiem patikusi
jeb arī pilnīgi pretēji – riebusies, un tāpēc radusies interese noskaidrot kas viņi
tādi ir!
Sniegsim viņiem iespēju
to noskaidrot! Sāksim ar īsu iepazīšanos – kas ir Manzana un kā tu raksturotu jūsu
muzikālo attīstību?
Savu
darbību sākām pirms desmit gadiem kā industriāla pop/metāla grupa un, laikam
ejot, mūsu skaņa attīstījusies rocky/punky
stila virzienā, taču arī metāliskais skanējums ir saglabāts. Būtībā, tas ir
vienkārši smags rokenrols, taču, ne tikai ar trim akordiem, dažkārt to ir četri.
(Smejas.)
Pastāsti no mūziķa
viedokļa – kāda situācija valdīja Somijas mūzikas dzīvē pirms desmit gadiem?
Bija
vairāk rokklubu un pagrīdes pasākumu. Tagad šķiet, ka daudzas grupas ir
kļuvušas par kavergrupām, tāpēc, ka tā
var nopelnīt. No cita viedokļa raugoties, šobrīd šajās kavergrupās mūziķiem ir iespēja strādāt stabilu, pieklājīgi
apmaksātu darbu un arī tas ir labi.
Pirms
desmit gadiem ļoti populāri bija kļuvuši HIM un Nightwish, visi somi ar viņiem
ļoti lepojās, itin kā pēkšņi būtu aptvēruši, ka garmataini puiši, kuri spēlē
ģitāras var arī nebūt bezdarbnieki. Tobrīd CD varbūt tika pārdoti vairāk un
lejupielādes bizness tikai sāka uzņemt apgriezienus, taču es savulaik savu
pirmo grunge grupu kasetes esmu
pārdevusi arī no groziņa, tā kā man patiesībā ir vienalga kā tas viss darbojas,
galvenais, lai tas notiek!
Saki
man, vai lēmums kļūt par mūziķi zemē, kur teju katrs trešais darbojas vismaz
pāris grupās, ir izaicinājums vai kaut kas tāds, kam jūs, somi, esat nolemti
jau piedzimstot?
Iespējams,
tā notiek tāpēc, ka somi ir nedaudz noslēgti un savā ziņā ar mūzikas
starpniecību ir vieglāk komunicēt un izpausties. Paralēli darbībai Manzanā, mēs
darbojamies arī citās ar to saistītās jomās: ierakstot mūziku, mācot citus u.c.
Tomēr viena grupa vienmēr ir galvenā – tas ir patiesi māksliniecisks projekts,
kurā darām tikai to, kas patiešām patīk, nedomājot ko citi par to teiks!
Vai
mūzika tev nepieciešama kā izpausmes veids jeb tas ir ceļš konkrētu mērķu
sasniegšanai?
Mūzika
mums ir kā dienasgrāmata. Rakstot dziesmas mums nav noteiktu mērķu – tā ir tīra
sevis izpausme. Taču vēlāk, kad dziesmas tiek laistas klajā, dodamies tūrēs,
mēs, protams, cenšamies tās pilnveidot, lai patiktu publikai. Attiecīgi,
dziesmas kļūst par līdzekli, kas var sekmēt grupas darbības tālāko
virzību.
Kas ir jūsu neatlaidības
pamatā? Kas ir tas, kas motivē darboties?
Mēs
neesam vienkārši daļa no mūzikas pasaules, mūzika ir mūs sagūstījusi! Koncerti
ir galvenais dzinējspēks! Kopā ar savu publiku mēs izbaudām šos brīžus, mēs iedzeram
un dejojam, dažkārt fani mums stāsta savus dzīves stāstus, sūta e-pastus. Šī
komunikācija mums ir ļoti svarīga. Tā ir draudzība un mīlestība.
Kā
tu domā, kāpēc ir tik daudz grupu, kuras savu darbību sākušas līdzīgos
apstākļos, ir pietiekoši talantīgas un strādā ar pilnu degsmi, tomēr vairumā
gadījumu nesasniedz savus iecerētos mērķus?
Varbūt
tāpēc, ka daudzi uztver lietas pārāk nopietni un saprotot, ka nevar būt
perfekti vai paši labākie, izjūk. Protams, ka visi nevar būt labākie! Kāda gan tam
nozīme, vienkārši dari, ko liek tava būtība! Ja vēlies nodarboties ar radošām
lietām, diezgan bieži nākas aplauzties.
Ir skaidrs, ka visas grupas nevar būt vienlīdz veiksmīgas, jo sāncensība ir
milzīga. Tāpat lielu lomu spēlē tas vai grupa saņem lielo ierakstu kompāniju
finansiālo atbalstu. Taču var izmantot arī alternatīvos ceļus, vienkārši būt
veikls, ar visiem kontaktēties, ceļot, smagi strādāt un izbaudīt to visu!
Man kā cilvēkam no malas
šķiet, ka roks un smagā mūzika Somijā ir ārkārtīgi populāri. Vai tā patiešām
ir? Kā tu raksturotu šā brīža tendences?
Man
šķiet, ka šobrīd tas ir mazliet pierimis un atgriezies parastajā līmenī.
Radošajā ziņā tas vērtējams tikai pozitīvi.
Tās
dažas radiostacijas, kas vēl atskaņo roku un metālu, spēlē galvenokārt „old men metal”, ko ir spēlējuši gadiem,
viņi reti atskaņo jaunas grupas vai sieviešu izpildītājas, un vienas un tās
pašas grupas spēlē visos somu festivālos. Taču, ik brīdi visās malās dzimst
jaunas, lieliskas un enerģiskas rokgrupas. Es šobrīd metālu īpaši daudz
neklausos, jo to klausos savā darbā, bet es sekoju aktuālajām norisēm un man tās
patīk. Situācija ir laba. Notiek interesantas lietas, uz skatuves parādās
dažādas un stipras sievietes, ne tikai viena tipa gotu karalienes. Punky meičas, screamy meičas, meitenes, kas growlo
– man tas patīk. Varbūt roks un metāls mums ir kā jaunā somu folklora, tumša,
smaga un nomierinoša kā meži.
Kāds soms man reiz
teica, ka intensīva muzikālā karjera un ģimenes dzīve ir nesavienojami
jēdzieni. Kā jums izdodas sabalansēt šīs dzīves jomas?
Nav
viegli apvienot, bet gadu gaitā esam to apguvuši. Divas dienas nedēļā es
stundas pasniedzu mājās, divas – rakstu, vakaros un nedēļas nogalēs dziedu.
Johanness spēlē vienā no Somijas populārākajām kavergrupām, daudz atrodas tūrēs
un Henkka šaudās apkārt pa Somiju, strādājot par skaņu inženieri un viņam
pieder mūzikas ierakstu studija. Dažreiz ir grūti atlikt visus darbus, lai
dotos tūrēs ar Manzana, taču mūsu dzīvē iesaistītie cilvēki, saprot, ka tāda ir
mūsu pasaule un tā nav dzīve 9 – 17 režīmā. Taču, dzīvojot šādi, un darot to,
ko mīlam, mēs savās ģimenēs esam laimīgi. Tiesa, dažreiz tas ir ļoti
nogurdinoši, taču viss ir to vērts.
Tu esi arī rakstniece. Cik
liela nozīme tavā dzīvē ir literatūrai? Ko lasa somu rokmūziķi?
Domāju,
ka lielākā daļa somu rokeru lasa citu rokeru dzīves stāstus un mūzikas
žurnālus, taču ir arī daudzi, kuri lasa citas grāmatas. Man bibliotēka ir
vieta, kurp es labprāt pārvāktos uz dzīvi, tā ir kā klusuma svētnīca, kurā
valda patīkama vientulība. Es esmu studējusi teātra mākslu un literatūru, man
patīk tās putekļainās, noslēpumu pilnās grāmatas... Savu pirmo grāmatu izdevu
pirms pāris gadiem un tā tika novērtēta visnotaļ labi. Mans vārds parādījās
daudzās avīzēs. Grāmata patlaban jau pieredzējusi trīs atkārtotus izdevumus.
Kad būšu veca, es labprāt pilnībā pievērstos rakstniecībai, taču patlaban esmu
pārāk nemierīga, lai augu dienu sacerētu, manam ķermenim ir nepieciešama
darbošanās. Dejošana, rocking un
ceļošana!
Vai mūzikas radīšanu un
rakstīšanu vari saukt par sava veida terapija?
Es
rakstīšanu bieži izmantoju kā terapiju, taču ne pārāk daudz no tā tiek laists
klajā dziesmās vai grāmatās, jo paša radīto ir jābūt spējīgam rediģēt tā, lai
arī citiem tas kaut ko nozīmētu. Kā saka teātra ļaudis: tev publika jāprot
novest līdz asarām, bet pašam neraudāt. Tomēr galvenajām izpaustajām emocijām
ir jābūt patiesām un jāatspoguļo dzīvē pieredzētais.
Kuras somu grupas pati
šobrīd klausies un ko varētu ieteikt mums?
Somus
Battle Beast, Poisonblack, Tuoni, Turmion Kätilöt noteikti ir vērts
paklausīties!
Kam tu dod priekšroku –
albumiem fiziskā formātā vai dziesmu lejupielādei internetā?
Abi
veidi ir labi, bet, ja man patīk grupa un es vēlos to atbalstīt, es pērku CD. Es
daudz izmantoju arī Spotify, Youtube un iTunes.
Jūs esat spēlējuši ļoti
daudzās valstīs, dažādās vietās un atšķirīgai publikai. Kura uzstāšanās reize palikusi
atmiņā kā īpaša? Kur publika jūs uzņem visatsaucīgāk?
Iespējams,
tas bija pagājušovasar Itālijā, Toskānā, kad spēlējām kādā festivālā. Tas
notika kalnos, vecā pilī, kam nebija jumta, laiks bija nenormāli karsts un es
visu dienu jutos gluži slima no karstuma, tikai līgojos un dzēru ūdeni. Kad
pienāca mūsu uzstāšanās laiks, satumsa, ieraudzījām attālas gaismas un ugunis,
cilvēkus, kuri, izmetušies bez krekliem, skraidīja un lēkāja pa laukiem… Mēs
teju aizmirsām, ka jāspēlē, jo vienkārši aizrāvās elpa - Itālija ir tik
skaista.
Ikviena
publika ir laba, taču roka, metāla un pankmūzikas cienītāji lēkā visvairāk!
Mums patīk publika, kas kustās!
Tik daudz braukājot
apkārt, noteikti sakrājušās ne tikai pozitīvas atmiņas.
Man
nav sliktu atmiņu! Viss, kas noticis, bijis labs! Slikti, ja gadās saslimt. Tiešām
ir grūti atkopties visā tajā ņudzoņā, kad gauži maz tiek gulēts un jāspēlē
katru nakti. Taču, ja ir tāda vajadzība un var gulēt visu dienu, arī ir labi.
Jūs nesen atgriezāties
no tūres pa Poliju, Čehiju un citām Eiropas valstīm. Kā jums tur gāja?
Ekselenti!
Tas ir tik lieliski satikt cilvēkus, kuri pirmo reizi bijuši mūsu koncertos,
piemēram, 2008. gadā! Katrā pilsētā satiekam vecus draugus un iepazīstamies ar
jauniem, un ir sajūta, ka šie cilvēki patiesi ir labi draugi, kas ar mums kopā
bijuši garā ceļā. Mums tas ļoti patīk. Tas atkal bija tik jauki! Tā bija mūsu
septītā vai astotā garā tūre pa Eiropu.
Šīs Finnish Rock Tour
ietvaros bijāt arī Latvijā un tā bija tikai viena no daudzajām reizēm šeit.
Kāda iespaidu bagāža iekrāta par šīm uzstāšanās reizēm Latvijā?
Latvijā
esam spēlējuši vismaz desmit reizes, varbūt pat vairāk, katrā ziņā diezgan
bieži! Latvija pret mums vienmēr ir bijusi draudzīga, silta, aizrautīga,
skaista un rocking! Esam spēlējuši
dīvainos un aizraujošos pasākumos, parastos rokklubos un Helovīna ballītēs kopā
ar daudzām labām grupām, pasākumos bijuši burvji un goti, un viss vienmēr noritējis
radoši un jautri!
Ko somi domā par
latviešiem?
Mēs
domājam, ka latvieši ir draudzīgi, strādīgi un godīgi – savā ziņā mazliet
līdzīgi somiem. Atšķirīgi ir tas, kas sievietes ir garākas un skaistākas un
ēdiens ir daudz labāks. (Smejas.) It
īpaši, kad esam ceļojuši pa attālākām pasaules vietām, esot Latvijā jūtos mājīgi.
Varbūt mēs ģenētiskā ziņā nemaz neesam tik tāli.
Vai tu zini, ka šogad
Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta?
Jā,
tas ir lieliski. Apsveicu!
Kādi ir Manzana un tavi
tuvākie nākotnes plāni?
Patlaban
rakstām savu jauno, piekto albumu. Teju visi vasaras festivāli ir nospēlēti,
bet daži vēl gaidāmi un pēc tam mēs atgriezīsimies studijā. Plānojam doties
jaunās tūrēs, kurām pagaidām gan nav konkrētu datumu. Šoruden es studēšu
literatūru un būšu aizņemta arī teātra jomā, tā kā gaidāms labs un aizņemts
laiks!
Pastāsti par gaidāmajiem
koncertiem!
Ceturtdien,
14. augustā spēlēsim Rīgā, klubā Nabaklab, 15. augustā dosimies uz Lietuvu, kur
Viļņā spēlēsim klubā Metro un 16. augustā atgriezīsimies Latvijā, lai Liepājā
spēlētu Fontēna festivālā!
Mūsu sarunas noslēgumā viens jautājums ko pēdējos gados
vienmēr uzdodu mūziķiem. Varētu pat sacīt, ka esmu sākusi kolekcionēt šīs atbildes.
Kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvusi par savu dzīvi un mūziku kā divām
nedalāmām lietām?
The beat is everything!
Keep moving!
Vietnes
tēmas sīkākai izpētei:
