Katalepsija: „Ja tev pazūd motivācija darīt dēļ citiem, paliek motivācija darīt dēļ sevis.”
P3team un Evitas saruna ar grupas Katalepsija mūziķiem.
( klātienē piedalās Ervīns ( vokāls, ģitāra), Uldis ( bass), Krišjānis ( bungas) un Juris ( ģitāra). Neklātienē : Beāte ( taustiņi ).
Vecā Katalepsija - jaunā Katalepsija. Kopējais un atšķirīgais.
Ervīns: Vecā Katalepsija bija atšķirīga žanra pārstāvji, kas vēl meklēja savu skanējumu. Tagadējā ir vairāk savesta kārtībā, ir iespēja realizēt idejas, kuras pirms tam nebija iespējams īstenot.
Uldis: Tagad ir lielāka iespēja saspēlēties, jo visiem ir pietiekošas instrumentu pārvaldīšanas prasmes. Taču ir cita problēma, jo katrs ir ietekmējies no sava stila un ir grūti savienot veco dziesmu, idejas ar šā brīža domām.
Beāte: Man liekas, ka atšķirīgs ir gandrīz viss - cilvēki, dziesmas, stils, attieksme... Kopīgais - es un Ervīns.
Vai grupā visiem ir vienādas balss tiesības vai kādam ir lielāka teikšana?
Beāte: Par galveno es vienmēr uzskatīšu Ervīnu, bet tā - valda demokrātija, lēmumi tiek pieņemti balsošanas ceļā, katrs var brīvi izteikties, un izpausties.
Juris: Ervīnam ir vislielākā teikšana. Viņi ar Uldi visvairāk savā starpā strīdas un diskutē par idejām. Mums pārējiem nepatīk strīdēties, tāpēc ļaujam viņiem izstrīdēties un pēc tam izsakām savu viedokli.
Uldis: Tā kā žūrija. Es domāju, tas ir tāpēc, ka mēs ar Ervīnu spēlējam divreiz ilgāk kā Juris un Krišjānis. Tas tomēr ir ietekmējis domāšanu, ir cita saprašana un prasības. Viens ir tas, cik ilgi spēlē kopumā, otrs, cik ilgi spēlē kopā. Sastāvs arī ir mainījies. Ir atšķirīga...
Ervīns: Muzikālā domāšana.
Uldis: Muzikālā domāšana ir atšķirīga, jo ar laiku šī sapratne aug. Bet vēl man liekas, ka šie konflikti bieži tiek taisīti speciāli, lai būtu iespēja iesaistīties pārējiem, jo tas it kā dod viņiem iespēju izteikties.. Ietekmēt grupas darbību. Rodas kopīgā domāšana.
Ervīns: Tas gan man ir jaunums ( Smejas ) jo es neplānoju strīdu ar tādu nolūku, ka visiem jāiesaistās. Bet runājot par tām balss tiesībām - savulaik es dibināju grupu, lai būtu tās līderis, taču tagad es vairāk atbalstu arī citu idejas, jo esmu sapratis, ka tās izmantojot rezultāts sanāk ļoti interesants un graujošs. Viena lieta, ko es noteikti neļaušu citiem domāt ir lirikas. Vokālists ir tas cilvēks grupā, kurš visizteiktāk pauž emocijas, savas emocijas, tāpēc arī dziesmas tekstam jābūt paša rakstītam, jo, ja dzied cita rakstītu tekstu, tas vairs nav tik patiesi. Var mēģināt iejusties šajā tēlā, bet tā jau ir runa par aktiermākslu.
Uldis: Te jau parādās tās domstarpības, ka es spēlēju basu un domāju, ka vislabāk varu parādīt ko es domāju tieši uz basa. Tāpēc tu nevari izdomāt manas partijas un es nevaru izdomāt tavējās.
Ervīns: Es runāju konkrēti par dziesmu tekstiem. Katrs var ieteikt otram, lai pieliek kaut ko klāt instrumentālajā pavadījumā, bet teksts ir jāraksta tam, kurš to dzied, jo tas ir vairāk personīgs jautājums.
Uldis: Man ir sapnis uztaisīt tādu grupu, kur katram ir atstāts savs darbs un katrs atbild par sevi. Ja tev pasaka, ka tu slikti spēlē, tev ir iespēja censties spēlēt labāk. Tas palīdz attīstīties un dzen uz priekšu, parāda, ka tev ir raksturs. Bet ne tā, ja pasaka, ka tava partija neder, tu aizej no grupas vai sapūties. Vismaz mēģini domāt un kaut ko dari. Tas ir grupas kopums.
Vienas dziesmas tapšanas stāsts.
Ervīns: Līdz šim dziesmas pārsvarā ir tapušas tā, ka es uzrakstu tā saucamo skeletu un lirikas, un tad to parādu pārējiem. Mēs kopā strādājam pie šīs idejas attīstīšanas. Vienīgā dziesma, kas mums ir radusies citādāk, ir pēdējā dziesma, kurai pamatideju izdomāja Juris.
Beāte: Man ir vieglāk izdomāt konkrētu partiju noteiktai dziesmai, ja es pati zinu ko es vai pārējie tur apmēram vēlas dzirdēt.
Uldis: Man patīk piesieties tehniskām lietām, sīkumiem, niansēm.
Ervīns: Un šie tehniskie sīkumi daudz ko padara interesantāku.
Juris: Parasti ir tā: sēdi mājās, spēlē, kaut kas sāk labi skanēt, tu to apspēlē, izdomā klāt vēl rifus, partijas. Atnāc uz mēģi, parādi citiem un, ja viņi dod apstiprinājumu, ka ir labi, mēģinām salikt kopā kā dziesmu.
Uldis: Man parasti ir grūti izdomāt dziesmu, jo es vienmēr to iztēlojos pārāk sarežģītu. Dažkārt pašam ir grūti saprast un vēl sarežģītāk ir paskaidrot citiem. Tāpēc es aprobežojos ar mazām idejām, ko var kaut kur pievienot.
Juris: Jā, bet ir tāda lieta, ka to atsevišķo ideju ir ļoti, ļoti daudz.
Uldis: Man veselas dziesmas ir tādas, uz piecām sešām minūtēm. Tur ir pārāk daudz matemātikas, visas tehniskās lietas, un tas ir pavisam kaut kas cits, nevaru iedomāties kādu, kas šeit varētu iederēties. Es nemāku spēlēt lēnas dziesmas.
Ervīns: Lēnajās dziesmās ir jāizbauda katrs sitiens, katra nots.
Krišjānis: Ne tik daudz sitiens kā atstarpe.
Ervīns: Arī atstarpe. Man arī ir tā, ka iedvesmas brīžos sēžu mājās, spēlēju, izdomāju rifus. Dažreiz, kad ir maz laika, iešaujas prātā kaut kas foršs un ierakstu to mobilajā telefonā. Tad dažkārt nākamais rifs tai pašai dziesmai rodas tikai pēc nedēļas.
Uldis: Tā laikam ir trakākā kļūda, ka nestrādā visu kopā.
Ervīns: Nē, tā nav kļūda. Ne vienmēr visu var izdomāt uzreiz, turklāt labi izdomāt. Tas arī ir laika jautājums, tā nekad nav pietiekoši. Būtu vairāk laika, viss tiktu ātrāk salikts kopā.
Uldis: Būtu tantei kājas gaisā, būtu krājkasīte. (Smejas)
Ervīns: Katram jau dziesmu rakstīšana ir individuāls process.
Uldis: Ir forši domāt dziesmu kopā. Grūti pasniegt ideju, ja tu izdomā partiju gan sev, gan citiem. Tu parādi savu partiju, man jau rodas sava ideja, tad tu rādi savu ideju manai vietai, un tad man no tās vēl ir jāizdomā sava.
Ervīns: Tagad jau tā vairs nav, tagad es rādu savu rifu un tu domā savu partiju. Pēdējām tapušajām dziesmām vismaz tā ir.
Uldis: Tagad jau viss aizgāja uz labo pusi.
Evita: Cik sen tu raksti tekstus?
Ervīns: Astoņus deviņus gadus. Pamazām šī prasme ir attīstījusies. Ar tekstiem bieži ir tā, ka teksts ir uzrakstīts iepriekš, nevis top konkrētai dziesmai.
Juris: Vēlāk tev Rainim blakus uzliks pieminekli. (Smejas)
Vai pastāv „baltās lapas fenomens” , kad negaidot izlaužas kaut kas pilnīgi negaidīts skaņu veidā jeb tekstos?
Ervīns: Parasti idejas rodas mēģinājumos. Taču bieži ir gadījies, ka idejas atnāk ikdienišķās situācijās: braucu tramvajā, eju pa ielu, sēžu skolā, izdomāju rifiņu vai galvā sāk skanēt melodija. Bieži pirms aizmigšanas galvā sāk skanēt melodija. Bet es nekad neesmu saņēmies, lai pieceltos un pierakstītu. Un no rīta nekad to neatceros. Ne kāda bija noskaņa, neko.
Juris: Pārsvarā jau nav tā, ka mēs atnākam uz mēģinājumu un vienkārši no nekā saliekam dziesmu kopā. Partijas parasti tiek izdomātas mājās, tās parādam pārējiem un idejas saliekam kopā. No nulles nekas nesākas.
Ervīns: Es runāju tieši par sīkajiem elementiem, kas parasti rodas pēkšņi.
Juris: Sīkie elementi, protams, kaut vai Uldis pasaka: „stop”, te varētu ielikt tādu ideju, izmēģinām, ja iet klāt, atstājam.
Beāte: Man patīk tas process, kad dziesma būtībā ir gatava, vismaz tāds kā skelets, un tiek pieslīpēti visi sīkumi, kamēr nonākam pie rezultāta, kas visiem liek justies apmierinātiem.
Uldis: Liela nožēla par to, ka nav muzikālās izglītības, ir brīžos, kad rodas laba ideja, bet nemāki viņu citiem saprotami izskaidrot. Piemēram, aizej uzpīpēt un dzirdi, citi spēlē, un tev galvā ieskanas citas bungas vai giča, kas varētu ideāli iederēties mūzikā, nopīpē cīgu līdz pusei un skrien atpakaļ, mēģini kaut ko skaidrot. Bet tas nav tas, ko esi gribējis pateikt, tāda milzīga ideja un nav iespējams to pareizi izpaust. Tas ir traki...Bet vispār idejas – tā ir laba lieta. Vajadzētu katram pasēdēt un no malas paklausīties, uzticēties sev un citiem un strādāt.
Krišjānis: Man nav daudz ko teikt par idejām. Dažreiz rodas, bet es īpaši ar pārējiem par sīkām idejām nekonsultējos.
Personīgo pārdzīvojumu atspoguļojums mūzikā.
Juris: Protams, uztraukums ir, taču to var dabūt nost, teiksim, iedzerot. (Smejas) Tādu stilu, kādu mēs spēlējam, neklausās katrs cilvēks, un tie, kuri klausās, ejot uz koncertiem, zina, kas viņus sagaida: mēs spēlēsim lēnu, smagu, nomācošu mūziku. Protams, dažas dziesmas ir atšķirīgas, tas ir kontrastam, lai cilvēki gluži neaizmigtu mūsu koncertos.
Ervīns: Kad dziesmas teksts ir uzrakstīts, es dažreiz aizdomājos, ko cilvēki padomās, ja to dzirdēs. Bet tās ir tikai īsa brīža pārdomas un pēc tam tās izgaist, jo, galu galā, tās ir manas emocijas, un es zinu, ko gribu pateikt. Tas, kā citi to sapratīs vai nesapratīs, lai paliek viņu ziņā.
Uldis: Es gribu panākt, lai mēs koncertos spēlētu kā viens vesels, varētu izjust katru grupas biedru spēlējot. Ja kāds tomēr kļūdās, lai mēs kļūdu no defekta varam pārvērst par efektu. Es domāju, ka mēģi ir domāti nevis tāpēc, lai atspēlētu dziesmas, bet lai domātu. Tā ir vienīgā reize, kad mēs varam normāli satikties uz 8-10 stundām, parunāt, iedzert alu un saspēlēt dziesmas. Es vienmēr vēlos sasniegt sajūtu, ka varu pieiet uz skatuves klāt bundziniekam un brīvi improvizēt konkrētās tēmas ietvaros un neviens nedomās: „Eu, eu, eu, ko tu dari, tā taču nav tā dziesma!” un visi var turpināt spēlēt. Studijā mēs ierakstām dziesmas tādas, kādām tām vajag būt. Bet končos mēs nākam parādīt dziesmu un to, ko mēs paši mākam, savas prasmes.
Beāte: Es parasti esmu 99,9% pārliecināta, ka es savas partijas zinu un neko nenojaukšu, bet vajag jau tā, lai ir 100% pārliecība par visiem, ne tikai par sevi.
Alkohols un citas izjūtas saasinošas un apziņu paplašinošas vielas kā radošumu stimulējošas substances. Jūsu komentāri par šo tematiku.
Beāte: Nē, radošumu jau nu noteikti nestimulē.
Ervīns: Man apreibinošas vielas nekad nav palīdzējušas sekmēt radošumu. Es uzskatu, ka alkohols tieši mazina prasmi.
Uldis: Bet vai nav tā, ka tu atnāc uz mēģi piekusis, nostrādājies visu dienu, ir besis un tad tu iedzer aliņu un ir vieglāk runāt?
Ervīns: Runāt jā, bet ne radīt.
Uldis: Tas nav gluži par radīšanu. Ne tā, ka tu sēdi mājās, atspēlē gammas, izdomā partiju un uzcep to kā dziesmu. Radīšana ir tad, kad tu sēdi ar grupas biedriem un runā.
Ervīns: Tā mēs varam radīt idejas, bet ne jau dziesmas un mūziku.
Uldis: Bez idejām mūzika nerodas.
Ervīns: Jā, bet konkrētu partiju vai tekstu es nekad neesmu izdomājis apreibinošu ideju ietekmē. Un es to neatbalstu. Iedzerot es varu izdomāt, piemēram, to, ka dziesmā jāiebāž arfa vai govs māviens, bet konkrēti sakomponēt melodiju vai uzrakstīt tekstu reibumā man nekad nav sanācis.
Uldis: Jurim patīk spēlēt.
Juris: Patīk. Bet dažreiz patīk arī iedzert. ( Smejas. ) Kā jau Ervīns minēja, tas pasliktina tehnisko sniegumu. Taču idejas reibumā var izdomāt un pēc tam, kad prāts ir skaidrs var arī precīzi tehniski nospēlēt. Kad esi iedzēris, atveras cita domāšana. Otra lieta: iedzeršana palīdz atbrīvoties. Kaut vai koncertā neesi tik saspringts un vairs neuztraucies, ko citi padomās.
Uldis: Vai tā nav tāda kā neuzticēšanās sev?
Juris: Jā, bet reibums palīdz nomākt neuzticēšanos sev. Lai radītu citādāku mūziku, tādu, ko tu pat neesi varējis iedomāties, ka spēj radīt, ar alkoholu nepietiek, tur vajag vēl kaut ko. Tad ir: wow, kā es kaut ko tādu esmu varējis izdomāt?
Krišjānis: Man arī patīk iedzert. ( Smejas. ) Ar narkotikām es nedraudzējos, drīzāk naidojos. Manā gadījumā arī alkohols palīdz atbrīvoties un fiziski izdarīt lietas, ko skaidrā prātā šaubos vai spētu izdarīt, līdz ar to nobloķēju. Tāpēc tās nāk ārā tikai tad, kad tas ir pārvarēts galvā. Tad alkohols palīdz. Protams, ne jau katrreiz tas ir nepieciešams, bet pirms koncertiem palīdz.
Izjūtas pirms koncertiem, un uzstāšanās laikā.
Beāte: Uztraukums nāk ar aizturi, kad stāvi uz skatuves, taču kad sāc spēlēt - viss ir kārtībā, sajūtas lieliskas.Gandarījums, prieks, ja citiem patīk.
Juris: Pirms koncertiem, protams, ir neliels satraukums par to kā nospēlēsim, cik cilvēki atnāks un vai viņiem patiks mūsu mūzika, bet, kā jau tika minēts iepriekš, to visu var atrisināt un aizmirst. ( Smejas ) Pirms kāpt uz skatuves vienmēr ir tas brīdis backstage, kad ir baigais uztraukums, bet tad, kad uzkāp uz skatuves un nospēlē pirmo noti, satraukums pazūd.
Ervīns: Man satraukums ir vienmēr, vai tas ir koncerts vai uzspēlēšana tikai draugiem pēc viņu lūguma. Pēc otrās dziesmas tas parasti pāriet. Taču nekad nav vienalga par to kā būs.
Uldis: Es pirms uzstāšanās vienmēr ļoti labi jūtos. Vēl labāk es jūtos, kad uzkāpju uz skatuves, jo tur esmu kā mājās un ir baigi foršā sajūta. Tas ir kā rezultāts darbam, kas ieguldīts mēģos. Tikai pēc koncerta sāc domāt kas bija slikti vai labi un tad varbūt parādās uztraukums. To, ka varēja labāk vai savādāk parasti nedomāju. Es vienmēr konkrētajā brīdi cenšos nospēlēt maksimāli labi, atdodu sevi visu. Man patīk skatuve.
Krišjānis: Uztraukums galvā ir tikai līdz tam brīdim, kad sāku spēlēt.
Uldis: Kā tu jūties, kad tu spēlē?
Krišjānis: Man ir prieks Paskatos uz tevi, tu smaidi (Smejas ), es arī sāku smaidīt un priecājos, ka esmu uz skatuves.
Radošās krīzes. Šad tad nav sajūta - kam tas viss ir vajadzīgs?
Beāte: Šad un tad ir sajūta - kāpēc nekas sakarīgs nenāk galvā?
Krišjānis: Nē, man nekad nav bijusi tāda sajūta, ka tas nav vajadzīgs.
Ervīns: Man gan dažreiz ir. Skaties uz situāciju valstī un redzi, ka cilvēkiem māksla, mūzika un garīgas lietas neinteresē, galvenais ir izdzīvot, paēst, ka spēlē pats priekš sevis. Šobrīd mūziku kā profesiju, kā peļņas avotu es nevaru iztēloties.
Krišjānis: Ja tev pazūd motivācija darīt dēļ citiem, paliek motivācija darīt dēļ sevis.
Ervīns: Man vajag, lai pasaka, ka tas ir forši. Protams, motivācija darīt to dēļ sevis paliek. Galvenais ir emociju izpausme.
Krišjānis: Galvenais, lai grupas biedri motivē.
Juris: Dažreiz publikā ir 15 cilvēki...
Evita: Tas vēl ir daudz. (Smejas)
Juris: 10 cilvēki. Tad arī rodas sajūta – kam es spēlēju? Vai es spēlēju, lai parādītu savu mūziku citiem vai pats sev? Taču principā ir saglabājusies tā sajūta, ka spēlēju gan sev, gan arī citiem, lai izpaustu savas idejas un domas.
Uldis: Es uzskatu, ka Latvija ir visideālākā vieta mūzikai.
Evita: Oriģināla doma.
Uldis: Ja spēlējam savu mūziku un neviens to neklausās, mēs varam darīt visu, lai sāktu klausīties. Ja kādam patīc Latvijā, patiksi arī ārzemēs. Noteikti. Ja Latvijā uz smagās mūzikas grupas koncertu spēj savākt vairāk par 100 cilvēkiem, tas ir wow, tavu grupu kāds klausās. Un ja Latvijā vari savākt 100 cilvēkus, ārzemēs tie būs jau 1000 cilvēki. Darbs ir svarīgs, dodamies uz priekšu, domājam par skaņu, par saspēli, par visu. Es uzskatu, ka ir jāstrādā, mums viss ir priekšā.
Klausītāju atsauksmes.
Beāte: Šķiet, ka kopumā labas.
Uldis: Es uzskatu, ka tie cilvēki, ko pazīstu nevar būt objektīvi un pateikt kā mēs skanam.
Un citi parasti pasaka tikai, jā, bija labi vai normāli.
Ervīns: Cik esmu dzirdējis vai lasījis, atsauksmes pārsvarā ir labas. Protams, vienmēr jau būs kāds, kuram nepatiksim vai salīdzinās ar kādu citu.
Uldis: Tas ir normāli, Latvijā nav daudz cilvēku, kas varētu atnākt un izteikt objektīvu kritiku. Nekad tādu neesmu dzirdējis. Tas, ka pie mums koncertos ir slikta skaņa jau tiek uztverts kā norma.
Juris: Par to, ka cilvēki nemāk izteikt savu viedokli, es tev nepiekrītu. Izvērtēt tavu prasmi un skanējumu var tikai cilvēki, kuri paši spēlē, taču lielākā daļa klausītāju to nedara un tāpēc nevar pateikt, ka man tur nepatika tā nots tavā ģitāras partijā. Viņi klausās kopējo skanējumu un tas viņiem iekšēji vai nu patīk vai nē. Es neuzskatu, ka katram klausītājam ir jāsastāda lapa ar visādām iebildēm un komentāriem par tehniskām lietām mūsu skanējumā vai tas būtu par ģitāru solo vai Ervīna balss tembru.
Uldis: Lielākā daļa ar ko runā jau ir tavi draugi, kuri izsaka savu viedokli.
Juris: Tas arī. Bet citiem savukārt vajag paprasīt, lai pasaka godīgi.
Ervīns: Ir arī sveši cilvēki, kuri raksta uz grupas profilu „draugos.lv” un jautā lai aizsūtām dziesmas, ka viņiem ļoti patīk un prasa, kad būs koncerti. Māk no galvas dziesmu tekstus. Tas ir pozitīvi un iepriecina.
Evita: Cik koncerti „Katalepsijai” bijuši šajā sastāvā?
Ervīns: Seši.
Kādu redzat „Katalepsijas” klausītāju?
Ervīns: Es gribētu redzēt tādu puslīdz inteliģentu, kurš kaut ko izsmalcināti kritisku var pateikt par „Katalepsiju”. Gan pozitīvu, gan negatīvu. Tādu, kurš māk izbaudīt mūsu mūziku. Kuram patīk iedziļināties gan tekstos, gan mūzikā.
Juris: Viennozīmīgi ne tādu, kurš atnāk uz koncertiem piedzerties un vēl pie reizes paklausīties mūziku.
Uldis: Es neesmu vēl saticis tādu, kurš gribētu klausīties šādu mūziku. Un nevaru iedomāties, kāds viņš varētu būt. Man liekas, tas būs grūti Latvijā. Es „Katalepsijas” klausītāju gribētu redzēt tādu, kurš uz koncertiem nāk klausīties konkrēti „Katalepsiju”.
Beāte: Tādu, kurš spēj novērtēt ieguldīto darbu.
Raksturojiet viens otru!
Juris: Es no jaunā sastāva grupā ienācu pēdējais. Pirmais mēģinājums bija tāds bišķiņ dīvains. Vokālists Ervīns un bundzinieks Krišjānis bija ļoti nopietni, bet basists bija ļoti jautrs, visu laiku jokojās. Tobrīd nodomāju vai šī būs īstā grupa man, bet tad es viņus iepazinu un izrādījās, ka visi ir labi cilvēki. Kopumā es pat nezinu vai būtu iespējams atrast labākus cilvēkus ar ko kopā spēlēt, jo ikvienam var pateikt savu ideju, to izskatīs, uztvers domu un nebūs tā, ka pateiks: „Tava ideja nekur neder, vācies prom.” Kopējā attieksme bija laba un tāda ir joprojām.
Krišjānis: Jūs esat forši, un es jūs visus ļoti, ļoti mīlu (smejas). Uldis mums ir lielākais ideju ģenerators. Apbrīnoju par to, ka no viņa visu laiku plūst idejas.
Uldis: Palīdz tas, ka tad, kad dziesmas ideja ir gatava, kāds iebilst, saka, ka kaut ko vajag pamainīt, kaut ko atmest, radīt kaut ko jaunu vietā. Ir iespēja izdomāt labāko variantu gala rezultātā.
Krišjānis: Es to vēl mācos un cenšos veikt. Ervīns ir kā līderis un garīgais tēvs, pamatā viņš ir grupas mugurkauls. Juris ir mierīgais vērotājs. Beāti grūti īsumā raksturot.
Uldis: Viņa ir pārāk jauna. Māk spēlēt, ir savas oriģinālās idejas, bet dažreiz prasās bišķiņ uzspiest, lai tās izpaustos, un tad ir forši. Beāte vēl nav aptvērusi, ka tā ir grupa, nevis vienkārši brīvā laika pavadīšanas veids.
Uldis: Viņai pašai jau tā nav vienkārši brīvā laika pavadīšana. Tas ir – o, jā, es spēlēju grupā, tas viss ir nopietni! Bet pagaidām nav parādījusies tā apziņa, ka grupas dalībniekam ir kaut kas jādara, lai atdotu savu sirdi. Nevis vienkārši - tie ir mani draugi, man patīk, un tāpēc es ar viņiem kopā spēlēju. Gribētos redzēt profesionālāku pieeju. Ar Ervīnu viņi ir pazīstami ļoti ilgi. Ir tā: darīsim, tagad jau ir labi, sanāk, gan jau vēlāk būs vēl labāk. Taču vajag to darīt šodien, ideja ir vajadzīga šobrīd, kāpēc gaidīt rītdienu, ja labāko var dot šodien? Viņai nav tā, ka varētu piezvanīt trijos naktī Ervīnam un teikt: re, es kaut ko izdomāju, ir ļoti laba ideja, tiksimies mēģinājumā un realizēsim! Tā viņai vēl pietrūkst.
Evita: Tu pats tā dari?
Uldis: Man parasti nav kredīta (smejas). Tā kā Ervīnam ir paveicies, ka es katru nakti viņam nezvanu un nesaku - eu, man ir ideja.
Beāte: Kā uz to skatās. Katram ir sava ideja par to, kā ir vai jābūt. Uldis ir ļoti impulsīvs, radošs un prasīgs - tas ir ļoti labi, viņš motivē un grib iespējami ātri panākt maksimāli labāko rezultātu, taču ne vienmēr tu vari kļūt tāds, kādu citi tevi cenšas izveidot, reizēm pašam ir jānonāk līdz kādiem secinājumiem, jāizdomā, ko un kā labāk darīt, jo tā jau ir - ātrāk iemācīsies, mācoties no savām kļūdām un pieredzes, nekā klausoties citos. Tā ir ar mani.
Ervīns: Par visiem kopumā... Pilnībā vēl nav sanācis visus iepazīt. Vēl ir lietas, par ko šaubos. Mēs pārsvarā sanākam kopā mēģinājumos un koncertu reizēs, jo visiem parasti ir kādas citas darīšanas kā, piemēram, skola, darbs, privātā dzīve. Pats es grupā jūtos kā tēvs. Sākotnēji es dibināju grupu ar domu, ka rakstīšu savas dziesmas, bet tagad ir tā, ka katram ir dota iespēja dot savu ieguldījumu kopējā skanējumā. Visbiežāk domstarpības sanāk ar Uldi, jo mūsu muzikālā domāšana visvairāk atšķiras, brīžiem ir grūtības pielāgoties otra idejām.
Evita: Varbūt tāpēc, ka jūs abi esat līdera tipi?
Ervīns: Nezinu. Muzikālā ziņā tā varbūt ir.
Uldis: Varbūt es varu piebilst to, ka katram ir savi rāmji. Es vienmēr esmu domājis, ja mēs spējam savienot nesavienojamas lietas, tad tā kopā būs ideālā lieta. Tas ir kā dzert zaļo tēju ar pienu, gan veselīgi, gan garšīgi. Tāpēc es vienmēr cenšos uzsvērt, ka vajag savienot atšķirīgas lietas, lai parādītos kaut kas oriģināls. Ja mēs spēsim saskaņot dažādas domas uz viena viļņa, būs ideāls rezultāts. Darbošanās grupā māca to, kā, spēlējot katram savu instrumentu, mēs iemācāmies papildināt viens otru un tā kļūstam par ideālu grupu. Tas ir tas, ko es mēģinu panākt. Mans uzskats ir tāds, ka ir jādomā katram. Lai nav tā, ka kāds ar katru dienu arvien mazāk tiek pie teikšanas un izpausmes un kāds cits arvien vairāk, tādā veidā vienā brīdī kādam vispār zūd vēlme kaut ko pateikt. „Kāpēc mēs spēlējam? Nu tāpēc, ka mēs esam forša grupa. Ko jūs darāt grupas labā? Nu, es spēlēju. ” Cik tu esi atdevis no sevis? Tāpēc es vienmēr domāju, ka vajag pastrīdēties, varbūt pat saiet galīgā kašķī, lai atrastu to vienojošo, kāpēc vispār esam kopā.
Ervīns: Tieši tā. Par pārējiem grupas dalībniekiem. Viņi vairāk vai mazāk pielāgojas mums ar Uldi. Bet arī viņiem rodas savas idejas. Piemēram, Jurim nesen radās ideja par vienu dziesmu, sanācām kopā mēģinājumā un uztaisījām tā saucamo skeletu. Kas būs tālāk - tad jau redzēs, domāju, ka no katra laika gaitā nāks idejas.
Uldis: Galvenais ir panākt no grupas, lai tā darbotos kā viens vesels. Tāpēc es bieži strīdos ar Ervīnu. Nevis ir tā, ka spēlēsim, lūk, tā , bet nē, es gribu, lai katrs pamēģina, ja sanāks, tad labi, ja nē, tad vismaz būsim mēģinājuši.
Ervīns: Atkarīgs arī no katra paša.
Uldis: Man vismaz nekad nav bijis tā, ka gribētos teikt, šitā partija nekur neder. Ja es gribu ļoti drastiski mainīt partiju, vēlos, lai katrs piedomā un izprot to, ka ir kaut kas grupā, ka spēlē tajā. Es ceru, ka tā nenotiks, bet lai nebūtu tā, ka tad, kad kāds aiziet, rodas jautājums: „Ko tagad darīt? Ko iesākt? Kurš domās?” Lai viss neapstājas pie tā, ka kādam būs kā lielajam tētim jāsēž un jādomā citu vietā viņu partijas, lai atbalsts un atdeve būtu no visiem. Lai visi papildina viens otru.
Beāte: Ervīns - neapšaubāmi talantīgs cilvēks! Reizēm prasīgs un kašķīgs, reizēm - nē, bet tādam jau viņam jābūt. Kopumā labs draugs, labs mūziķis un patīkams cilvēks. Juris - miermīlības iemiesojums! Smaidīgs, ar viņu, manuprāt, vispār nav iespējami nekādi konflikti. Krišjānis - gribās kaut ko riebīgu pateikt , nē, bet vispār - mīļš un pūkains, labs draugs ar interesantām idejām. Uldis - ļoti prasīgs, ļoti savdabīgs, ļoti talantīgs. Reizēm iedvesmo, reizēm kaitina. Grūti raksturojams. Kopumā, uzskatu, ka esam laba komanda, ir tikai jāstrādā pie savstarpējās komunikācijas, lai viens otru labāk saprastu. Katram no mums - vairāk vai mazāk - vēl ir, kur augt un pilnveidoties, un ne tikai muzikāli. Viss notiks tā, kā tam būs lemts notikt!
Cik sen katrs no jums nodarbojas ar muzicēšanu, ceļš uz šo izpausmi.
Beāte: Esmu pabeigusi mūzikas skolu. Pirms tam spēlēju Fridrihštatē (skolas ansamblī) kopā ar Ervīnu, bet tagad jau trīs gadus “Katalepsijā”. Kopumā mūzika manā dzīvē ir no sešu gadu vecuma.
Uldis: Basu es izdomāju spēlēt 12 gadu vecumā. Tad es biju maziņš, staigāju treniņbiksēs. Kādu dienu pie manis atnāca draugs Rasols, kurš bija liels dzērājs un klausījās “Metallica”. Viņš man nospēlēja Džeisona Ņūsteda soliņu no dziesmas “My Friend of Misery”, tad es sēdēju, skatījos un domāju: „Wow, tik kruta skan…” Pagāja trīs mēneši, kamēr to iemācījos. Tā es uzsāku spēlēt basu. Paspēlēju pāris gadus un izdomāju, ka jābūt taču normālam cilvēkam, jāiet strādāt un jāpelna nauda. Pusgadu nespēlēju, tad atkal dabūju vienu basu rokās (savu veco biju pārdevis). Cilvēki teica, ka māku spēlēt, labi skan, atsāku spēlēt. Bija visādas grupas, pankroks, blūzs, džezs, grindcore u.c. Ar daudzām grupām bija nesaskaņas, jo īsti nesapratu, ko viņi grib no manis. Es mājās it kā visu laiku kārtīgi mācījos spēlēt, atnākot uz mēģiem, centos parādīt visu, ko māku, bet laika gaitā secināju, ka viņi paši īstenībā neko nesaprot. Tāds stagnātisms.
Ervīns: Lielisks stāsts. (Smejas)
Juris: Sāku spēlēt pirms trīs gadiem. Spēlēja mans brālis, viņš arī parādīja pirmās fīčas. Kādu laiku spēlēju, tad uz kādu brīdi pametu, līdz izdomāju, ka vajadzētu atsākt, dabūju savu pirmo elektrisko ģitāru. Tajā laikā biju sācis klausīties smago mūziku, nolēmu, ka vajadzētu kaut ko darīt arī pašam. Projektu nav bijis daudz, pārsvarā tie bija thrash metāla stilā, kopā ar klases biedriem. Tad es atradu Katalepsiju.
Evita: Kā tu atradi “Katalepsiju”?
Juris: “Katalepsiju” atradu caur sludinājumu „draugiem.lv”. Spēlējot doomu, dažreiz gribās arī kaut ko citu. Tāpēc tagad man ir otrs projekts, kur mēs spēlējam pavisam atšķirīgu stilu, principā visu, kas ienāk prātā.
Krišjānis: Mana muzikālā darbošanās sākās 11. klasē. Mēs ar draugiem sākām mēģināt vietējā bērnudārzā Aizkrauklē, jo tās bija vienīgās telpas, ko varējām dabūt. Nekas labs mums tur nesanāca. Tad tiku pie savām pirmajām bungām, kas skanēja diezgan briesmīgi. Tas projekts izjuka. Katalepsijā sāku spēlēt pirms pusotra gada, kad mani paaicināja taustiņniece Beāte ar kuru mēs bijām pazīstami.
Ervīns: Es uzskatu, ka savu muzikālo karjeru esmu sācis ļoti agrā bērnībā, piecu gadu vecumā, kad bērnudārzā dziedāju dziesmas. Pēc tam mans ceļš veda caur dažādiem koriem un mūzikas skolām, kur es mācījos spēlēt klavieres, trompeti un mežragu. Šos instrumentus nācās izvēlēties tāpēc, ka tur nebija iespējas mācīties spēlēt ģitāru. Vēlāk paralēli visam spēlēju bungas skolas ansamblī, kurā bija arī Beāte. Pēc kāda laika tēvs parādīja pirmos akordus uz ģitāras, tā es pamazām sāku attīstīt sevi smagajā mūzikā. Vēlāk nodibināju skolas ansambli, kas arī bija pirmsākums “Katalepsijai”. Šo sapni jau sen gribēju īstenot. Vidusskolas pēdējā gadā mani paaicināja dziedāt “Heaven Grey”, kur atklāju, ka māku dziedāt arī savādāk nevis tikai tīrā balsī vai grovlā. Tā tas viss turpinās līdz pat šodienai.
Kļuvāt par mūziķiem nejaušības jeb sensenas vēlmes dēļ?
Uldis: Par mūziķi es vēl noteikti neesmu kļuvis, par to kļūšu kaut kad vēlāk. Esmu muzikants, bet es vēlos kļūt par mūziķi. Es spēlēju basu un man tas ļoti patika. Tad izdomāju paspēlēt giču, domāju kāda starpība, bet izrādījās ka ir gan: viss saspiests, maziņš, vietas nav, pirksti ķeras, domāju, jāspēlē tomēr bass. Tas ir tas, ko es māku darīt.
Ervīns: Par sevi varu teikt, ka tas notika sensenas vēlmes dēļ. Tas man ir bijis bērnības sapnis, uzstāties, spēlēt ģitāru un dziedāt.
Juris: Man tā bija 100% nejaušība. Bērnībā es vispār par mūziku nedomāju. Tie, kas gāja mūzikas skolā, man likās mazliet dīvaini cilvēki. Taču, kļuvu vecāks un sāku par to interesēties. Paņēmu pirmoreiz rokā ģitāru, o, baigi, forši, nekas nesanāk, bet gan jau kaut kā iemācīšos. Tā sāku spēlēt un nu jau rezultāti ir. Es uzskatu, ka man vēl ir jāaug, turpināšu un kļūs arvien labāk.
Krišjānis: Tā ir nejaušība, ka esmu atklājis savu senseno vēlmi spēlēt bungas. Tā vēlme man ir bijusi kopš bērnības, bet es to neesmu apzinājies, nebiju formulējis, ka tai jāizpaužas bungu spēlē.
Beāte: Jau no bērnības man mācīta mīlestība uz mūziku, tāpēc vienmēr licies pašsaprotami, ka dzīve būs saistīta ar mūziku, tikai nezināju kā un kur.
Grupas dalībnieku ikdiena.
Ervīns: Es mācos Ekonomikas un Kultūras augstskolā tulkošanas progammā 2. kursā, strādāju par cilvēku kaitinātāju pa telefonu, mēģinu viņiem iesmērēt dažādas lietiņas, divas grupas- Katalepsija un Heaven Grey, privātā dzīve.
Juris: Mācos RTU, datorsistēmas. Lielāko daļu laika paņem mācības un mūzika.
Krišjānis: Es studēju dizainu Baltijas Starptautiskajā akadēmijā.
Uldis: Kā kāds gudrs cilvēks teica: ja tava privātā dzīve – meitene - traucē mūzikai, tad nafig tādu meiteni. Un kā cits labs draugs man teica, ja skola traucē mūzikai, tad nafig tādu skolu. Pie tāda principa es pieturos. Uz skolu mēģinu iet pēc iespējas retāk, bet tā lai mani neizmet, ar draudzeni es mēģinu saglabāt normālas attiecības, bet vairāk tomēr dodu priekšroku ģitārai , uz darbu es mēģinu neiet. Astoņas stundas dienā strādāt… Pa tām astoņām stundām es varu basu mājās spēlēt. Ikdiena – ja ir ļoti labs garastāvoklis, es aizeju uz skolu , tad man apnīk, es eju mājās spēlēt basu, bet ja man negribas iet uz skolu, es sēžu mājās un spēlēju basu. Visvairāk brīvo laiku es pavadu tā, ka meklēju domubiedrus, kas spēlē giču dažādos stilos, braucu pie viņiem ciemos, sadžemojam, mēģinām taisīt visādus mazus projektiņus, kas nav domāti kā tālejoši plāni, bet vienkārši kā saspēle, lai attīstītos mūzikā.
Beāte: Nekas tāds – skola, mūzika, dažādi cilvēki
Grupas dalībnieku dzīves šā brīža muzikālā playliste.
Uldis: Tas varētu būt tehnical, kur es varu sēdēt un domāt līdzi partijai, kas skan, un analizēt to, ko vēl nesaprotu. Tagad panesies uz indiešu tēmām. Specifiskas skaņas, interesantas lietas, iespēles. Agrāk mani ļoti zviedri interesēja, bet man ir apnicis klausīties growl vokālu. Mani interesē ģitāra, bass, vokāls. Un tad es klausos hardcore, un, ja tur ir sievietes vokāls, kas dzied tīrā balsī , tas tā forši skan un netraucē klausīties mūziku.
Ervīns: Es arī šobrīd dodu priekšroku mūzikai, kur ir melodiskais vokāls. Man patlaban ir lielais kursa darbu, eseju, referātu rakstīšanas laiks, un tāpēc man patīk klausīties mūziku, kas dod spēku. Sentenced, Poisonblack, Nightwish. Arī latviešu mūziku esmu sācis klausīties: Menuets, Jauns Mēness, Līvi, Pērkons. Arī nemetālu klausos.
Juris: Es klausos visu pēc kārtas. Šobrīd ir panesies uz visādām tehnical lietām. Tehnical death, tieši intereses pēc, cik tālu cilvēki var aiziet savās tehniskajās iespējās, ātrumā ziņā. Protams, mani šajā stilā atbaida vokāls, jo tur ir trakie rūcēji, kas man īpaši nepatīk.
Ervīns: Es neesmu traks rūcējs?
Juris: Nē, tu esi lēns rūcējs. (Smejas) Otra lieta ir progressive, Dream Theatre utt. Dažreiz gribas paklausīties arī kaut ko ārpus smagās mūzikas, un tad aiziet mierīgākas grupas: indie rock, post rock. Tas ir tīri kontrastam. Nevar visu laiku klausīties tikai smagos.
Krišjānis: Man pleijerī tagad ir ļoti dažāda mūzika. Kā Juris teica – viss pēc kārtas. Kontrastam un attiecīgam garastāvoklim piemeklēts.
Uldis: Man patīk analizēt mūziku. Es bieži klausos arī to, kas man nepatīk. Sēdi un izdomā precīzu iemeslu, kāpēc tev tas nepatīk. Tas dod iespēju rasties jaunām idejām. Izprast lietas, kas nepatīk un ko vajadzētu maksimāli mazāk izmainīt, lai tev tas patiktu.
Ervīns: Nu jā. Ja tu klausies mūziku, lai to analizētu, izpētītu to tehnisko pusi, bet es vairāk klausos mūziku, lai relaksētos, kaut ko, kas dod sparu, iedvesmu.
Beāte: Visvairāk Metallica un Nightwish, bet būtībā visu nemaz nevar uzskaitīt.
Literatūra un grāmatas jūsu dzīvē.
Beāte: Literatūra ieņem ļoti lielu nozīmi, vispār daudz lasu. Mīļākie autori - Stīgs Lārsons, Dens Brauns.
Ervīns: Man patīk biogrāfiskas grāmatas, ko lasot var redzēt kā cilvēks ir attīstījies un tapis par to, kas viņš ir. Tad vēl vēsturiskas grāmatas, par karu un, protams, arī „Gredzenu pavēlnieks”.(Smejas)
Juris: Man vairāk interesē vēsturiskās grāmatas par karu. Grīna „Dvēseļu putenis”. Lasot ir pavisam savādāk kā skatoties filmu. Piemēram, grāmata „Gredzenu pavēlnieks” bija krietni labāka par filmu. Grāmatu izlasi un tēlus iedomājies pavisam savādāk, un tad skatoties filmu visa fantāzija sabrūk.
Krišjānis: Man gan nesabrūk. Es izlasu grāmatu un noskatos filmu un man paliek kā divas dažādas versijas. Pēdējā laikā gan man nesanāk laiks lasīšanai.
Ervīns: Es gribētu lasīt katru dienu, bet man nav laika. Sanāk lasīt tikai mācībām nepieciešamo literatūru.
Juris: Es esmu atklājis baigi labo lietu. Vajag lasīt sabiedriskajā transportā.
Ervīns: Sabiedriskajā transportā es parasti domāju lirikas vai arī runas koncertiem.
Uldis: Man patīk filozofija, psiholoģija, ezotēriska, kosmoloģija. No biogrāfiskām grāmatām ne tik daudz kāda dzīves apraksti, bet lietas, ko var pārņemt no tiem cilvēkiem un ieviest savā dzīvē. Piemēram, Puškins gulēja trīs stundas. Un tad es padomāju, ko visu var iespēt tajā laikā, kas tiek nogulēts un tagad cenšos gulēt pēc iespējas mazāk. Vēl man mazliet patīk vēsture un zinātniskā fantastika, kur var meklēt un atrast saistības ar vēsturi.
Evita: Tas, kas agrāk bija zinātniskā fantastika šobrīd ir realitāte.
Uldis: Jā, piemēram, pie tantes uz laukiem aizbrauc dēls un saka: „Nu , kā tev iet?” Viņa atbild: „Mani kaimiņi domā, ka esmu jukusi. Kastīte kabatā un es varu pa to ar visiem sarunāties.”
( Smiekli. )
Jūsu viedoklis, kas nospēlē galveno lomu tajā, ka vienlīdz talantīgām, centīgām, potenciāli perspektīvām utt. grupām līdzīgos dotajos apstākļos neizdodas sasniegt vienādus rezultātus?
Juris: Es uzskatu, tāpēc ka grupas spēlē dažādos stilos. Mēs, spēlējam doom/ death un tādu stilu klausās mazāk kā, piemēram, pop/rock vai hard rock, ko tagad dara katra otrā grupa Latvijā. Mūsu mūzika ir vairāk piemērota cilvēkiem ar individuālu domāšanu, tādiem, kas ir daudz ko klausījušies un nonākuši pie šīs mūzikas. Tādu nav ļoti daudz. Tāpēc tādām grupām kā “Katalepsija” ir salīdzinoši grūtāk tikt tālāk.
Beāte: Tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti patīk klausītājiem.
Uldis: Atkarīgs no centības. Bet ja tev ir jāiet skolā vai jādara kaut kas cits un tu nāc uz mēģi, bet esi pārguris, tad vairs nav no svara, cik daudz dari, tava nopietnā attieksme, vai kas cits. Tad ir tā, jā, es gribu to visu darīt, bet vai tam pietiek spēka? Tie, kuri izsitās, ir tie kuri visvairāk ziedojas. Ir jāizvēlas kaut kas viens, nevar pārplēsties uz pusēm.
Ervīns: Runājot par to, ar ko grupām jāizceļas, protams, ir no svara spēlēšanas prasme, taču nozīme ir arī tam, kādi viņi ir uz skatuves, cik atstrādājuši kopējo tēlu. Kontakts ar publiku arī dod savu ietekmi. Tas ar ko paliec atmiņā.
Uldis: Man liekas, ka citām grupām ir vairāk atstrādāts kopīgums, ģimenes sajūta. Atnāc uz mēģi, satiec draugus un beidzot dari to, kas ir jādara. Rodas tā kopīgā sajūta, kas vēlāk atspoguļojas arī uz skatuves. Vari visu atdot publikai. Sajūta, ka mēs esam tur dēļ viņiem - publikas.
LV smagās mūzikas attīstības perspektīvas?
Ervīns: Pirmkārt ir jābūt nopietnākai attieksmei gan no grupām, gan no organizatoru puses. Cilvēkiem patīk čīkstēt, ka viss ir slikti. Vajag vairāk darīt nevis runāt, un rezultāti būs.
Juris: Es uzskatu, ka LV ir pietiekoši daudz smagās grupas, kas varētu iekarot pasaules tirgu. Taču trūkst tas pirmais grūdiens, kas to ietekmētu. Pašiem to izdarīt ir gandrīz nereāli. Tam ir nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Manuprāt, arī ar organizāciju ir diezgan slikti, labām grupām nav kur sevi parādīt. Uzstāties klubā, kur ir 20 cilvēki, vai tas viņām kaut ko reāli dod?
Krišjānis: Bet, ja būtu kur uzspēlēt, vai būtu, kas viņus klausītos?
Juris: Lai parādītu, ka grupa ir laba, ir jādabū laba skaņa. Un LV ir ļoti maz vietu, kur var dabūt kvalitatīvu skaņu koncertos. Tad ir jāved sava aparatūra un jāalgo savs skaņotājs.
Ervīns: Ja gribi, lai kaut kas tiek izdarīts labi, dari pats.
Uldis: Runājot par skaņu operatoriem. Murgs kaut kāds. Kā tu vari būt skaņotājs un kaut ko dziesmai pa vidu mainīt skaņā? Kaut ko kā dīdžejs tur pa vidu ņemies. Savukārt tikt pie skaņu aparatūras ar savu skaņotāju nav vienkārši, jo tie kas tur sēž 10, 20 gadus jau uzskata, ka tā ir viņu aparatūra.
Beāte: Neliekas nekas spīdošs. Katrs cīnās pats par sevi un varbūt vieglāk tiešām būtu citur.
Kāds grupai “Katalepsija” bija 2010. gads?
Ervīns: Sāksim ar to, ka jauno sastāvu savācām aptuveni gadu atpakaļ. Esam auguši, ir bijuši koncerti, progress. Ir parādījusies konkrēta izpratne par to, ko mēs gribam spēlēt un kā attiekties vienam pret otru.
Beāte: Ja pieķer klāt 2009. gada beigas, tad – vislabākais. Mainījās viss – sastāvs, stils, sākās jauna atdzimšana.
Uldis: Man liekas, 2010. gads bija grūts.
Ervīns: Bija grūts, līdz visi atrada kopēju valodu.
Uldis: Bija vecais ģitārists…Tu nāc ar savām idejām, skaidro viņam, kā būtu labāk, viņš smaida un saka jā, bet dara pavisam savādāk vai arī sapūšas un aiziet gulēt. Viss kopumā. Un tad ir tik grūti kaut ko pateikt, jo saproti, ka nemāki pateikt kā būtu pareizāk, tiec pārprasts. Pirmie koncerti, pirmais ieraksts, un tagad visiem ir puslīdz skaidrs, ko un kā vajag darīt. Domāju, ka tālāk būs arvien labāk. Visiem ir sākotnējā pieredze, un visi zina ar ko rēķināties nākamgad.
Krišjānis: Citi gadi jau nebūs vieglāki.
Uldis: Zini kā, pirmie 25 gadi tie grūtākie, pēc tam jau pierod. (Smejas)
Perspektīvie plāni, mērķi un nodomi tuvākajam laikam?
Uldis: Mani perspektīvie plāni ir tādi, ka daudz jāstrādā. Beidzot visi ir sapratuši, kas ir jādara, cik daudz darba jāiegulda mēģinājumos, ierakstos. Lielais plāns – kārtīgi sastrādāties. Tā lai viss iet no rokas.
Krišjānis: Tie ir mūsu visu kopīgie plāni.
II.2011.