Evita Hofmane, P3LICAN
Trešais turpinājums apcerējumam par šā
gada Norvēģijas festivāla BLASTFEST norisi un maniem iespaidiem.
Enerģisku
viņu pirmredzēšanu man sagādāja britu heavy
metal / hard rock banda Orange Goblin. Labs boogie. Man šī stila mūzika jāklausās biežāk, tā iekačā dzīvību
organismā.
Ar
OG mans veiksmes limits iekļūšanai „Studio” zālē ceturtdienas vakaram bija
izsmelts un, kad pēc DT noskatīšanās, neko ļaunu nenojaušot, turp devos,
secināju, ka pa kāpnēm augšup vijas rinda festa apmeklētāju, kuri, gluži tāpat
kā es, savā naivumā cerējuši redzēt tumšos zviedrus Craft.
Tā
bija pirmā reize, kad dzirdēju pēc tam folklorizējušos frāzi: „This shit is hopeless”. Jo, raugi, mūs
šajā metāla pasaku pasaulē bija piemeklējusi realitāte.
Te
nu jāmet pamatīgs norvēģu klintsbluķis organizatoru dārziņā, jo, kā izrādās, šī
pati problēma bijusi arī pirmajā festivāla gadā. Tātad, to nevar saukt par
pirmās reizes pieredzes trūkumu un nepārdomātu rīcību, bet gan par plānveida
politiku – pārdot maksimāli daudz biļešu, nerēķinoties ar to cik un vai kurš ko
redzēs.
Organizatoru
pēcākās atrunas, ka zāles kapacitāte nekad neesot bijusi noslēpums, neiztur
kritiku. Tie, kuri iepriekš nav bijuši „USF” (un tādu bija daudz, arī cilvēki,
kas uz festu braukuši, piemēram, no ASV un Baltkrievijas), diezin vai pirms tam
detalizēti iepazinās ar to kāds ir zāļu plānojums un jau laicīgi izzināja
publikas uzvedību. Es pieļauju, ka daudzi pat nedomāja par to cik daudz biļešu
ir pārdots vai vispār ir pārdošanā un cik no šiem cilvēkiem pretendēs uz
iekļūšanu mazajā zālē, kā arī „Garage”.
Tāpat
šī taisnošanās ir pretrunā ar festa lapā, oficiālajā organizatoru- apmeklētāju atbilžu
un jautājumu pingpongā rakstītajam, ka, pie labas gribēšanas būs iespējams
redzēt visas grupas. To realizēt nebija iespējams.
Šogad,
kad festivāls bija audzis, biļetes bija pārdotas krietni vairāk (kaut kur
figurēja cipars ap 1000), attiecīgi potenciālo kandidātu skaits uz šīs zāles un
„Garage” iekarošanu bija ļoti liels. Te jāierēķina arī diezgan prāvais skaits
citu insaideru – to grupu dalībnieki, kuri jau nospēlējuši, tie, kuri vēl
spēlēs etc., etc. citu personu, kas arī itin labprāt uzmeta skatu tam, kas
notika uz skatuvēm, tāpēc kopējais cilvēku – skatītāju skaits bija vēl
lielāks.
Skarbā
realitāte: grupas bija saliktas blīvi un mazās/lielās zāles uzstāšanās laikus
šķīra aptuveni 10 minūtes. Tas nozīmēja: ja gribi redzēt mazajā zālē notiekošo,
labākajā gadījumā redzi pusi no tās grupas koncerta, kas notiek lielajā zālē.
Tad mudīgi skrien meklēt rindu, stājies galā un kūko tur pusstundu, cerībā, ka
esi iestājies laicīgi un priekšā stāvošajiem nesaradīsies pārāk daudz draugu un
paziņu, padarot tevi par 366 pēc skaita un atstājot aiz durvīm.
Ieteikums
stāties rindā laicīgi arī ir diezgan neveikls, jo, pat ja atmetam vēlmi redzēt
arī lielās zāles grupas, tas nekādi nepalīdz tiem atlikušajiem 700 cilvēkiem,
kuri arī ir potenciālie „Studio” zāles vai „Garage” skatītāji.
Kad
uzzināju par šo sistēmu, tā mani ne pa jokam nokaitināja. Šķita kaut kā
neierasti un ne visai gudri par savu naudu stāvēt rindā, lai VARBŪT redzētu
grupas. Jau idejiski tas bija nepieņemami un pēc nelāgās pieredzes ar Craft, es
nolēmu, ka man tam vakaram būs gana un devos mājās.
Nākamgad
organizatori sola risināt šo jautājumu, bet, manuprāt, to vajadzēja darīt jau
pirms šā gada festivāla. Mazāk grupu nozīmētu arī mazāk pārdotu biļešu, taču
noteikti garantētu vairāk apmierinātu skatītāju, kuriem tiktu nodrošināts jau
iegādātais produkts. Pieņemu, ka daļai apmeklētāju grupu redzēšana nebija
galvenā un vienīgā festivāla prioritāte, tomēr domāju, ka nozīmīgs daudzums pircēju
biļeti iegādājās tieši muzikālā piedāvājuma dēļ, nevis tikai lai iedzertu alu
vai patusētos ar draugiem.
Ceturtdiena
man Garage muzikāli iesākās ar apokaliptiski roķīgajiem zviedriem Alfahanne,
turpinājās ar melnajiem norvēģiem Sarkom, veda cauri vācu ekstrēmistiem
Endstille un finišēja ar vēl vieniem norvēģiem, slaveno Eirovīzijas extreme metal grupu Keep of Kalessin.
Grupa
bija redzēta krietni pasen, tepat vietējā smagās kultūras namā „Melnā Piektdiena”,
(arī) tāpēc viņu uzstāšanos gaidīju ar zināmu entuziasmu. Vieglu uzacu
saraukšanu izraisīja fakts, ka viņi spēlē „Garage” plkst.15.20, kas šķita
mazliet jocīgs laiks tādai zvaigžņotai grupai. Varbūt tā bija Bergenas true
blackeru atriebība tronheimiešiem, jo viņi bija atļāvušies piedalīties
Eirovīzijā, tādējādi apgānot blacku? J Protams, tās ir tikai manas
spekulācijas. Kādam taču ir jāspēlē arī piektdienas pēcpusdienā un kamdēļ gan
tie nevarētu būt Keep’i? Varēja. Un viņi, lai arī tagad trijatā, noblieza labi
un sirsnīgi. Pilnīgi bija prieks nolūkoties.
Arī
skatoties uz šo grupu man bija jādomā par laika straumes plūdumu un mani tajā.
Mazā lidmašīnā augstu gaisā. Šo sajūtu grūti ietērpt vārdos. Varbūt vairāk
jātrenējas.
„USF”
ierados uz somu blackeriem Baptism. Ticat vai nē, es tiku Studio zālē, jo
laikam lielākā daļa publikas vēl kaut kur uzpildīja sevi ar stiprajām dzirām,
atzīmējot piektdienas vakara un lielā plosta pienākšanu. Somi bija drausmīgi
labi. Tie lasītāji, kuri mani pazīst, nebūs pārsteigti uzzinot, ka somu smagā
mūzika ir viena no manām vājībām. Ar savām sātanisko vārsmu un somu tumšā
melanholisma caurausto black metālu
Baptism acīmredzot trāpījās neglābjami īstajā brīdī, lai es to varētu izbaudīt
līdz pat savas melnās dveseles ēnainākajiem nostūriem. J Tagad, rakstot šo, kopš koncerta ir
pagājušas jau neticami ātras trīs nedēļas, bet, īpaši nepārspīlējot, vismaz 14
dienas no tām es šos somus esmu klausījusies ik dienu. Tas laikam ir labs
rādītājs tam, kādu iespaidu šī grupa visu citu starpā uz mani pamanījās atstāt.
Nedarot
neko ekstra unikālu (kā jau vairums bandu), viņi spēlē tieši to, ko es šobrīd
vēlos dzirdēt. Dažreiz šajā dzīvē viss ir vienkārši.
Drīzumā
būs jauns albums. Gaidu.
Lai
saglabātu kontrasta metodi un viļņveida principu, kurā no jūsmības slīgstu
pesimismā, nākamā apceramā grupa būs arī vieni no sendienu mīluļiem – UK doom/death karaļi Paradise Lost. Redzēti
pāris reizes dažādos laikos un atšķirīgās vietās un savulaik bijuši ļoti
nozīmīgi. Taču te ar nožēlu jāatzīmē, ka sākas pity the sadness. Lai kā man patiktu lielākā daļa viņu radītās
mūzikas, šī live man sagādāja
vilšanos. Paradise Lost spēlēja stundu garu programmu, lielā mērā sastāvošu no
vecajiem zelta hitiem, kas dažādos laikos un gados ir bijusi diezgan nozīmīga manas
dzīves muzikālā pavadījuma daļa.
Droši
vien tieši tāpēc bija īpaši rūgti skatīties cik ļoti viņiem pašiem šīs dziesmas
ir piegriezušās. It īpaši tas bija vērojams Holmsa izpildījumā un, ja tā var
teikt, attieksmē pret dziesmām. Ja es būtu dziesma, es pavisam noteikti
negribētu, lai mani tā izpilda, vēl jo vairāk – kāds, kurš reiz mani ir
radījis. Tas bija nepatīkami un, viņiem spēlējot veco hitu „Last time”, es
zināju, ka šī būs pēdējā reize, kad skatos viņu uzstāšanos. Iespējams, arī
klausos. Šajos laikos, veči, tas ir vienkārši. Ir ļoti daudz visa kā cita, ko
klausīties un skatīties. Pēc tādas performances, šī doma bija mierinoša.
Pēc
zudušās paradīzes, austrālieši (non-profit
organisation dedicated to the dispersal of ideas of lycanthropy, nihilism and
minimalism) Destroyer 666 mazajā zālē nāca kā atpestīšana. Lai arī varbūt
maķenīt mazāk sprigani un jaudīgi nekā pirmajā reizē, kad redzēju viņus Kilkim
Žaibu festivālā, viņi tomēr patīkami uzmundrināja. Šai pasaulei tomēr vēl ir
neliela, bet tomēr cerība. J
Nākamā gada festivāls jau top. Šonedēļ
tikšot izziņotas pirmās grupas.
Un četru dienu biļetes jau tiekot
strauji izķertas.
Nācējiem vai domātājiem: