RELICSEED – 60 minūtes sapņa un rokmūzikas
P3team saruna ar grupas Relicseed mūziķiem – Edgaru, Jāni, Kārli, Andreju.
Viss sākās ar vārdu, vēlmi vai ideju – grupas mazā biogrāfija?
Edgars: Viss sākās viennozīmīgi ar vēlmi. Biju kaimiņš un bērnības draugs kādreizējās grupas „A State Of Feeling That Has No End” bundziniekam, ar kuru desmitiem vakaru tika pavadīts tērzējot un apcerot iespējamās muzikālās attīstības un izaugsmes. Pienāca diena, kad jau minētās grupas ģitārists zvanīja manam kaimiņam un izteica vēlmi atsākt spēlēt, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņiem trūka ģitārists. Tā kā es tobrīd jau pusgadu pavadīju trinkšķinot ģitāru, kandidāts šai vakancei nebija tālu jāmeklē un RELICSEED varēja sākties.
Nosaukuma izvēle un pamatdoma?
Edgars: Ja godīgi, jāteic, ka lielo pamatdomu vairs neatceros. Fakts, ka nosaukuma variantus lipinājām kopā ar kaimiņu, bet kāpēc tieši „RELICSEED”... Toreiz laikam bija doma ar nosaukumu simbolizēt grupas rašanās „leģendu”, kurā termins „relic” simbolizē to, kas jau bijis un ir pamatā, savukārt „seed” – visu, kas svaigs un jaunpienācis. Jā, mēs sākumā gribējām vēl piekto – atsevišķu vokālistu.
RELICSEED – vairākums dziesmu ir latviešu mēlē, kāpēc nosaukums angliskots?
Edgars: Domas, iespējams, bija dažādas, bet kā vienu no tām noteikti var minēt sapni par pašas grupas kādreizēju „angliskošanos”, respektīvi, komandējumiem ārpus dzimtenes robežām.
Jānis: Nosaukums angļu valodā ir internacionāls – to saprot praktiski jebkurā pasaules vietā. Kaut arī pašlaik lielākā daļa dziesmu ir latviešu mēlē, mums ir plāns virzīties tālāk un parādīt savu muzikālo vēstījumu pasaulei arī angļu valodā.
Kārlis: Pie nosaukuma laika gaitā ir pierasts, kā arī tā lietojums ir universāls. Kā jau Jānis un Edgars minēja, došanās ārpus Latvijas ir iespējama bez liekas nosaukuma skaidrošanas vai tulkošanas.
Grupas ražīgākais laiks rādās esam 2009. gads un 2010. gads – kas pa vidu, sastāva maiņas jeb radošie meklējumi?
Edgars: Pa vidu bija, tā sacīt, atvaļinājums. Principā visu laiku līdz brīdim, kad tautās izlaidām „Bailes” un „Pēdējo Vergu”, notika savas esības taustīšana: ko spēlēt, kā spēlēt, kā izklausīties. Pēc šo skaņdarbu ieraksta tika iegūta muzikālā apskaidrība, taču kā savstarpējo attiecību risināšanas un katra dalībnieka ikdienas blakne parādījās morāls un radošs pagrimums. Ap 2009. gada nogali gan pašiem parādījās vēlēšanās atkal spēlēt kopā, gan arvien vairāk no savas mūzikas cienītāju puses tikām prašņāti par to, „vai tad kādreiz atkal”, „kā tad nu būs”, „varbūt tomēr”... Šobrīd jau likumsakarīgs šķiet iznākušais debijas albums.
Sastāvi – izskatās, ka laika gaitā esat pamainījuši diezgan prāvu pulciņu spēlētāju – pie vainas profesionalitāte, darbi, nedarbi, nesaskaņas?
Andrejs: Katram kaut kas savs, cik zinu, ar iepriekšējo „pastāvīgo” bundzinieku bija nesaskaņas; basu pazaudējām, jo bija radošā pauze, bet ģitārists aizgāja, jo saprata, ka gaume pavirzījusies uz citu pusi.
Edgars: Jā, individuālā sāpe par kaut ko vairāk vai mazāk svarīgu, kas novedusi pie lēmuma turpmāk kopā nedarboties. Kopš grupas sākuma līdz 2009. gada vasarai no „oriģinālajiem” dalībniekiem bijām divi, šobrīd esmu palicis vienīgais. Daži no bijušajiem dalībniekiem vēl jo projām grupas maina kā zeķes, daži vairs nespēlē vispār... Šobrīd, izskatās, esam viens otru beidzot atraduši un uzlūkojam ilgtermiņā.
Jānis: Sastāvu maiņas ir ietekmējuši ļoti daudzi faktori un katrā situācijā tie ir bijuši dažādi, taču, manuprāt, visam tam pašā pamatā ir meklējumi pēc līdzīgi domājošiem un uz viena muzikālā viļņa esošiem cilvēkiem, kuriem ir vienāds mērķis, pēc kā virzīties muzikālajā darbībā. Uzskatu, ka tas ir viens no svarīgākajiem faktoriem, lai grupa vispār varētu ilgstoši un veiksmīgi pastāvēt, kā arī radoši darboties.
Kārlis: Man šo jautājumu ir grūti komentēt, jo esmu jaunākais grupas dalībnieks, skatoties pēc pievienošanās brīža, taču skaidrs ir viens – lai spēlētu ar šiem vīriem, nepietiek tikai ar vēlmi patikt meitenēm, jo grupā notiek darbs. Nopietns darbs, kas orientēts uz konkrēti nospraustu mērķu sasniegšanu – attiecīgi visiem jābūt maksimāli motivētiem, lai to varētu izdarīt, un ne katrs to spēj.
Debijas albums tika izdots 2010. gada vēlā rudenī – „60 Minūtes Sapņa” – savdabīgs nosaukums, kāpēc tieši tāds? Cik ilgā laika posmā tapa albums un cik laika pavadījāt studijā?
Andrejs: 60 minūtes simbolizē albūma garumu, bet sapnis tāpēc, ka ar šo albūmu tiecamies pēc sava sapņa – būt profesionāliem mūziķiem. Tātad kopā sanāk, ka 60 minūtēs cenšamies sasniegt savu sapni, tajā pašā laikā daļēji jau tajā atrodoties, jo vienu soli tuvāk esam paspēruši – izdevuši albūmu.
Edgars: Arī muzikālais materiāls apjaušams kā krāsains sapnis, kuru klausītājam ir iespēja izdzīvot kopā ar mums: diskā dzirdamie skaņdarbi ir gan muzikāli stilistiski, gan kompozīcijas formas ziņā atšķirīgi, kas vistiešāk atspoguļo mūsu domāšanu un attieksmi pret to, ko mēs darām. Domāju, līdz albuma galējai uzvarai bija kādi 3 - 4 mēneši.
Jānis: Visinteresantākais ir fakts, ka lielākā daļa albumā dzirdamo dziesmu apdares un pilnveides radušās tieši studijā. Mūsuprāt, studija ir pati radošākā vieta, kur idejas dzimst pašas no sevis. Grūti pat pateikt tā precīzi, cik ilgu laiku pavadījām studijā, jo albuma rakstīšana notika pakāpeniski pa vienai vai divām dziesmām visas vasaras garumā.
Edgars: Jā, pilnīgi! Es personīgi mīlu spēlēšanu un darbu studijā. Manuprāt, šī telpa izmāca visus un jebkuru vispozitīvākajā nozīmē: ir dzirdamas nianses, starpskaņas un citi sīkumi, par kuriem pat nav iespējams nojaust, vingrinoties ikdienā. Pēc darba studijā tu vienkārši sāc labāk spēlēt. Un jau Jāņa minētais radošums ir kaut kāda maģija – tieši studijā tik tiešām top 70% visa tā, kas nav dziesmas pamatpartijas (pamatriffi).
Kārlis: Vēl varētu piebilst, ka albums ir kā ciklisks veselums – prologs un epilogs saplūst kopā, novedot albumu pie loģiska noslēguma, kas, savukārt, atkal jau ir albuma sākums. Tas man arī visvairāk saistās ar sapni – iemigšanas un pamošanās fāzes.
Pēdējā laikā dzirdamas labas atsauksmes par Kārļa Šteinmaņa studiju – arī Jūsējais albums tapa turpat, pie tam viss skan ļoti labi. Kas ir Kārlis Šteinmanis, ko raksta un kā nonāca pie savas studijas izveides?
Edgars: Kārlis Šteinmanis ir cilvēks ar studiju, kuram patīk un interesē viss, kas saistīts ar mūziku, tās spēlēšanu un ierakstīšanu. Kad pērn sākām domāt, ka būtu laiks kaut ko atkal ierakstīt, bija skaidra vienprātība – jāiet pie Kārļa. Un neesam kļūdījušies ne par matu: ir tapis labākās kvalitātes albums, kādu mēs ar savām muzikālajām gaumēm, zināšanām un tehniskajām iespējam bijām spējīgi radīt, kā arī RELICSEED spēlē apņēmīgs, centīgs un talantīgs ģitārists.
Kārlis: Studijas jautājums ir tas, no kura savā ziņā baidījos, jo jāstāsta tik daudz, ka šādas intervijas ietvaros visu svarīgo izstāstīt nemaz nesanāks. Īsumā stāsta sākums ir meklējams jau ļoti sen – aptuveni pirms gadiem divpadsmit, kad secināju, ka mani fascinē viss, kas saistīts ar skaņas „sagūstīšanu” – ierakstu un apstrādi. Sākumā tas viss notika ar minidisku rakstītāja palīdzību, pēc tam sāku interesēties par ciparu darbstacijām. Liels paldies jāsaka vecākiem, kuri manas izpausmes atbalstīja un palīdzēja sākt to visu, kas šobrīd ir KS Records. Tālāk mācījos un sāku veikt pirmos ierakstus ar savu tā laika grupu, lai būtu materiāls, ar kuru strādāt mācību nolūkos. Šobrīd jau ar to nodarbojos nedaudz plašākā mērogā un piedāvāju veikt ierakstus arī grupām. Ko lai saka – man ļoti patīk tas, ko daru. Lai arī darbs nebūt nav viegls un veselīgs, tomēr tas ir daudzveidīgs – katrā ierakstā rodas jauni izaicinājumi, jo nav divu vienādu mūziķu! Vislabprātāk strādāju ar roka un metāla mūziķiem, jo tā ir mūzika, kuru es klausos visbiežāk, līdz ar to arī izpratne un sajūta ir cita. Tas nebūt nenozīmē, ka man nepatīk strādāt ar citu žanru pārstāvjiem, bet pieļauju, ka, piemēram, elektroniskās mūzikas lauciņā es justos diezgan dezorientēts gan tehniski, gan sajūtu ziņā.
Komplimenti par diska noformējumu – bundžiņa. Kāpēc bundžiņa jeb tas tāds mūzikas iekonservējums? Kāpēc izvēle bija par labu taustāmajam diskam, nevis legālai virtuālai ielādei, it īpaši ikdienā, kad gandrīz viss ir pieejams internetā?
Andrejs: Bundžas izvēle vienkārša – metāls metālā. Tā tam būs būt! Taustāms disks ir vērtība, jo liela daļa no mūzikas, kas tiek „novilkta” tā arī netiek likta pie darba.
Edgars: Jā, par bundžiņu nav ko piebilst. Kāpēc taustāms? Mēs pie klausītājiem vēršamies ar dialogu – sarunu, kuras temats ir mūzika. Kā loģiska komunikācijas sastāvdaļa šķita šis plastmasas gabals metāla iepakojumā, kas mūziku „iepako” – rosina iztēli un asociācijas ikreiz, kad to paņem rokās, piešķir tai pievienoto vērtību.
Jānis: Kad bija saruna par albuma iepakojumu, mēs visi bijām vienuprāt – ir nepieciešams kaut kas oriģināls un vēl nebijis. Lūk, tā arī nonācām pie šīs idejas – disku likt bundžā. Starp citu, tika apsvērtas arī citas noformējuma versijas, taču bundžiņa bija pati pirmā un, liekas, pati ģeniālākā ideja.
Kārlis: Manā skatījumā metāla bundžiņa ir iepakojums, kas neatstāj vienaldzīgu. Tas ir kaut kas atšķirīgs, kaut kas tāds, ko var pamanīt plauktā ar vēl 500 diskiem, īpaši nemeklējot. Un, runājot par albuma formātu, uzskatu, ka neesam kļūdījušies ar CD. Tas ir formāts, par kuru esmu domājis ļoti daudz, jo šobrīd medijos runā par CD norietu. Tas pamazām tiek atzīts par formātu, ar kuru nav iespējams pelnīt, taču es uzskatu, ka, mainot savu pieeju šim formātam, mēs to varam atdzīvināt no jauna. Patiesību sakot, es disku uztveru vairāk kā simbolu tam, ka es atbalstu grupu un tās albumu, nevis primāri kā datu nesēju vai kā preci, kas nodrošinās grupu ar ienākumiem. Disks ir tikai atskaite par izdarīto – naudu jāpelna ar koncertiem, nevis plastmasas izstrādājumu, kuru cena ir astoņpadsmit reizes augstāka par pašizmaksu, tirdzniecību. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc mainstream ierakstu bizness grimst – neadekvāti izcenoti produkti. CD lasītāji taču visiem joprojām ir un tā tas būs vēl vismaz 20 gadus – kāds tur industrijas noriets?
Stilistiski – ko spēlē RELICSEED? Smagnējāka rokmūzika jeb tomēr smagais metāls?
Edgars: Nezinu. Spēlējam to, kas pašiem patīk.
Andrejs: domāju, ka nav svarīgi to definēt, jo tādā veidā paši ieliktu sevi krātiņā. Spēlējam to, kas nāk ārā. Mūzika ir emocijas un nevēlos savas emocijas pielīdzināt stilam. Bet ja paskatos no malas, tad katru dziesmu varētu ielikt nedaudz citā kategorijā.
Jānis: Manuprāt, spēlējam vis kaut ko. Mēdzam pat dažreiz dziesmās ielikt „operu”!
Kārlis: Piekrītu, dziesmas ir dažādas, sajūtas arī. Ja to visu nonivelētu un pasludinātu par metālu, tad mēs paši sevi ļoti apgrūtinātu ar mūzikas rakstīšanu pēc konkrētiem kanoniem. Uzskatu, ka RELICSEED vislielākā priekšrocība ir tieši kanonu ignorēšana. Arī metālisti smejas, raud un izjūt visdažādākās sajūtas.
Albumā visas dziesmas ir tīrā latviešu mēlē – neesat domājuši virzīties ārzemju virzienā jeb šobrīd pa dzimto zemi?
Andrejs: protams, ka esam domājuši par virzīšanos ārpus Latvijas, tieši tāpēc ir plāns pārdziedāt albūmu angliski. Tajā pašā laikā uzskatu, ka, atrodoties šeit, ir labāk rakstīt dziesmas latviski, jo tas uzrunā klausītāju daudz personīgāk. Lauzīti angļu teksti, kas tāpat tiek pasniegti tikai latviešiem, nav vajadzīgi.
Edgars: „60 minūtes sapņa” ir Latvijas produkts. Kas un kā būs tālāk – dzīvosim, redzēsim.
Jānis: Katrā ziņā noteikti varam apgalvot, ka būs dziesmas arī angļu valodā. Kurā vietā būs grupas muzikālās darbības turpinājums, to laiks rādīs!
Kārlis: Kā jau minēja Andrejs, notiek darbs, lai varētu virzīties arī ārpus Latvijas robežām, taču arī šeit ir ļoti daudz, ko darīt – ir ausis, kuras grib klausīties tajā, kas mums ir sakāms. Protams, to vislabāk darīt latviešu valodā, tas ir gan patiesi, gan vērtīgi.
(negribētos jaukt mūziku un politiku, bet – )
Teksti – ļoti labi atspoguļo arī šībrīža situāciju LV ikdienā, ar krietnu, ņipri pasniegtu sociālās un politiskās ikdienas jaukumu? Piem. dziesmas - „Sapnis” , „PVN” .
Sanāk, esat tāda sava veida ļoti patriotiska grupa vai tas ir attieksmes jautājums?
Edgars: Tas vienmēr ir bijis un būs attieksmes jautājums. Nav runa par politiku, etnisko piederību, materiālo stāvokli vai ko tamlīdzīgi konkrētu – ir runa par mūsu katra individuālo attieksmi pret visu, kas apkārt notiek. RELICSEED daiļrades mērķis nav „iebakstīt ar pirkstu acī”; mērķis ir rosināt emocijas, komunicēt ar auditoriju. Mēs paši mūziku tveram kā emociju, sajūtu un to pašu cenšamies sniegt arī saviem klausītājiem. Dziesmu nosaukumi arī ir šī dialoga sākums, pirms cilvēks ir nospiedis podziņu „PLAY”.
Jānis: Piekrītu, ka savā ziņā esam patriotiska grupa, bet tas tomēr ir noticis tā pavisam nejauši, bez iepriekšēja nodoma. Vienkārši mūzikā un tekstos atspoguļojam savas izjūtas un pārdzīvojumus, dzīvojot šajā valstī.
Sākumā top mūzika jeb vārdi?
Andrejs: Pirmā ir mūzika, vārdi tiek rakstīti pēc tam. Man, personīgi, patīk uz vokālu skatīties kā uz vēl vienu instrumentu ar savu melodisko līniju un skanējumu. Tieši tāpēc tas, ka Edgars spēlē ģitāru un dzied ir ieguvums, jo viņš līdz ar to ļoti labi spēj savienot vokālās līnijas ar ģitāras partijām.
Edgars: Jāteic, ir dažādi. Pārsvarā mūzika ir pirmā, taču ir reizes, kad savos tekstu krājumos uzvandu kaut ko, kas burtiski „sēž” attiecīgajai mūzikai, kas sarakstīta nupat.
Jānis: Piebildīšu, ka teksts ir spēcīgs papildinājums un muzikālās domas izklāstījums katrai dziesmai. Ir grupas, kuras lielāku uzmanību vērš tieši muzikālajam izpildījumam, citas tekstam. Mūsu gadījumā mūzika un teksts viens otru papildina, un ir vienlīdzīgi svarīgi labi dzirdēt gan muzikālo izpildījumu, gan arī dziesmas vārdus, lai skaņdarba doma nonāktu līdz klausītājam.
Ko paši klausāties mājās, mašīnās? No kā iespaidojaties?
(jokains stereotips – gribas Jūs drusku salīdzināt ar Metallica - skanējuma ziņā, Inokentiju Mārplu – „No Rītiņa” un tekstu dēļ, System Of A Down – „Dieva Sindroms”)
Andrejs: klausos pārsvarā smago mūziku, bet vislaik tā darīt arī nevar, jo smagā mūzika nav fonam, tā prasa ieklausīties, tāpēc gadās klausīties arī radio un to, ko uzliek citi. Ja jāmin konkrētas grupas, tad tās būtu Dream Theater, Avenged Sevenfold un Lamb of God.
Edgars: Būs vienkāršāk, ja pateikšu, ko neklausos – šlāgeri. Tā kā esmu audzis akadēmiskās mūzikas vidē, droši vien ir jūtama šīs mūzikas ietekme uz RELICSEED daiļradi. Jā, arī slavenā Metallica ir mūsu varoņu saraksta augšgalā, ko cilvēkiem tik ārkārtīgi patīk atzīmēt vienmēr, kad ir runa par mums. Bet patiesībā mēs esam laimīga grupa, jo no visa plašā individuālo gaumju klāsta spējam radīt kaut ko, no kā pašiem un, izrādās, arī pulciņam klausītāju metas zosāda.
Jānis: Klausos mūziku ļoti plašā spektrā. Smagajā mūzikā vieni no favorītiem ir Slipknot un Black Label Society. Ļoti patīk arī rokmūzika un alternatīvā mūzika – šeit varētu minēt tādas grupas kā Incubus un Alter Bridge. Dažbrīd klausos ko vieglāku, arī šo to no pop mūzikas vai klasiskās mūzikas. Viss ir atkarīgs no garastāvokļa.
Kārlis: Patiesībā, tā kā esmu grupai pievienojies nesen, ļoti labi atceros laiku, kad uz šo projektu noraudzījos no malas. Tā arī man nekļuva skaidrs, kāpēc tieši visur tiek mēģināts iespiest Metallica vārdu.. laikam jau tā ir vienīgā metāla grupa, kuru vidējais latvietis pazīst. Es, protams, to nedomāju pavisam nopietni. Bet lai kā arī nebūtu, arī šis salīdzinājums ar konkrētajiem māksliniekiem ir kā pagodinājums. Šādas lietas jāuztver kā komplimentus. Runājot par mūziku, kuru pats klausos un no kuras iespaidojos, varu teikt, ka es varu atrast, kur piesaistīt savu uzmanību praktiski jebkura žanra ietvaros, atskaitot šlāgermūziku, krievu rnb un tamlīdzīgas lietas. Es varu mašīnā klausīties Lady Gaga, mājās klausītes Meshuggah, bet gulēt ejot, ieslēgt kaut ko pavisam neitrālu, piemēram, Tomu Veitsu. Visbiežāk, protams, klausos roku un metālu, pēdējā laikā īpaši esmu iecienījis jauno un neticami spēcīgo projektu Animals as Leaders. Tas ir progresīvs instrumentāls ceļojums laikā un telpā ar džeza, roka, metāla, klasiskās un popmūzikas elementiem – fantastiski!
Kopā ar debijas albumu Jums notika arī albuma popularizēšanas tūre – Cēsis, Rīga, Liepāja, Jelgava. Kāda bija atsaucība reģionos?
Edgars: Pārsteigums bija Rīgas „Studentu kluba” koncerts, uz kuru sanāca tik tiešām daudz cilvēku. Bija sirsnīga atmosfēra, dziedāšana līdzi, pašiem milzīgs prieks un skaidra apziņa: jā, šis ir tas, kas bija un ir vajadzīgs turpmāk. Liepāja, protams, bez komentāriem – Fonteins ir sarūpējis iestādi, uz kuru, šķiet, nu jau ir pienākums (šī termina vispozitīvākajā izpratnē) vismaz reizi gadā aizbraukt uzspēlēt. Cēsīs cilvēki uz koncertu nāca ar zināmu pietāti: ir skaidrs, ka mūzika un pati grupa patīk, bet dies` pas` to izrādīt.
Jelgavas „MC Balerija” bija patīkams atklājums par spīti sagurušajai publikai, kura pēc piektdienas pasākuma nebija spējīga sestdienas vakarā ņemt dalību aktivitātēs pie skatuves. Taču pie viņiem ir jauki, mājīgi. Domāju, noteikti brauksim uz turieni vēl.
Andrejs: Izcelt gribas Rīgu un Liepāju, jo Rīga kā nekā pašu pilsēta un atbalstītāju bija daudz, bet Liepāja vienmēr ir laba vieta, kur spēlēt, publika atsaucīga un gatava iesaistīties dažādās izvirtībās.
Jānis: Sākumā jau mums vispār bija ieplānots pa koncertam Rīgā, Liepājā un Cēsīs, taču pateicoties lielajai atsaucībai no klausītāju puses sapratām, ka jārīko vēl divi papildus koncerti – Rīgā un Jelgavā. Jāsaka, ka par atsaucību nevar sūdzēties.
Kārlis: Man patika visi koncerti, taču Liepājā ir kaut kas tāds, kā pilnīgi noteikti nav Rīgā, Cēsīs un Jelgavā. Domāju, ka par to man nav jāstāsta, to visi zina un neapšauba. Atsaucība bija laba, vienmēr bija tāda „silta” sajūta.
Koncertu kuriozi – ir bijuši?
Edgars: Neko smieklīgu nevaru atcerēties. Mēs vienmēr „pa nopietno”.
Kārlis: Tā kā esmu RELICSEED sastāvā nesen, nekādus īpašus kuriozus neesmu piedzīvojis. Tas gan nenozīmē, ka mums nav jautri!
Edgars: Ā, ha ha ... Ir gadījums, kuru paši kādreiz atceramies kā anekdoti. Stāsts ir par koncertu Jēkabpils bārā „Kontrabass” uz reiz pēc Jāņiem, burtiski ar pāris dienu intervālu. Vēl jo projām nesaprotu, kāpēc uz turieni aizbraucām... Bet situācija sekojoša: sākas koncerts, zālē stāv pieci, seši cilvēki, atskaitot bārmeni. Bet ar skaitli 5 šajā gadījumā ir apzīmēts cilvēku faktiskais skaits telpā.
Lūk, nospēlējam pirmās divas dziesmas, tad ķeramies klāt SLIPKNOT dziesmai „Psychosocial” un... zāli pamet vēl divi cilvēki. Atlikums – trīs cilvēki pie skatuves + viens kaut kur telpas vidū viegli atlaidies pie galdiņa. Bet mums bija ārkārtīgi labs publiskais mēģinājums un ļoti smieklīgs vakars: pēc koncerta ēdām un uzjautrinājāmies paši par sevi un vājajiem apmeklētājiem.
Kur Latvijā spēlēt ir visforšāk? Un iemesls – kāpēc?
Andrejs: Liepāja – ideāla atmosfēra, laba publika, vienkārši ļoti laba vieta, kur atpūsties. Liepājā nekad nav bijis slikts koncerts tādā ziņā, ka emocijas vienmēr tur ir „pareizās”, neesmu tur vēl juties neapmierināts.
Edgars: Pirmkārt, Liepāja. Tur ir viss, kas ir vajadzīgs pirms, pēc, spēlēšanas, kā arī, protams, pašā koncerta laikā. Rīgā – klubs „Melnā Piektdiena” tās lielās skatuves dēļ. Vēl ir bārs „Rock`n`Riga”, kurā patīkami ir sajust publiku sev pašā priekšā bez visādām barjerām vai citiem norobežojumiem.
Jānis: Latvijā vispār ir forši spēlēt, bet tā tieši un konkrēti nemaz negribētu izcelt kādu atsevišķu vietu. Manuprāt, tas viss ir atkarīgs no pasākuma, klausītāju apmeklētības, organizatoru attieksmes, kā arī, protams, no pašu mūziķu garastāvokļa.
Kārlis: Liepāja. Fontaine. Punkts.
Kas no latviešu mūzikas, Jūsuprāt, būtu jāpaklausās un ko vajadzētu ignorēt? Kas šobrīd notiek RELICSEED nometnē – aktīvi mēģināt, rakstāt jaunas dziesmas, himnas?
Edgars: Dziesmu idejas un uzmetumi mums top nepārtraukti. Konkrēti šobrīd strādājam pie materiāla angliskās versijas, kā arī pāris skaņdarbiem, kurus neiekļāvām debijas albumā. Domāju, gan mums pašiem, gan arī klausītājiem būs kārtējais patīkamais pārsteigums.
No pašmāju „muzikālās bankas” der paklausīties tos, kuri sākuši kaut ko darīt salīdzinoši nupat – varbūt tas ir kas tāds, kas beidzot ar kaut ko piesaista ārpus vienveidīgās masas.
Andrejs: Tas jau atkarīgs no gaumes, bet es ieteiktu paklausīties Pūķa Garu, Trendkill Method, Rebel Riot, Seborrhea. Manuprāt, visās šis grupas ir izcili sava žanra pārstāvji Latvijā. Tā kā pašlaik esmu Dānijā, tad virtuāli tiek gatavots jauns materiāls un bruģēts ceļš uz nākamo albūmu.
Kārlis: Ja man būtu kaut kas jāiesaka, tad es vēlētos izcelt grupu Wildborn – destilēts rokenrols. Tiem džekiem sanāk pa īstam – labi rifi, melodijas, un, galvenokārt, kopskanējums ir ļoti gaumīgs. Vintage varētu būt pareizais termins šādai mūzikai. Neuzskatu, ka kādu mūziku vajadzētu ignorēt, jo visam jau pamats ir viens un tas pats, atšķiras tikai noformējums, ja tā drīkst izteikties.
Mūziķis – tas ir hobijs pa lielam, nav bijušas domas mest pie malas, lai darbotos ar ko citu?
Andrejs: Nē! Kā iesāku, tā nespēju apstāties. Lai gan varētu likties, ka mūzika atņem laiku, enerģiju un naudu, tajā pašā laikā no mūzikas smeļos spēku darīt visu pārējo, kas 110% attaisno visu iepriekšējo.
Edgars: Ha, ha! Par Andreju ir stāsts šai kontekstā: mēģinājuma laikā ir pauzīte, kurā tiek atpūtinātas ausis, apspriestas idejas un citi sīkumi, un tādos brīžos parasti ir klusums un neviens nespēlē. Protams, no bungu stūrīša vienmēr plūst kaut kāda graboša un šķindoša skaņa, par ko arī attiecīgajā situācijā tika izteikta skaļa piezīme: „Tu vari vienreiz paklusēt?!”. Skan atbilde: „Es nespēju...”
Šī visa padarīšana ir kā narkotika, kuras lietošanu un fatālo atkarību nespēj saprast neviens, kurš pa dzīvi nenodarbojas ar kaut ko, kas raisa līdzīgas sajūtas. Var runāt par hobiju, par aizraušanos, par brīvā laika pavadīšanu – vienalga, bet patiesībā man ir tāpat kā Andrejam – spēlēšana sagādā baudu; tas ir kaut kas ikdienā nepieciešams. Es šad tad varu aizmirst paēst vai pagulēt, jo ļoti vajag paspēlēt.
Man ir pāris draugi un paziņas, kuri ieplestām acīm pārjautāja katru otro vārdu, kad runājam par spēlēšanas, ierakstu un aparatūras iegādes izmaksām. Sak`, mūsu mēģinājuma telpā stāv „jaunajā projektā” labiekārtota dzīvokļa pirmā iemaksa, tāpēc, domāju, ne par kādu hobiju te jau labu brīdi vairs nav runa. Kvalitatīva skaņa ierakstos un koncertos maksā labu naudu un, diemžēl, nav atkarīga tikai un vienīgi no spēlētprasmes – tur neko nevar darīt. Un mēs viennozīmīgi esam grupa, kas pieliek pūles, lai visu savu iespēju robežās klausītājam nodrošinātu labāko ierakstu un muzikālo priekšnesumu.
Jānis: Es gan teiktu, ka mūziķis ir nevis hobijs, bet gan dzīves stils. Pašlaik Latvijas mūzikas lauciņā situācija, diemžēl, ir tāda, ka ar mūziku vari nopelnīt un normāli dzīvot tikai tad, ja spēlē atbilstoši noteiktiem popmūzikas vai šlāgermūzikas standartiem. Ja tev patīk savādāka mūzika, rēķinies, ka ar šo nodarbi nekādu lielo „piķi” nepelnīsi. Tas, savukārt, nozīmē, ka ir nepieciešams papildus darbs, ar ko vari nodrošināt sev līdzekļus izdzīvošanai un, protams, arī muzicēšanai. Bet šeit arī jāpiekrīt Edgaram – ja vienreiz esi sācis spēlēt, tu to gribēsi darīt visu laiku, jo muzicēšana rada atkarību un to nevar tik viegli atmest!
Kārlis: Piekrītu vīriem, tieši tā arī ir. Tas ir kas vairāk par hobiju. Es uzskatu, ka savā ziņā tas ir dzīvesveids. Pēc kā to spriest? Domāju, var vienkārši pajautāt apkārtējiem, piemēram, „kas ir Edgars Rakovskis un ko viņš dara?” – diez vai kāds atbildēs, ka viņam ļoti patīk nodarboties ar robotiku vai veidot vaska figūras. Dominēs analoģijas vārdam „mūzika”. Par šīs nodarbes pamešanu nav domāts nekad – laikam pietiekoši interesanti lietas attīstās.
Šobrīd, daudzi jaunieši dodas prom no šejienes, arī mūziķi, ko darīt?
Edgars: Saredzēt iespējas un izmantot tās. Neko vairāk.
Andrejs: Smags jautājums. Labprāt paliktu, bet ja tā dēļ ir jāatsakās no pārāk daudzām vēlmēm un nodarbēm, tad jādodas plašumos. Protams, ar domu atgriezties, jo mājas paliek mājas.
Jānis: Nevienu jau īsti tur nevar vainot, jo katrs jau izvēlas pats savu ceļu. Ja attiecīgā situācija piespiež to darīt, tad tas ir jādara.
Kārlis: Tas viss ir slikti un depresīvi, jo mūsu jau tā ir maz. Protams, ir dažādi apstākļi, kas cilvēkus burtiski piespiež pieņemt tik smagus lēmumus, taču es ieteiktu vienmēr izsvērt visas alternatīvas. Nesen pa radio dzirdēju labu atziņu – katra problēma ir jauna iespēja. Tas arī saskan ar Edgara teikto – sēžot tumsā četrās sienās iespējas ieraudzīt ir grūti.
Kas ir tas latviešu rokmūzikā, kā nav ārzemniekiem? Un otra galējība?
Andrejs: latviešiem nav naudas un laika pietiekoši intensīvi un kvalitatīvi spēlēt, domāju, ka tā arī ir tā galvenā atšķirība, jo talanti mums ir.
Edgars: Latviešiem ir fantastiskas bailes no līdzības ar kādu no ārzemniekiem, kuras iedveš vēl fantastiskāka nacionālās publikas attieksme pret jebkuru, kurš kaut nedaudz līdzinās kādam no aizokeānijas, kā arī tieksme izpatikt publikai un sevis atražošana ne dziesmu, bet albumu ietvaros. Ir skaidrs, ka attiecīgais muzicēšanas stils ir „pelnošs” un pie tā te ir jāturas ar zobiem un nagiem, bet man, piemēram, paliek garlaicīgi gadu no gada klausīties vienu un to pašu.
Lielisks piemērs pārmaiņām un muzikālai attīstībai, manuprāt, ir „Prāta Vētra” ar „Tur kaut kam ir jābūt” – kamēr daļa fanu viņus zākā par šausminošu eksperimentu un pilnīgu krahu, tikmēr mani sajūsmina ilgi gaidītais svaigums un „modernisms” attiecīgajā žanrā.
Vēl ir grupas, kuru kvēlākā vēlme ir būt atšķirīgiem. Spēlēt vienalga ko, vienalga kā – ka tik atšķirīgi no pārējiem. Rezultātā sanāk triks, kuru skatoties gribas jautāt: kas tiem cilvēkiem kaiš? Daļa grupu šīs atšķirības cenšas izcelt tik ļoti, ka pirmā brīža pārsteigums rada pretēju efektu – negribas nedz sameklēt un noklausīties grupas mūziku, nedz apmeklēt nākamo uzstāšanos, jo tā sauktajā koncertā tika darīts viss izņemot mūzikas spēlēšanu. Mūzika un tās radītās emocijas ir nosacījumi, kāpēc es personīgi eju klausīties dzīvo izpildījumu. Krāsaini drēbju gabali, veļas mašīna uz skatuves vai vecmāmiņas radio šķaidīšana ar beisbola nūju, kas kopā tiek skaidrots kā ārkārtīgi oriģināls audio-vizuāls priekšnesums, manuprāt, liecina par muzikālu ideju un sakāmā trūkumu vai neesamību, kā arī atspoguļo indivīdu patieso motivāciju spēlēt instrumentu, dibināt grupas un atrasties uz skatuves: vienam tā ir pašapliecināšanās; citam veids, kā piesaistīt pretējā dzimuma uzmanību; vēl citam savu negatīvo emociju izlādēšana, laika pavadīšana ar draugiem vai elementāra ikdienas rutīnas kliedēšana.
No otras puses, domāju, mums nav absolūti nekā tāda, kas nebūtu ārzemniekiem. Varbūt vienīgi klapes uz acīm un uzpurnis smadzenēm.
Kārlis: Latviešiem ir bailes skanēt pārāk labi! Atvainojos, ka es tā izrunājos, protams, bet patiešām esmu to novērojis. Zinot, kā otrpus okeānam cilvēki cīnās, lai dabūtu pārcilvēcisku skanējumu albumā, varu teikt to, ka tur neviens neuztraucas par to, vai tiešām koncertā grupa spēs simtprocentīgi atdarināt albumā panākto skaņu. Savukārt, tas, kas mums ir un ārzemniekiem nav, ir brīvība no lielo ierakstu kompāniju diktatūras smagās mūzikas lauciņā. Tāda mums šeit nemaz vēl nav institucionalizēta, līdz ar to roks un metāls ir tādas kā brīvās mākslas bez absolūtiem kanoniem, kas var novest pie fantastiskām inovācijām un pie katastrofālām neveiksmēm.
60 minūšu sapnis, brīnums, bizness jeb kas tas bija …
Edgars: 60 minūtes sapņa... Jā, tas sapnis vienmēr ir bijis, ir un... vai piepildās?! Neko zināt nevar un, jāteic, arī neko saprast šobrīd nevar, taču ir vīzija un ir virzība. Izrādās, kaislīga, aizrautīga un mērķtiecīga darbība pie atzinības un sadarbības piedāvājumiem noved ne tikai SKYFORGER. Jā, ir piedāvājumi no dažādām pasaules malām, taču neko konkrētāk gan skaidrot negribas. Šobrīd darām to, kas mums visvairāk patīk un padodas – klausāmies, saceram un spēlējam mūziku. Ja būs pārmaiņas, arī jūs par tām uzzināsiet.
Jānis: Katrā ziņā no visiem pēdējā laika notikumiem esam ieguvuši ļoti lielu iedvesmu un pārliecību turpināt ceļu uz mūsu nosprausto mērķi un nepavisam nedomājam apstāties. Ir iegūta jauna organizēšanas, menedžēšanas un koncertēšanas pieredze, kas mums ļoti noderēs jau tuvākajā nākotnē, kā arī esam sapratuši – pašas neiespējamākās lietas nemaz nav tik neiespējamas. Pats galvenais ir ar sirdi un dvēseli atdoties tam, kas tev patīk un padodas.
Kas būtu jāizdara tuvākā gada laikā?
Edgars: Beidzot publiskai apskatei jānodod mūsu oficiālā mājaslapa (relicseed.com jau pavisam drīz), jānofilmē nākamais videoklips (viens jau ir dziesmai „PVN”, kas apskatāms gan youtube.com/therelicseed kanālā, kā arī LMK), jāsagatavo materiāls nākamā albuma ierakstam 2012. gada vasarā, kā arī...
Mana mamma ir vijolniece, un viņas instrumentu jau reiz nolēmām iekļaut debijas albumā. Joks tāds, ka gan viņai, gan mums šī sadarbība ir ārkārtīgi iepatikusies. Vai un kāds būs turpinājums? To, es ceru, jūs dzirdēsiet jau tuvākā mēneša laikā.
Kur var nopirkt labus instrumentus?
Edgars: Domāju, fakts par ārvalstīm un „eBay”u vēl jo projām eksistē, bet vairs nav tik ārkārtīgi aktuāls, jo šobrīd arī tepat iespējams iegādāties kvalitāti. Piemēram, visa mana aparatūra un instruments ir iegādāts Latvijā. Turklāt šobrīd par informācijas apmaiņu starp mums un mūzikas lielvalstīm, kā arī dažnedažādas kvalitātes instrumentu, aparatūras un visu aksesuāru iegādi nepagurusi rūpējas kompānija ROCK DISTRIBUTION un tās vadītājs Edijs Rudzis. Ja ir vēlēšanās savā īpašumā iegūt praktiski jebko, ko vien kāds latviešu mūziķis-iesācējs var iedomāties, silti iesaku – taisnā ceļā pie Edija.
Kārlis: Labus instrumentus var nopirkt visur – galvenais ir zināt, kas tieši ir nepieciešams. Protams, neaizstājama loma ir „eBay”, kur var dabūt visu par izdevīgākām cenām. Esmu lietotu ģitāru fans – nekad mani nav uzrunājušas pilnīgi jaunas ģitāras. Man ir vajadzīgs instruments, kurš jau ir „padzīvojis” – gluži kā abas manas darba ģitāras, kuras ir vairāk nekā 10 gadus vecas. Tā ir gluži kā laika pārbaude – ja instruments ir perfektā tehniskā stāvoklī pēc 10 gadiem, tad ar to visticamāk arī turpmāk viss būs kārtībā un tas būs uzticams.
Ausīm:
Acīm:
Relicseed – „60 minūtes sapņa”
- Prologs
- Sapnis
- Slaucējs Smalkjūtīgais
- PVN
- Dieva Sindroms
- Spoks
- Saruna
- No Rītiņa
- Algebra
- Bailes
- Pēdējais Vergs
- Epilogs