Ar Raiti Sameti mazā sarakstē P3team. Pirmajā daļā – vispārīgi, otrajā – par un ap mūziku.
Būs pagrūti dažos vārdos pateikt, kas ir Raitis Sametis – mūzikas žurnālists, jokains indivīds, metālists – kas īsti Tu esi, Raiti?
Esmu jokains indivīds, ar smagu mīlestību uz mūzikas lietām. Par to neskumstu. "Metālists" – protams, bet ne tādā nozīmē ... ka taisu kādam iepakaļus lietas. Nestaigāju melnā vestē, bet – karsējos mūzikas virzienā caur sirdi. Karsējos pie tādas skaņu mākslas, ko nav iespējams "koverēt", ko nav iespējams "karaokēt", bet kas ir tāda – kurā jāiedziļinās, kura jāklausās kā sagatavotam klausītājam.
Mūzikas žurnalistika man aizņem pagaidām nodzīvotās dzīves lielāko daļu, taču... taču, šodien jau tas ir zināmā mērā noiets etaps. Varu uz reizi nomierināt, patreiz vēl no žurnalistikas aprites ārā neeju, un vēl rakstu materiāli no manas puses sekos. * Te būtu vietā nedaudz paviedēt domu vispārējā gaisotnē. Internets mediju telpu jau šodien apgriezis ar kājām gaisā... Tradicionālā žurnalistika jeb darbs kā reportierim- tāds pamazām aiziet pagātnē. Jau šodien, bet nākotnē aizvien vairāk un vieglāk to darot, dažādu aktivitāšu veicējiem caur "tīmekli" bez starpniekiem (un starpnieki pārskatāmā pagātnē bija un vēl nedaudz ir – mediji reportieru un korepondentu personās) būs iespēja par sevi un padarīto pastāstīt tiešā veidā. Un te nu pienākam pie atbildes SĀLS – arīdzan man jāsāk būt par notikumu pirmavotu, nevis vien atreferēt "ko citi dara"... Jā, esmu jokains indivīds. Un ja kāds mani nodēvē par "jokainu", tad es to zināmā mērā uztveru kā komplimentu. Galu galā – arī man ir interesanti tie līdzpilsoņi, kas ir jokaini un ir paši par sevi. Kāds gudrais no aizlaikiem jau par tēmu izsacījies: "ja gribi būt oriģināls, tad esi pats bez pakaļtaisīšanās".
Tavs vārds vairākumam saistās ar mūzikas žurnālistiku, kā pats nonāci līdz mūzikai? Kāpēc tieši smagāka mūzika, nevis pops, roks vai pa vidu tam?
Ar ko Tev sākās rokmūzika?
Garš stāsts. Šai reizē kādas trīs epizodes, kas man deva vajadzīgo grūdienu ar rezultātu tur – ka esmu karametālā. Vispirms lieta bija ap 1975. gadu. Man bija pamatskolas laiks, un dzīvojos Rīgas centrā Marijas (toreiz Suvorova) un Dzirnavu ielu stūrī. Es tāds zeņķis tad biju, rātni gāju 1. vidusskolā un arīdzan 1. bērnu mūzikas skolā (vijoles klasē – šo instrumentu es vēl tagad zēvelēju Zantes fokloras kopā "Vācelīte"). Visādi citādi dzīve dziļajos padomijas gados garlaicīga, brīvajos brīžos pa reizei kino, pa reizei – vasarās nopeldēties Jūrmalā. Nu tā... Un vienu stāvu augstāk dzīvoja kaimiņš: haltūrēja, laboja magnetfonus, radio aparātus, iedzēra, pa reizei skaļas ballītes tajā dzīvoklī. Bet vienā brīdī (protams, toreiz tikai nelegālā ceļā sadabūta) no augšstāva regulāri – katru dienu – sāka zēvelēties nedzirdēta ar ģitārām un ērģeļu skaņām piesātināta mūzika. Garos skaņdarbos. Un drūmos, un vienmērīgos. Vienu mēnesi, otru mēnesi, trešo, pirmo pusgadu, otro pusgadu. Finālā kādus divus Saules Riņķus. Tad jau laikam tas vinils šim saplīsa, pazuda vai aizgāja kādos citos neceļos. Uz kādu brīdi es arī aizmirsu šo skaņu mākslu...
...līdz brīdim, kad aizgāju jau 9. klasē citā – nr. 49 vidusskolā. Un te nu bija mans otrais pārsteigums: jaunie klases biedri bija negaidīti tiem laikiem labi informēti gan par DEEP PURPLE, gan par SWEET, gan par NAZARETH un citām tā laika "karametāla pirmās paaudzes" rokvienībām. Pat meitenēm prāti bija iegrozīti rokmūzikas virzienā. Un tad nu klases biedrs Gatis Māliņš uzaicināja pie sevis uz mājām, nu tā paciemoties. Un parādīt ierakstus (lielajās lentēs, kas toreiz "kruti" skaitījās). Kā vienu no pirmiem uzlika... tieši to, ko iepriekš biju dzirdējis no augšstāva kaimiņiem. Tas izrādījās URIAH HEEP disks "Sweet Freedom" (oriģināli iznācis ažzz... 1973. gadā). Un tā tātad bija uz mūžu mūzikas mīlestība... Aizsteidzoties notikumiem priekšā: man jau 90tajos kā mūzikas korespondentam bija iespēja pat divas reizes tikties ar URIAH HEEP biedriem, kad komanda viesojās Latvijā. Un no viņu "mainman" Mika Bokss izdevās paņemt arīdzan ekskluzīvu interviju!
Bet atgriežamies aizlaikos pie trešās izšķirīgās epizodes. Jau 49. vidusskolas devītajā klasē – atceros, kādā novembrī bija klases vakars. Vienkāršā manierē: klases telpā sanācām kopā, atnesām sviestmaizes un limonādi. Kā tagad mēdz teikt - "patusojāmies". Nekas īpašs tur nenotika, bet... viens svarīgs moments tomēr bija. Tajā gadā kā prakses darbu mums latviešu valodu un literatūras stundas mācīja divi stundenti no Latvijas Universitātes, kuriem tikai daži vecuma gadi bija vairāk kā mums – vidusskolas iesācējiem. Un tad nu abi divi (žēl, ka uzvārdus neatceros – esmu pateicīgs vēl šobaltdien...) tajā vakarēšanā – arī vienkāršā manierē uz skolotāja galda uzstutēja absolūti krutas "stereo" tumbas, pavisam masīvu lenšu magnetfonu. Telpā panesās ne šāda tāda "umpā" vai kādas neko neizsakošas dziesmas – BET smaga un sarežģīta skaņu kaskāde, kur atkal smagas ērģeles gāzās kopkorī ar vareniem ģitāru varējumiem, un ar varenu solista balss uzsaucienu. Izrādījās, pirmais uz steķiem uzliktais lenšu rullis bija EMERSON LAKE AND PALMER "Tarkus" albums. Gandrīz lieki sacīt, šo trīsvienību es joprojām viedēju kā visu laiku labāko rokgrupu :)
Pēc šiem notikumiem turpmākais – bija vien "tehniska lieta". Jau sāku pats rakties rokmūzikas virzienā, vācot PSRS laikos šaipus "dzelzs priekškara" absolūti trūcīgo informāciju. Un nelegālā ceļā vācot vienpatnīgos eksemplāros pie "īstajiem" cilvēkiem pieejamos vinila diskus. Tos tad varēja nopirkt par 70 rubļiem gabalā, kas toreiz bija puse no inženiera algas. Par šādām darīšanām pastāsts aizņemtu atsevišķu vakaru.
Vien tagad pafilozofēšu: acīmredzot ir taisnība, caur it kā nesakarīgiem notikumiem Visaugstākais mūs visus noliek savā vietā un vada katram savā piepildāmajā misijā. Mana mūža gadījumā: es to izteikti jūtu :)
Paraksimies vecajos labajos laikos –
Savulaik, biji zināms, kā laikraksta „Rīgas Balss” žurnālists, veidoji savu lapu „Ķieģelis”, vadīji radio raidījumu par smago mūziku, organizēji pasākumus „Dzenskrūve”, Djs? Varbūt kas piemirsts?
Negribas lielīties- bet paveikts ir šis tas. Jāsaka, kopš pirmā raksta par mūziku "Darba Balsī" (tagad "Rīgas Apriņķa Avīzē"), kas tapis 1989. gadā – nu būs pagājuši 22 gadi. Rakstīts ir gan jau pieminētajā "Darba Balsī", pēc tam "Padomju Jaunantē" Daigas Mazvērsīties toreiz vadītajā mūzikas lapā, tad visos puspagrīdes žurnālos "Avēnija", "Pastnieku iela", "Pastnieku Avēnija", "LIFC". Pa reizei "Neatkarīgajā Cīņā", pat "Literatūrā un Mākslā". No preses slejām vainagojums, protams, ir štata darbs "Rīgas Balsī", kur veicu mūzikas korespondenta pienākumus, tostarp veidojot "Ķieģelis" iknedēļas lapu. Tad jau brīvestības laiki bija klāt un raisījās vaļā daža laba komercradiostacija. Iesākumā toreizējā "Latvijas Radio2" viļņos bija 1x mēnesī "Zāģu skaidas", kur tika atreferēta tā laika Latvijas smagākā mūzika no HUSKVARN līdz MONRO... Un tad jau "Radio SKONTO" bija "Dzenskrūve", kura tika "atlaista" – kad notika pirmā autorprgrammu noīsināšanās. Epizodiskas reizes bija vēlāk "Radio3" Cēsīs, "Liepājas Radio", "Radio2" (ne "Latvijas...", tagad šis raidītājs vidējos viļņos likvidēts), tad pēc laika vēlreiz "Ķelle" – atkal "Radio SKONTO", kas veltīta pašmāju mūziķu jaunākajām aktivitātēm. Visgarākās pārraides – bija vienreizējais uzrāviens naktī pēc Māra Oltes "nakts sarunām" – vēlreiz "Radio SKONTO", un "Pirmā Lielā Gaļas Āķu nakts" pagrīdes "Top" radio. Šīs pārraides bija attiecīgi 4 un 9 stundu garumā. Pēc "Rīgas Balss" strādāju izdevniecībā "LaBA", un vēl dažos medijos, ... Jauna ēra sākās ar interneta attīstību. Tad nācās strādāt aktualnet.lv un club.lv saitēs. Paralēli- noorganizēti koncerti ar jauno un mazpazīstamo grupu dalību. Vispirms jau ikgadējais festivāls "Durvis", kas vienu laiku bija lielākais jauno mūziķu saiets no 1989. līdz 1994. gadam. Pēc tam sīkāki koncerti "Kabatā", "Teltī" uz AB dambja, "Slepenajā eksperimentā" un "Mad Mix", kā arī nesen "Rocabilly" bārā. Kopumā kādi 57 dzīvi uzveidoti pasākumi. Bija arī sīkākas lietas, kuru pieminēšana aizņemtu daudz lietas...
Protams, patreiz masīvā darba vieta ir "Karametāls" saite http://karametals.lv , kas daudzejādā ziņā ir rezultāts visam iepriekšējam radošās dzīves gājumam. Pie šā paša jāpiebilst, man nav "biezs" plāns nolikt savas mūzikas pilnvaras, patreiz esmu pārmaiņu krustcelēs – uz jaunām aktivitātēm. Galu galā, mans mūžs nav ne tuvu nodzīvots. Visi manu CV var redzēt: http://klab.lv/users/raitis/42494.html
Garāmejot varu piebilst – tieši tagad palaidu tautās "Laika vērotāju blogu" ( http://meteolv.wordpress.com/ ) , kas arī ir sava veida rezultāts tam hobijam jau vairāk kā 35 gadu garumā...
Veco labo laiku vārdā – salīdzinot ar mūsdienām, progressu, regressu – padalies iespaidos un atmiņās, kas toreiz bija labs, kas slikts un šobrīd?
Šis ir varen filozofisks jautājums. Jāsaka vecie laiki nav ne tuvu tie labākie. Varbūt – tikai mierīgāki, un nedaudz prognozējāmāki. Taču es priekšroku dodu tagadējiem gadiem un netālai/pārskatāmai nākotnei. Pasaule vienmēr attīstās progresa virzienā. Tas, kas man jau ir aiz muguras – ir noiets etaps, kuru es negribu atkārtot. Priekšā man un mums ir varen interesanta nākotne, es tajā saskatu tādas iespējas – par kādām vēl pirms neilga laika vien tikai aiztālos sapņos varējām manīt. Piemēra pēc – kādas bija iespējas vēl Latvijas atjaunotās Neatkarības pirmajā gadā (1991tajā) un tagad mūziķiem sevi prezentēt? Salīdzināsim – es no atmiņu laukiem atceros: lai kāda pašmāju komanda pieminētajā 1991tajā varētu par sevi pavēstīt, tad: 1) bija jādraudzējas ar "Latvijas Jaunatnes" mūzikas lapas veidotājiem (Daigu Mazvērsīti vai Aldi Miesnieku), 2) bija jādraudzējas ar "Latvijas Radio" "Dzirksteles" radošajiem cilvēkiem. Arī ar "Mikrofona Aptaujas" komandu (no kuriem daži vēlāk uzveidoja firmu "Mikrofona Ieraksti"). Un viss... Pie tā paša, labi mūzikas instrumenti bija pieejami caur lieliem blatiem/ otra izvēle- taisīt pašiem... Un tagad? Tagad tikai ārkārtīgi slinkie netiek pie koncertēšanas vai pašreklāmas (teiksim, caur dažādiem sociālajiem tīkliem). Vienvārdsakot: attīstība ir bijusi varena, un tā turpinās... Un informācijas straume no pasaules caur "tīmekli"? Salīdzinot ar dziļajiem padomijas gadiem, kad attiecīgā mūzika bija jālasa pavārtēs un Beberbeķu meža "melnajā tirgū"? Un pat salīdzinot ar 90to sākumu, kad bija vien daži ierobežoti masu mediji?
Tā, ka – vēlreiz varam uzskatīt, progress ir milzīgs. Skaņu mākslas aprites jomā iestājusies leiputrija! Tieši tā. Šodien mēs ciešam no pavisam kā cita. No šīs pašas informācijas pārbagātības, kad daudzos mūsos ieslēdzas "piesātinājuma sindroms". Izvēle ir tik milzīga, ka apjūkam un nezinām, kurā virzienā doties. Ja runājam par skaņu mākslas izziņas ceļu. Rodas atsvešināšanās, flegmatisms, vēsums. To varam redzēt, precīzāk, neredzēt tais reizēs – kad uz pasaulslavenu rokvienību koncertiem atnāk vien daži simti "metālgalvas", reizēm pat vēl mazāk.
Ar ko nodarbojies šobrīd? Pelnītā atpūtā pensijā, laukos, bet joprojām aktīvi darbojies internetā ar žurnālistiku un mūzikas lietām? Tava ikdiena - ?
Dažus jautājumus apvienoju vienā... Tikko ar dažiem radiniekiem esu nomantojis vienas lauku mājas Kurzemē. Kuras vienpersoniski pieskatu. Dienā vismaz dažas stundas jāvelta laiks to kopšanai, apkārtnes savešanai kārtībā un citiem ikdienas lauku darbiem, kuri nekad nebeidzas. Protams, mana patreizējā pamat aktivitāte ir http://karametals.lv saite. Līdz pensijai vēl patālu, kamēr tā pienāks – vēl ne viena vien Saeima pagarinās attiecīgo vecuma cenza apakšējo robežu. Turklāt: es arī pēc pensijas vēl neilgojos. Vēl precīzāk: tāds neliels pieklusuma periods starp vecajām aktivitātēm un gaidāmajām... Kas attiecas uz nākotni: esmu jūtamās un no mana paša puses pat vēl līdz galam neapzinātu pārmaiņu priekšvakarā. Vispārīgi jāieviedē doma – panākumus priekšdienās gūs tie, kas būs spējīgi un gatavi pārmaiņām.
Par sevi runājot – zondēju apkārtējo pasauli, kas nu kļuvusi daudz mazāka saistībā caur to, ka "tīmeklis" beidzot pieejams arī attālinātās lauku mājās. Veicu atvēzienu uz dažiem projektiem. Un vispār saku visiem: ŠODIEN – JĀSĀK RAŽOT, UN JĀSĀK SAVU PRODUKCIJU PĀRDOT UZ ĀRZEMĒM. Internets taču tādu iespēju dod, internets mūs pārvērtis vienā lielā lielpilsētā, kas aptver zemeslodes visas platības. Lokālais Latvijas tirgus ir mikroskopisks, šeit nekādi biznesa atvēzieni turpmāk nesanāks. Ja strādājam "gaišajā ekonomikā", un "neshēmojam" vai negribam (tautas valodā runājot) čakarēt Valsti vai līdzcilvēkus.
Šobrīd pasauli baidošajā atomu sāgā - esi piedalījies arī Černobiļas AES seku likvidācijā – kā tas sanāca, brīvprātīgi jeb piespiedu kārtā? Kādas sekas atstājis šis notikums Tavā dzīvē?
"Sāga" manā dzīvē tā lieta bijusi. Par brīvprātību tajās dienās varam runāt nosacīti. 1986. gads bija sētā, kad Černobiļas AES tika parauta gaisā. Mēs vēl dzīvojām dziļā padomijā. Gorbačova "pārkārtošanās – perestroika" toreiz vien tikai kā vārds eksistēja. Vēl "ne smakas" no Latvijas brīvestības noskaņām, "Helsinki 86" politiskā grupa tikai pirmo vārgi pamanāmo aktivitāti bija paveikusi. Vēl nebija pat "staļinisms" nosodīts. Vēl cenzūra uz katra stūra, pat Čerobiļas notikums tika rūpīgi klusēts 3 dienas no apkārtējās pasaules (un būtu klusēts vēl ilgāk – ja Zviedrijas dienvidu provincēs nebūtu aizdomīga radiācija gaisos pamanīta?). Tad eksistēja tāda padarīšana – kā obligātais dienests padomju armijā. Šo rindu autoram, mācoties Rīgas Politehniskajā Institūtā (tagad Tehniskā Universitāte), uz dažiem gadiem bija izdevies izvairīties no šāda dienesta (no tā vairījās visi – jo jaunatne ne pavisam nevēlējās izkrist uz diviem gadiem no aprites, no savām iesāktām lietām). Jā, nu tad pirms Černobiļas izsauca arī mani uz Rīgas Kirova rajona kara komistariātu un lika priekšā izvēli: vai nu "brīvprātīgi" uz 45 dienām (kas deva tiesības uz lielāku algu, un visādiem citiem atvieglojumiem...) doties šajā "speciesaukumā" vai arī jau pavisam piespiedu kārtā uz 2 gadiem dienēt sazin kur visā lielajā PSRS teritorijā. Protams, sanāca "izvēlēties" pirmo variantu. Un tā nu jau 83 dienas biju pamatā 35km uz dienvidrietumiem no Pripetes (kur patiesībā bija šis atmoreaktors), ikdienā veicot radioaktīvā saindējuma dezaktivizācijas darbus. Bet vienā reizē "bija laime" pačolēt skatus arī 30 metru attālumā no uzsprāgušā reaktora...
Jāsaka, esmu tai "trešdaļā", kas šo jakti pārcieta bez veselības satricinājumiem. Diemžēl daudzi toreiz jauni vīri šodien mocās ar to vai citu kaiti pēc šīm Ukrainas ziemeļu rajonā pavadītajām dienām. Par nosacīto radioaktivitātes ietekmi es pajokam dēvēju aizraušanos ar Karametāliskās mūzikas lietām, un šāda slimība arī caur vecuma tuvošanos nepāriet...
Uz brīdi biji pazudis no aprites, bet esi veiksmīgi atgriezies – internetā. Nav miera jeb vēl viss nav pateikts, uzrakstīts?
Jāsaka, atbilde te nav tik vienkārša, kā uzdotais jautājums... Atkal jāprecizē. Mediju jomā šajos modernā kapitālisma laikmetā pārmaiņas ir nepārtraukti. Nevienā brīdī nevaram būt pārliecināti, vai "rīt" būs tieši tāpat kā šodien. Man vajadzēja veselu desmitgadi – soļojot caur šīm pārmaiņu dzirnavām – lai saprastu, ka mediju telpa ir viena pavisam maza sastāvdaļa no Latvijas mazā iekšējā "biznesa" tirgus. Ne jau aiz labas dzīves mediji kā priekšmeti pāriet no viena īpašnieka rokām citās, un katrs jauns priekšnieks aizvien izvēlas savus padotos. Arī mūzikas korespondentus. Turklāt rakstīt tieši par mūziku, vēl jo vairāk arī par alternatīvo (tostarp zārkmetāliskā manierē zēģelējošo) – tā lieta pieder tikai izredzētajiem (es runāju par profesionālajiem, kas ar tādu nodarbi iztiku pelna...). Nu nav mums te Ņujorka vai Londona, kur mūzikas brigādes ir lielā skaitā, un kur pietiek biznesa vietas vairākiem desmitiem rokmūzikas korespondentiem... Šā iemesla dēļ arī manā aizvadītajā karjerā ir pārrāvuma punkti.
Ja runājam par turpmāko: tad ļoti daudz kas no manas puses nav pateikts, un izteikts... jādara visas lietas caur jaunajām iespējām, caur IT tehnoloģijām. Kā gan savādāk! Un tamdēļ lietas tiek turpinātas, vien veikta lielāka selektivitāte – kā ievērojāt, vairs masveidīgi nenodarbojos ar popmūzikas lietām. Ja kādā rakstā tomēr pavīd "pop-" un "mainstream" muzikantu vārdi, tad drīzāk tā ir nejaušība, nevis plānota lieta. Šodien es šādi rīkoties – varu jau atļauties.
Mūzika – pats noteikti klausies, ļoti daudz, kas palicis prātā no pēdējās desmitgades, kam vajadzētu būt kolekcijā no pašmāju, ārzemju estrādes?
Klausīšanās – protams, notiek katru dienu. Te atkal "kokam ir divi gali". Ja dienās nodarbojies ar dziļu klausīšanos, tad ir laika patēriņš. Kas tiek atņemts dažādām citām lietām. Bet no otras puses, lai sekotu mūzikas lietām – tad bez klausīšanās nevarēsim iztikt. Jāsaka, mana paša aizņemtības dēļ ne vienmēr iznāk 100% visus aktuāli iznākušos albumus caur ausīm ieviedēt. Fonā man mājās līdzās pc gan radio skan, taču – paši ziniet – tur ētera viļņos rullējas tālu no Karametāla esošā skaņu zupa.
Kam tad jābūt kolekcijā katram? Nu, tas jau ir gaumes jautājums. Bet par to, kā zināms, nestrīdas. Man katru mēnesi ir kāds atklājums, kā arī savas pārbaudītās vērtības jau ne pirmo desmitgadi. Es, teiksim, zinu – pēc 2001. gada izsekotām mūzikas lietām -> mani nepievils IMMORTAL (gan visi reizē, gan mūziķi atsevišķi solo projektos), gan DARK FUNERAL, gan SETHERIAL, gan ELEND. Visas mūzikas bandas nemaz nenosaukšu, tās ir pārāk daudz. Man šķiet svarīgi pateikt... izvēle katram klausītājam jāizdara pašam. Tā būtu vislabāk, un tā būtu arīdzan vislabākā atziņa "kad neviens netiek mācīts no malas". Par savām vērtībām leģēto skaņu arāju laiciņā – aizvien top jauni materiāli Karametāla saitē (http://karametals.lv ).
Interneta laiks – pats lejupielādē mūziku jeb esi palicis uzticīgs audio nesēju formātiem?
Jautājums pavisam interesants. Es teiktu, man ir atrasts vēl trešais ceļš. Tīklā ļoti daudz un ar laiku vēl vairojas albumi, kas pieejami arīdzan "stream" (kad mūzika dzirdama, bet lejup-neielādējas). Šādā vīzē reizē "nošauju divus zaķus". Pirmkārt, pie mūzikas tāpat tieku bez izdevumiem, taču – nepārkāpju autortiesības. Laikam esmu vēlreiz samērā "dīvains", jo necenšos lejuplādēt un lietot DC++ vai torentu apakšprogrammas. Bet no otras puses – vismaz patreizējā brīdī nav man tādi brīvi naudas līdzekļi, lai masīvi pirktu diskus pieejamās pārdotavās. Saprotams, šādi klausoties ... drusku zaudē tehniskā kvalitāte. Taču, mūzikas apskatniekiem aizvien jāprot ievērtēt rullējošās notis neatkarīgi no tehniskās gala apstrādes. Tā nu es risinu šo problēmu/ patreiz.
Neesi domājis rakstīt kādu autobiogrāfiju jeb grāmatu par sevi, savu dzīvi, mūziku? Jeb vienu tādu salikumu, kur būtu Tavi raksti, „Ķieģeļi” vienkopus?
Kaut kas šajā jomā tiek darīts. http://karametals.blogiem.lv/ - te ir blogs, kurā esmu aprakstījis savus agrīnākos mūzikas piedzīvojumus. Līdz grāmatai neesu aizdomājies, droši vien tuvākā laikā arī nedomāšu. Nav jau lieta grāmatās, lieta ir tajos darbos – ko savā mūžā esi atstājis aiz sevis. Caur tiem jau atcerēsies... Kā apvienot bijušos "Ķieģelus" jau pa skuju taku aizgājušās "Rīgas Balss" slejās? Par to jādomā. Patreiz attiecīgie avīžu izgriezumi žāvējas manā personiskajā arhīvā...
Un tagad vēl daži vārdi – par cirvi?
Kamdēļ šāds pašuzstādīts jautājums? Tamdēļ, ka absolūti nepiekrītu tādām runām – ka "cirvis" ir tups un citādi nelielīgi apsaukāts priekšmets un tādam arīdzan pielīdzināti cilvēki. Šo rindu autors jau labu laiku jūt pietāti pret šo vareno instrumentu. Nenonicināsim viņu! Ar cirvi varam – cirst, iecirst, nocirst, uzcirst, apcirst, piecirst, aizcirst, un vēl un vēl. Lauku rajonos (arī visur citur) šis ir pirmās nepieciešamības instruments. Un – man arī ir tā iespēja burtiski katru dienu šo ņemt pie rokas kā pirmo darbarīku. Kad jāiet laukā pa durvīm šais vienkāršajos darbiņus, kas neizbēgami ikvienā labi uzkopjamā un uzcērtamā mājā. Tieši tā! Un arīdzan Karametāla frontē ar cirvi allaž dodos pie rokas kā ar savu vislabāko draugu!
Kā allaž, pieminot vārdu salikumu – Raitis Sametis, viena daļa saka, ka tas ir „traks vīrs” vai „īpatnis” vai ko līdzīgu.
Un viņiem ir dziļa taisnība :) 665+