2015/03/29

Atskats par metālistu paradīzi - „Blastfest 2015” festivālu Bergenā 19.-21. februārī, nobeigums

Evita Hofmane, P3LICAN


Nenovēršami esam pietuvojušies šī apcerējuma noslēdzošajai daļai. Vēl pavisam nedaudz un es pielikšu punktu.

Pēc emocionāli smagnējā „Garage” cēliena sestdienas agrajā pēcpusdienā, man patiesībā šķita, ka BLASTFEST’s līdz ar to arī varētu izskanēt. Bija gana. Mūzikas. Smaguma. Emociju. Visa.

Tomēr, vakaram satumstot, es atkal biju „USF”. Dīvaina pienākuma apziņa? Haha. Varbūt. Bet tikai pašai pret sevi.


Tiesa, vienubrīd šķita, ka varbūt fests tā pēkšņi tiešām arī ņems un pārtrūks, kad somu Impaled Nazarene otrās dziesmas laikā uz skatuves pēkšņi izbeidzās elektrība un mūs laipni, bet uzstājīgi mudināja doties ārā, jo kāds asprātis bija iedarbinājis ugunsdzēsības signalizāciju. Mēs, tikpat plūstoši kā pirms brīža sagājuši „Studio” zālē, evakuējāmies no tās. Nenoteiktu skaitu minūšu, varbūt 20, draudzīgi drebinājāmies vējainā fjorda malā, gaidot verdiktu, kas nu būs – veco sardīņu fabriku pārņems elles liesmas vai arī mēs festivālu noslēgsim tādā veidā kā tas bija iecerēts. Sekoja plānotais scenārijs un Lutinens un kompānija varēja atkal sākt un šoreiz arī nobliezt savu setu.

Savā ziņā interesanti – biju domājusi, ka ar savu saistošo un blīvo piedāvājumu, fests kādā brīdī notrulinās uztveri, bet nekas tāds nenotika. Dienām ejot, iekšas kļuva tikai arvien atvērtākas, bet prāts kļuva izteikti selektīvs un kategoriski atteicās uzņemt sevī katrā konkrētā brīdī nepiemēroto, pilnībā ignorējot to cik lieliem burtiem šis vārds bija rakstīts afišā u.t.t. un nekalkulējot kad un vai šo grupu vēl gadīsies redzēt. Un šajā gadījumā es sliecos piekrist savam prātam J , ja tas, kas tiek piedāvāts, der, tas taps skaidrs ļoti ātri un nav vērts sevi pierunāt domāt citādi. Šī ir atziņa ko vērts iegaumēt nākamībai un ne tikai domājot par grupām.
Taču no šīs filozofiskās introspekcijas nr.666, laiks atgriezties BLASTFEST’ā.   

Šajā vakarā mana gaidītākā grupa bija Satyricon. Arī ar šiem norvēģiem manā dzīvē ir bijis kāds kopējs muzikāls ceļa gabals ejams. Tiesa, viņi nekad nav bijuši manā „dievu” panteonā, varbūt tāpēc līdz šim dabā nebija redzēti vai arī mans prāts neapzināti šo reizi taupīja īpašam gadījumam. Atkal jāsaka, ka arī Satyricon uz skatuves nerādīja neko ekstravaganti mežonīgu, taču to, ko viņi darīja, paveica baudāmi, vizuāli tīkami un atmiņā paliekoši. Bija uzmundrinoši dzirdēt vecos hitus „Du Som Hater Gud”, „Mother North” un, mazliet uzjautrinoši, vērot kā Satīrs diriģē publiku, meistarīgi vedot cauri grupas daiļrades elles deviņiem laiku lokiem. Spēcīgs frontmens un vizuālais centrs ir ļoti nozīmīgs atribūts, ja esi festā un skaties jau n-to grupu dažu dienu laikā. Satyricon bija labi hedlaineri un es noteikti viņus gribēšu redzēt vēl vismaz pāris reizes.


Jāatzīmē, ka pēcfesta pirmās nedēļas periodā šo grupu klausījos vairāk nekā pēdējos piecos gados kopā ņemtos. Laikam kaut kas bija iekustināts.

Festivāls noslēdzās uz augstas nots, lai arī agrās pēcpusdienas minors joprojām spēcīgi dominēja manā apziņā, liekot domāt par to, kur paliek mūziķu uz skatuves izgrūstā enerģija, izkliegtās emocijas un izspļautā tumsa un vai mans iekšējais uztvērējs lāgu lāgiem nestrādā ar pārāk lielu destruktīvo jaudu, vērstu pret mani pašu. 
  
Svētdien visu pilsētu pieskandēja baznīcu zvanu skaņas, sniga, spīdēja apdullinoši spoža saule un es no jauna aptvēru cik ļoti man patīk Bergena. 

Kopsavilkums: atziņas un ieteikumi.  
Šī bija pirmā festivāla pieredze Norvēģijā un  es ar muzikālu askētismu un minimālismu nesirgu; blieziens bija spēcīgs.   
Ar ko BLASTFEST’s bija un ir īpašs? Tas ir ļoti norvēģisks. Apkārtējās dekorācijas, kalni un fjordi piedod visam citu dimensiju, ko sazin vai varēs sajust citviet. Arī blekmetāls Norvēģijā pavisam noteikti  izklausās citādi nekā jebkur citur pasaulē. Protams, Norvēģija ir dārga valsts. Taču es uzskatu – ja ir vēlme,  tad, uzmanīgi izvērtējot prioritātes, šādu ceļojumu un festivālu  var un ir vērts atļauties. Es esmu tam dzīvs apliecinājums.
Kā ietaupīt?
Lidot ar lidsabiedrību Wizzair. Pērkot biļetes savlaicīgi, tās tiešām ir lētas.
Pārtiku un stipros dzērienus ņemt līdz – čekojamā bagāža atmaksāsies jau pirmajā vizītes dienā. Vēl viens lielisks veids kā ietaupīt fantastiskas naudas summas, ir nelietot alkoholu koncerta norises vietā. 
Par mītnes vietu izvēlēties, piemēram, „City Apartment” viesnīcu, kas atrodas virs kluba „Garage”, tā ir salīdzinoši lētāka, virtuvē iespējams pagatavot savu iecienīto auzu pārslu putru u.t.t.. Un, nebankrotējot, izbaudīt katru tās karoti. Nākamgad gan festivāla koncerti „Garage” pagrabā vairs nenotiks, bet vietai tāpat ir daudz plusu, arī „USF” un koncerti ir pavisam netālu. Sabiedriskāka rakstura personas var izvēlēties kādu hosteli, kas dzīvošanas izdevumus vēl vairāk reducēs uz bankas kontam draudzīgākām izmaksām.    
Nākošā gada festivāls tiek organizēts pilnās burās, izziņota virkne grupu un figurē informācija, ka biļetes jau tiek itin smuki pirktas. Ko mēs varam secināt?
Secinājumu daļu atstāšu jūsu ziņā.
BLASTFEST’s neapšaubāmi ir pasākums cilvēkiem kuriem patīk divas lietas: Norvēģija un metāls. 

Jaunākās aktivitātes: