Fauns, Fausts, Džeburs, ķeburs
P3team grillē Andri
“Esi sveikts, ak, trakais dzejnieka gars, skatos, Tavā galvā domas šaudās, sirdī šaubas svaidās, bet gars, kā uguns apēd rūgtās nakts paliekas, noskalojot ar ceļmallapu alu.”
(Haralda Strapāna dzejolis, pēc 2005. gada, 10. novembra koncerta Depo, pierakstīts tualetē uz sienas)
P3team grillē Andri
“Esi sveikts, ak, trakais dzejnieka gars, skatos, Tavā galvā domas šaudās, sirdī šaubas svaidās, bet gars, kā uguns apēd rūgtās nakts paliekas, noskalojot ar ceļmallapu alu.”
(Haralda Strapāna dzejolis, pēc 2005. gada, 10. novembra koncerta Depo, pierakstīts tualetē uz sienas)
Steiks!
Pirms maza brīža pa kluso pazudi no skatuves, pirms tikpat maza brīža viešot cerību, ka skatuvē būs augšupeja. Par to zemāk, sāksim no sākuma.
DZ: ok!
Tava pirmā pieredze ar smago metālu? Kā tas nāca, kurā jaunības pakāpē?
DZ: Nekas īpašs jau tur nav - klasiskais stāsts ar manas paaudzes pirmsākumiem ierakstu baudīšanā, kas aizsākās ar Metallica un Nirvana 14-15 gadu vecumā. Attiecīgi robežas kļuva vaļīgākas, un bandas arvien smagākas. Tajā vecumā, domājams, bija, tāpat kā mūsdienu jauniešiem, svarīga tā piederība kaut kādai grupveida identitātei; bija svarīgi asociēt sevi ar kaut ko no tā visa “produktu” klāsta, kas bija pieejams.
Tava pirmā pieredze ar mūziku, kā mūziķim uz skatuves?
DZ: Pirmo reizi kā grupas sastāvdaļa uzstājos Līvberzes kultūras namā 15 gadu vecumā un uz trīcošas kājas spēlēju ģitāru pilnīgi stulbā grupā, kas nekam vairāk kā pirmajai pieredzei nav bijusi derīga. Tad jau labāk klausīties “Z-scars”, nevis to sūdu, ko mēs toreiz trinkšķinājām. Mēs gribējām grandžu, bet sanāca sūdīgs poproks, ha ha.
Kā nonāci pie vokāla, nevis piem – ģitāras, bungas vai trompetes?
DZ: Es sāku mācīties ģitāru, bet kaut kā nesanāca, nepadevās. Nenāk pirkstos pārliecība, un ka nav - ta nav. Un vokālu sanāca iemēģināt Malēja (Malduguns) garāžā, kad radās Tabestic Enteron pirmsākumi. Tur bija kišmišs no visa kā, bet kaut kā tā lieta aizgāja, un pāris gadu laikā uzdzinu rīkli līdz daudz maz normālai spējai izpausties ekstrēmākā smagās mūzikas galā. Nebija viegli, bet toreiz biju maziņš, izpratne par lietām - nulle, laika vairāk kā vajadzīgs, un tad jau var iet kā robots un atkārtot darbības neskaitāmas reizes, kamēr sanāk.
Savulaik, kā viena reti oriģināla padarīšana bija Tabestic Enteron – gan muzikālā, gan skatuviskā ziņā – kas domāja tos jokainos kostīmus, kāpēc un nebija barjeru uzdrīkstēties būt radikāli citādiem?
DZ: Zini, kad Tabestic pajuka, biju visai samulsis, jo biju pārliecināts, ka tam bija jāturpinās vēl ilgi un noturīgi, kā savu vārdu zem saules izkarojušam, sava veida kulta projektam. Domāju, ap šo laiku tas jau būtu leģendārs vārds uz skatuves. Un kostīmi, hah.. Ko tur daudz domāt, ko izaicinošāku atrada, to mauca virsū. Žēl, ka nepaspējām vēl vienu konci nospēlēt treniņtērpos, ha ha. Tā barjeru jaukšana bija spēcīgs motivējošs dzinulis. BIja bauda redzēt klausītāju un skatītāju acīs to, vulgāri izsakoties, “wtf /lol” izteiksmi; kādam sajūsmu, kādam riebumu un nespēju to pieņemt, kādam pat saviļņojumu. Tā bija ekstrēma ekspresija ar attiecīgo baudījumu, un dažādu barjeru nojaukšana ļāva pārstrādāt vairāk iekšējas žļurgas un pārstrādāt to pozitīvā lādiņā, nekā to var atļauties džeki, kam svarīgi radīt nopietnu tēlu. Mēs smējāmies par tādiem, jo labi redzējām, ka viņi tādi nav, bet tikai tēlo. Tad arī paši parādījām, kā jātēlo.
Gan jau, ka rakstījāt kādu ierakstu, kur melomāniem meklēt kādu Tabestic Enteron demuci?
DZ: 4 gabali nospiesti kaut kur netā mētājas, bet tam visam bija vajadzīgs nopietnāks ieraksts. Nebija to līdzekļu, lai atļautos to visu izdarīt kā pienākas un pavadīt studijā attiecīgo laiku.
Uz skatuves, aiz skatuves, pie skatuves esi pavadījis ne vienu vien gadu, kas Tavām acīm, ausīm palicis prātā – kā iespaidīgākais, vērtīgākais un foršākais?
DZ: No koncertiem, ko tur daudz.. Spilgtākās atmiņas ir Exploited Blomes Metalshowā, poļu Parricide Depo, uz kuru atnāca cilvēki padsmit, bet mēs visi norāvām jumtu pie tik lieliska priekšnesuma. Otrpus skatuves arī gadījās pa ierēcienam. Piem. vienā Tabestic konča vidū klubā Depo man pazuda filma. Izrādās, ka esmu bijis lielisks arī bezfilmā un piedevām vēl beksteidžā pasūtījis di*st kaut kādu džeku no citas grupas, lai atbrīvo vietu, kur man gulēt, ha ha. Ja viņš šito lasa, piedod, veci, un paldies par sapratni. Pēc tam es periodiski pamodos dažādās vietās, kā piemēram pie bāra, kur mani modināja apsargs. Pēcāk jau uz ielas tramvaja pieturā. Es kāpu transportā kādas reizes 4-5. katru reizi atkal pamodies tajā pašā pieturā, kamēr sanāca attapties pieturu pirms galapunkta un nokļūt mājās. Ha ha ha.. Vēl bija arī labs Tabestic koncis tajā pašā Depo, kur spēlējām apakšveļā, un pēcāk arī kluba apmeklētāji pārņēma stafeti un turpinājās ballīte deju zālē pupturos un apenēs. Tas bija visai čupsikāli. Hah, un tāpat kā tas koncis miljonajā stundā no rīta kaut kādā festivālā, pat neatceros kā viņu sauc, (tas fests bija sūds pēdējais) kad laiku nobīdes dēļ sākās vecā labā zvaigžņu krānmērīšanas ateja. Mēs nobliezām, manuprāt, vienu no saviem labākajiem končiem tiem padsmit vēl dzīvi palikušajiem čapšiem ar īstu andergraunda garšu, sevis apliešanu ar alu un izņemšanos pa un pie skatuves līdz stadijai, kad liekās tūlīt nomirsi vai sajuksi prātā. Es domāju, ka tie nepazīstamie cilvēki, kas tur bija, to attieksmi un šovu nekad neaizmirsīs, ja nu vienīgi tie, kas bija autopilotā.
Un piedegušais gals – nejēdzības, vilšanās?
DZ: Nav skatuves – nav problēmu
Pašmāju skatuve - mūzika, skatuve, skaņa, tusiņš?
DZ: Tusiņš ļoti ok. Ir daudz pazīstamu cilvēku ar ko patīkami pasūkāt dzērienus, pamuldēt gudrības, padalīties iespaidos un ierēkt. Bet tā kā cilvēku rotācijas nav, tas viss ir apsūnojis, skaits sarucis. Arī bezkompromisu sadalīšanās sub-sub-žanros vairs nav apspriežams formāts. Vienu brīdi, un ne tik sen, tas viss vēl bija visai dzīvelīgs, bet tagad tāda miroņa bakstīšana ar mīkstu pi*pi vien sanāk.
Lirikas?............
DZ: Teksti Malduguns ierakstam bija tas, kas mani visvairāk motivēja darboties, jo rakstot dzeju atklāju jaunu pasauli. Piemēram, teksts tituldziesmai "Pēddzinis" tika pabeigts pusgada laikā, kamēr tas bija perfekts. Un ar perfektu es domāju spēju izskaidrot katru rindiņu un katru vārdu. Nekas tajos tekstos nav tāpat vien, tikai tāpēc lai būtu, vai stutējams tīri uz klišejām. Tajā visā es gan vienlaicīgi atradu, gan pazaudēju sevi. Pagāja laiks, lai no tā attaptos un atkāptos. Lirikas ir bagāti piesūcinātas ar filozofiskām pārdomām, un ir rakstītas tā, lai to var baudīt kā dzejas lasījumu arī bez mūzikas. Ne visu no tā pietiek dūšas materializēt un principiāli aktualizēt, un ne viss ir domāts ikdienas lietošanai. Dažiem apziņas fokusiem arī vajadzīgs vairāk laika, lai saglabātu veselo saprātu. Jebkurā gadījumā tie ir tik patiesi, cik patiesi var būt manā interpretācijā un katrs teksts ir izfiltrēts caur pārdzīvojumu sevī, kas arī bija viens no maniem pamatuzstādījumiem. Bija pat dažas rindas, kas gaidīja gadiem pēc nepieciešamās pieredzes, kam tās izveidot. Beigās viss noslēdzās kā pabeigta mozaīka, bet interesantākais, ka gaidītā gandarījuma vietā saņēmu tikai emocionālu iztukšojumu un ilgas pēc tā piepildījuma. Vienīgais guvums – grandiozas zināšanas un izpratne par sevi, savu pasauli un abu daudzdimensionālo raksturu un mijiedarbību.
Nekroterror – ir, nav, bija, būs, nebūs – kas tas bija?
DZ: Nekroterror pilnīgi noteikti ir un būs. Abi pamatvīrieši ir atgriezušies lai strādātu, bet pašam, lai arī tas šķiet ļoti tuvs un perspektīvs projekts ar nākotni, diemžēl, nākas noraidīt savu līdzdalību tāpat kā uz visu, kas saistās ar mūziku tuvākajā laikā.
Vēl gadu atpakaļ nospīdēji, kā orālais meistars Grondh albumā? Nebija pagrūti pārlekt no grind/death uz black metal?
DZ: Man nav nekādu problēmu dzirdēt skaņu, neiedalot to šauros, pat interesanti - "kā..?" diktētos rāmjos. Lasīju komentārus par albumu, kur daļa klausītāju pauda neizpratni par to, kāpēc vokāls ir tāds un šitāds. Vienam vajag "bleķīgāku", otram vajag vēl "growlīgāku". Es vairs nesaprotu, kāpēc cilvēki gaida albumu, kurš skanēs tieši tā kā gaidīts, atstrādāts pēc žanra celmlaužu likumībām. Lai sevi nomierinātu, ka sniegums ne ar ko neatšķiras no citiem un nomestu to atpakaļ plauktā? Lai nomierinātu sevi ar to, ka viss rit savu ierasto gaitu un nekas nemainās? Pat drīzāk gribētos, lai būtu bijis nedaudz vairāk laika ievokalizēt dīvaināk un ekstravagantāk, tā lai viņi klausās un domā, kas tas tāds vispār ir? Man vienmēr bijis svarīgi strādāt pie sava īpatnējā skanējuma. No ietekmēm neizbēgt, tās veido mani, bet kādu pliki atdarināt... pffff... par kādu skatuves nākotni mēs te varam runāt? Arī grupas, kas ir izteikti savdabīgas man ir lielākie iespaidi un iedvesmas avoti. Kaut vai tie paši Beherit, Demilich. Kā Attila mauc iekš Mayhem! Ne ar vienu citu tu viņu nesajauksi! Tas ir viņš pats visā savā godībā.
Brīdi atpakaļ – Malduguns rindās, pēc brīža – jau prom. Kas notiek? Kas tālāk?
Pieliksim vēl vienu daudzpunktu – Fauns pamet metāl mūziku? Pamet pavisam, uz brīdi, Fauns aprecējies, Fauns ieslēgts trakonamā, Fauns aizbraucis uz Bolīviju, Fauns kļuvis vecs? Fauns taisa progresīvo deju elektronisko mūziku? Fauns un mūzika?
DZ: Ar mani viss ir kārtībā. Dzirdu kaut kādas baumas, ko cilvēki sacerējuši.. Interesanti, bet varu pačukstēt autoriem, ka manā dzīvē no tā nekas nemainās. Mūzikai pagaidām miers. Ir tāla vīzija, bet pamatnei un impulsam vēl nav pietiekamā radītspēka skaņas veidošanā. Skaidrs ir tikai tas, ka manī pašā ir notikušas ļoti fundamentālas pārmaiņas un es mūziku dzirdu pavisam savādāk, tāpat kā redzu pasauli, nekā vēl ne tik senu laiku atpakaļ. Ir jāatbrīvojās no liekā. Ir jāveido un jāsveic jauna paaudze. Domāšana ir mainījusies arī globālā mērogā. Es esmu daļa no visuma, es esmu izplatījums, un es pie tā strādāju. Un es vairs nepiekāpšos kompromisā šajos jautājumos cilvēkiem, kam inovatīvas idejas sagādā problēmas. Tam vienkārši vairs nav laika. Vēl viens iemesls visa nomešanai malā ir tas, ka ilgstoši dodot un neko nesaņemot pretī, tas tukšums kaut kur dziļi iekšā turpina augt. Teorētiski, pašam procesam vajadzētu arī pabarot, bet kaut kas pietrūkst. Tāpēc arī klusi vēroju, kurp tālāk ved mans ceļš. Klausos un vēroju pasauli, eksperimentēju ar refleksiem, mācos sakarības. Līdz kā vienmēr kādā brīdī atkal attapšos pilnīgi citā vietā, citā kompānijā, ar citiem mērķiem un mērogiem, iedvesmas pilns. Radīšanas process ir bezgalīgs.
Kā pašam liekas, Tavs vokāls un šizofrēniskais šarms – iedzimts, mantots jeb izkopts?
DZ: Vokāls kā jau vokāls, laika gaitā pakopts ir, un vēl jau tik daudz ir tajā ko darīt. Neuzskatu, ka man būtu kāda īpaša dotība uz to. Pieļauju, ka nebaidīšanās no savdabīguma varētu iekrist vairāk acīs. Ar sava snieguma kvalitāti reti kad esmu apmierināts. Vienmēr, šķiet, var labāk. Un ja ne labāk, tad interesantāk, vai vienkārši savādāk. Arī kā mākslas baudītājs no tās gaidu un novērtēju dīvainas un divdomīgas lietas. Tā ir ļoti dziļa un intīma valoda, kas prasa daudzpusīgu elastību, atjautību un drosmi.
Daži padomi iesācējiem un profesionāļiem par vokālu – daudz šņabja, puskilo skruvspīļu pusdienās, rūcināšanās mājās?
DZ: Tas ir jebkurā jomā. Vai nu tu gribi, vai nu tu negribi. Vai nu tu vari, vai nevari. Katrs pats zin atbildi. Un ja tā, it kā nopietni, tad man vienmēr ir bijis svarīgi pamēģināt visu no sākuma tīri teorētiski un sajust. Ja es savās domās spēju izpildīt kaut ko kādā līdz šim nemēģinātā manierē un jūtu kā tas nāk no manis, tad es to varu arī praksē. Jautājums tikai, cik ilgā vai īsā laikā es mācēšu atbrīvot tam ceļu uz āru.
Metāls – mūsu metāls un viņu metāls? Gadu gaitā, gan jau ka esi sapratis, kas ir metāls, kāds tas bija, kāds tas ir tagad. Vari mazu ieskici?
Man tā robeža, kur sākas un beidzas metāls, nekad nav īsti patikusi. Bez metāla vienmēr tuva ir bijusi grindcore un punk scēna. Pēdējā laikā ļoti daudz klausos stounerus. Blūza un rokenrola saknes vijās viscauri tik daudz dažādos veidos un subžanros, ka es piedrāžu tādu pliku metālu. Man ar to ir par īsu. Vairāk interesē skaņas daba. Dzirdēt, kas tai ir sakāms. Tāpat kā kādreiz ir vērts klausīties nevis vārdos, ko kāds tev saka, bet tajā skaņā, kas nāk no tās personas. Tur var sadzirdēt to, kas tiek pateikts patiesībā, lai arī noformulēt to ir neiespējami, jo tādējādi tas tiek sabojāts ar paša interpretāciju. Es gribu redzēt kā detuha saplūst ar jungle, kā kibergrinds paņem modīgā dubstep fišku ritmu sakrustot ar basa izteiksmi un veidot to arvien brīvāk, pieslēdzot inčīgus un trippīgus ģitāras riffus. Es gribu redzēt kā ģitārists veido vienu personu ar džeku pie elektronikas galda. Grūvs, kačka un jumta nonešana ir galvenie vadmotīvi.
Savulaik, pavīdēji arī ar animācijām – tas nolikts tumšā kaktā jeb turpinājums sekos?
DZ: Tas ir tas, kur šobrīd visnopietnāk ieguldu radošo garu. Darbības plānu neizpaudīšu, bet ļoti drīz būs skatāmas pirmās īsfilmas. Šobrīd ļoti svarīga atklāsme manā dzīvē ir darīt lietas tā kā es to redzu, nevis kādam citam. Pie tā arī strādājam ar manu otro “es”, mācāmies saprasties un veidot balansu starp mūsu pasaulēm un fiškām. Un animācijā redzu arī veidus kā nopelnīt, kamēr mūzikas lauciņš šobrīd piedāvā tikai braukt dziļākā mīnusā. Nekādas svēto mocekļu nastas nav jānes, ir jānoķer īstais brīdis un jātrāpa desmitniekā.
Šodienas Tava ikdiena - Bārmenis MC Balerijā – dienās guļu, naktīs leju?
DZ: Jā, ir jau pagājis labs laiciņš tāda veida darbā, un ir tajā sava estētika. Pārējā pasaule gan šķiet zudusi un laiks saplūdis vienā garā, krāsainā virpulī ar visiem nakts dzīves labumiem. Dažreiz tas nogurdina, dažreiz tas uzmundrina. Tie kas zin, zin, pārējiem tāpat tā ir sveša pasaule.
Kas jauns Balerijā? Ir atšķirība Rīga-Jelgava? Ir jau iemesli, kāpēc Balerija ir mājīga, forša un gaumīga, kā Tev no iekšas liekas – kas ir Balerijas šarms, garša un spēks?
Tur var iegrimt garās diskusijās, bet īsumā.. Balerija ir tā vieta, kur tiešām var atpūsties tie cilvēki, kam nav vajadzības mērīties ar pašsvētītām figūrām pamācošā tonī, un kas atpūtu sabiedriskā vidē neasociē ar kaut kāda sava pārākuma demonstrēšanas kultu. Tā ir atpūtas vieta priekš draudzīgi noskaņotiem, jaukiem cilvēkiem, un piedāvā iespēju satikt un iepazīt šos līdzīgi domājošos laika biedrus. Jelgavai tāda atpūtas bāze tiešām pietrūka. Kā arī jaunums bija koncertu formāts – proti, bez ieejas maksas (ar pāris ļoti retiem izņēmumiem). Gribi – nāc un skaties. Par biļetes naudu nopērc sev dzērienu. Un andergraundā, kur spēlē tautās mazpazīstamas grupas, tas tiešām strādā, kamēr citi organizētāji dzīvo vēl n-gadus pagātnē un nespēj ieraudzīt alternatīvu pakalpojuma sniedzēja un patērētāja mijiedarbības formātu. Balerija ir pozitīvs piemērs, un man ir liels prieks par tur iegūto, neatsveramo dzīves pieredzi.
Neesi noguris no burziņiem, rokenrola un trokšņa?
DZ: Gadās.
Fauna top3: dzērieni, mūzika, sievietes?
DZ: 1) Tumšais alkohols - balzams, jēgers, burbons, rums. Kad vajag atsvaidzināties - Mērija vai Cuba Libre.
2) Mūzikā bez tā visa, kas jau ir bagāžā, ļoti gaidu Libido Airbag jaunos diktētos noteikumus zem kibergrinda zīmes, un ar interesi vēroju Big Chocolate mixus iekš modīgajiem smagucīšiem.
3) Nav sieviešu – nav problēmu.
Fauna dzīves moto?
Dzīve bez moto!
Rīt? Kas rīt, mazs ieskats?
Rīt viss būs tāpat, tikai pilnīgi savādāk.
Pirms maza brīža pa kluso pazudi no skatuves, pirms tikpat maza brīža viešot cerību, ka skatuvē būs augšupeja. Par to zemāk, sāksim no sākuma.
DZ: ok!
Tava pirmā pieredze ar smago metālu? Kā tas nāca, kurā jaunības pakāpē?
DZ: Nekas īpašs jau tur nav - klasiskais stāsts ar manas paaudzes pirmsākumiem ierakstu baudīšanā, kas aizsākās ar Metallica un Nirvana 14-15 gadu vecumā. Attiecīgi robežas kļuva vaļīgākas, un bandas arvien smagākas. Tajā vecumā, domājams, bija, tāpat kā mūsdienu jauniešiem, svarīga tā piederība kaut kādai grupveida identitātei; bija svarīgi asociēt sevi ar kaut ko no tā visa “produktu” klāsta, kas bija pieejams.
Tava pirmā pieredze ar mūziku, kā mūziķim uz skatuves?
DZ: Pirmo reizi kā grupas sastāvdaļa uzstājos Līvberzes kultūras namā 15 gadu vecumā un uz trīcošas kājas spēlēju ģitāru pilnīgi stulbā grupā, kas nekam vairāk kā pirmajai pieredzei nav bijusi derīga. Tad jau labāk klausīties “Z-scars”, nevis to sūdu, ko mēs toreiz trinkšķinājām. Mēs gribējām grandžu, bet sanāca sūdīgs poproks, ha ha.
Kā nonāci pie vokāla, nevis piem – ģitāras, bungas vai trompetes?
DZ: Es sāku mācīties ģitāru, bet kaut kā nesanāca, nepadevās. Nenāk pirkstos pārliecība, un ka nav - ta nav. Un vokālu sanāca iemēģināt Malēja (Malduguns) garāžā, kad radās Tabestic Enteron pirmsākumi. Tur bija kišmišs no visa kā, bet kaut kā tā lieta aizgāja, un pāris gadu laikā uzdzinu rīkli līdz daudz maz normālai spējai izpausties ekstrēmākā smagās mūzikas galā. Nebija viegli, bet toreiz biju maziņš, izpratne par lietām - nulle, laika vairāk kā vajadzīgs, un tad jau var iet kā robots un atkārtot darbības neskaitāmas reizes, kamēr sanāk.
Savulaik, kā viena reti oriģināla padarīšana bija Tabestic Enteron – gan muzikālā, gan skatuviskā ziņā – kas domāja tos jokainos kostīmus, kāpēc un nebija barjeru uzdrīkstēties būt radikāli citādiem?
DZ: Zini, kad Tabestic pajuka, biju visai samulsis, jo biju pārliecināts, ka tam bija jāturpinās vēl ilgi un noturīgi, kā savu vārdu zem saules izkarojušam, sava veida kulta projektam. Domāju, ap šo laiku tas jau būtu leģendārs vārds uz skatuves. Un kostīmi, hah.. Ko tur daudz domāt, ko izaicinošāku atrada, to mauca virsū. Žēl, ka nepaspējām vēl vienu konci nospēlēt treniņtērpos, ha ha. Tā barjeru jaukšana bija spēcīgs motivējošs dzinulis. BIja bauda redzēt klausītāju un skatītāju acīs to, vulgāri izsakoties, “wtf /lol” izteiksmi; kādam sajūsmu, kādam riebumu un nespēju to pieņemt, kādam pat saviļņojumu. Tā bija ekstrēma ekspresija ar attiecīgo baudījumu, un dažādu barjeru nojaukšana ļāva pārstrādāt vairāk iekšējas žļurgas un pārstrādāt to pozitīvā lādiņā, nekā to var atļauties džeki, kam svarīgi radīt nopietnu tēlu. Mēs smējāmies par tādiem, jo labi redzējām, ka viņi tādi nav, bet tikai tēlo. Tad arī paši parādījām, kā jātēlo.
Gan jau, ka rakstījāt kādu ierakstu, kur melomāniem meklēt kādu Tabestic Enteron demuci?
DZ: 4 gabali nospiesti kaut kur netā mētājas, bet tam visam bija vajadzīgs nopietnāks ieraksts. Nebija to līdzekļu, lai atļautos to visu izdarīt kā pienākas un pavadīt studijā attiecīgo laiku.
Uz skatuves, aiz skatuves, pie skatuves esi pavadījis ne vienu vien gadu, kas Tavām acīm, ausīm palicis prātā – kā iespaidīgākais, vērtīgākais un foršākais?
DZ: No koncertiem, ko tur daudz.. Spilgtākās atmiņas ir Exploited Blomes Metalshowā, poļu Parricide Depo, uz kuru atnāca cilvēki padsmit, bet mēs visi norāvām jumtu pie tik lieliska priekšnesuma. Otrpus skatuves arī gadījās pa ierēcienam. Piem. vienā Tabestic konča vidū klubā Depo man pazuda filma. Izrādās, ka esmu bijis lielisks arī bezfilmā un piedevām vēl beksteidžā pasūtījis di*st kaut kādu džeku no citas grupas, lai atbrīvo vietu, kur man gulēt, ha ha. Ja viņš šito lasa, piedod, veci, un paldies par sapratni. Pēc tam es periodiski pamodos dažādās vietās, kā piemēram pie bāra, kur mani modināja apsargs. Pēcāk jau uz ielas tramvaja pieturā. Es kāpu transportā kādas reizes 4-5. katru reizi atkal pamodies tajā pašā pieturā, kamēr sanāca attapties pieturu pirms galapunkta un nokļūt mājās. Ha ha ha.. Vēl bija arī labs Tabestic koncis tajā pašā Depo, kur spēlējām apakšveļā, un pēcāk arī kluba apmeklētāji pārņēma stafeti un turpinājās ballīte deju zālē pupturos un apenēs. Tas bija visai čupsikāli. Hah, un tāpat kā tas koncis miljonajā stundā no rīta kaut kādā festivālā, pat neatceros kā viņu sauc, (tas fests bija sūds pēdējais) kad laiku nobīdes dēļ sākās vecā labā zvaigžņu krānmērīšanas ateja. Mēs nobliezām, manuprāt, vienu no saviem labākajiem končiem tiem padsmit vēl dzīvi palikušajiem čapšiem ar īstu andergraunda garšu, sevis apliešanu ar alu un izņemšanos pa un pie skatuves līdz stadijai, kad liekās tūlīt nomirsi vai sajuksi prātā. Es domāju, ka tie nepazīstamie cilvēki, kas tur bija, to attieksmi un šovu nekad neaizmirsīs, ja nu vienīgi tie, kas bija autopilotā.
Un piedegušais gals – nejēdzības, vilšanās?
DZ: Nav skatuves – nav problēmu
Pašmāju skatuve - mūzika, skatuve, skaņa, tusiņš?
DZ: Tusiņš ļoti ok. Ir daudz pazīstamu cilvēku ar ko patīkami pasūkāt dzērienus, pamuldēt gudrības, padalīties iespaidos un ierēkt. Bet tā kā cilvēku rotācijas nav, tas viss ir apsūnojis, skaits sarucis. Arī bezkompromisu sadalīšanās sub-sub-žanros vairs nav apspriežams formāts. Vienu brīdi, un ne tik sen, tas viss vēl bija visai dzīvelīgs, bet tagad tāda miroņa bakstīšana ar mīkstu pi*pi vien sanāk.
Lirikas?............
DZ: Teksti Malduguns ierakstam bija tas, kas mani visvairāk motivēja darboties, jo rakstot dzeju atklāju jaunu pasauli. Piemēram, teksts tituldziesmai "Pēddzinis" tika pabeigts pusgada laikā, kamēr tas bija perfekts. Un ar perfektu es domāju spēju izskaidrot katru rindiņu un katru vārdu. Nekas tajos tekstos nav tāpat vien, tikai tāpēc lai būtu, vai stutējams tīri uz klišejām. Tajā visā es gan vienlaicīgi atradu, gan pazaudēju sevi. Pagāja laiks, lai no tā attaptos un atkāptos. Lirikas ir bagāti piesūcinātas ar filozofiskām pārdomām, un ir rakstītas tā, lai to var baudīt kā dzejas lasījumu arī bez mūzikas. Ne visu no tā pietiek dūšas materializēt un principiāli aktualizēt, un ne viss ir domāts ikdienas lietošanai. Dažiem apziņas fokusiem arī vajadzīgs vairāk laika, lai saglabātu veselo saprātu. Jebkurā gadījumā tie ir tik patiesi, cik patiesi var būt manā interpretācijā un katrs teksts ir izfiltrēts caur pārdzīvojumu sevī, kas arī bija viens no maniem pamatuzstādījumiem. Bija pat dažas rindas, kas gaidīja gadiem pēc nepieciešamās pieredzes, kam tās izveidot. Beigās viss noslēdzās kā pabeigta mozaīka, bet interesantākais, ka gaidītā gandarījuma vietā saņēmu tikai emocionālu iztukšojumu un ilgas pēc tā piepildījuma. Vienīgais guvums – grandiozas zināšanas un izpratne par sevi, savu pasauli un abu daudzdimensionālo raksturu un mijiedarbību.
Nekroterror – ir, nav, bija, būs, nebūs – kas tas bija?
DZ: Nekroterror pilnīgi noteikti ir un būs. Abi pamatvīrieši ir atgriezušies lai strādātu, bet pašam, lai arī tas šķiet ļoti tuvs un perspektīvs projekts ar nākotni, diemžēl, nākas noraidīt savu līdzdalību tāpat kā uz visu, kas saistās ar mūziku tuvākajā laikā.
Vēl gadu atpakaļ nospīdēji, kā orālais meistars Grondh albumā? Nebija pagrūti pārlekt no grind/death uz black metal?
DZ: Man nav nekādu problēmu dzirdēt skaņu, neiedalot to šauros, pat interesanti - "kā..?" diktētos rāmjos. Lasīju komentārus par albumu, kur daļa klausītāju pauda neizpratni par to, kāpēc vokāls ir tāds un šitāds. Vienam vajag "bleķīgāku", otram vajag vēl "growlīgāku". Es vairs nesaprotu, kāpēc cilvēki gaida albumu, kurš skanēs tieši tā kā gaidīts, atstrādāts pēc žanra celmlaužu likumībām. Lai sevi nomierinātu, ka sniegums ne ar ko neatšķiras no citiem un nomestu to atpakaļ plauktā? Lai nomierinātu sevi ar to, ka viss rit savu ierasto gaitu un nekas nemainās? Pat drīzāk gribētos, lai būtu bijis nedaudz vairāk laika ievokalizēt dīvaināk un ekstravagantāk, tā lai viņi klausās un domā, kas tas tāds vispār ir? Man vienmēr bijis svarīgi strādāt pie sava īpatnējā skanējuma. No ietekmēm neizbēgt, tās veido mani, bet kādu pliki atdarināt... pffff... par kādu skatuves nākotni mēs te varam runāt? Arī grupas, kas ir izteikti savdabīgas man ir lielākie iespaidi un iedvesmas avoti. Kaut vai tie paši Beherit, Demilich. Kā Attila mauc iekš Mayhem! Ne ar vienu citu tu viņu nesajauksi! Tas ir viņš pats visā savā godībā.
Brīdi atpakaļ – Malduguns rindās, pēc brīža – jau prom. Kas notiek? Kas tālāk?
Pieliksim vēl vienu daudzpunktu – Fauns pamet metāl mūziku? Pamet pavisam, uz brīdi, Fauns aprecējies, Fauns ieslēgts trakonamā, Fauns aizbraucis uz Bolīviju, Fauns kļuvis vecs? Fauns taisa progresīvo deju elektronisko mūziku? Fauns un mūzika?
DZ: Ar mani viss ir kārtībā. Dzirdu kaut kādas baumas, ko cilvēki sacerējuši.. Interesanti, bet varu pačukstēt autoriem, ka manā dzīvē no tā nekas nemainās. Mūzikai pagaidām miers. Ir tāla vīzija, bet pamatnei un impulsam vēl nav pietiekamā radītspēka skaņas veidošanā. Skaidrs ir tikai tas, ka manī pašā ir notikušas ļoti fundamentālas pārmaiņas un es mūziku dzirdu pavisam savādāk, tāpat kā redzu pasauli, nekā vēl ne tik senu laiku atpakaļ. Ir jāatbrīvojās no liekā. Ir jāveido un jāsveic jauna paaudze. Domāšana ir mainījusies arī globālā mērogā. Es esmu daļa no visuma, es esmu izplatījums, un es pie tā strādāju. Un es vairs nepiekāpšos kompromisā šajos jautājumos cilvēkiem, kam inovatīvas idejas sagādā problēmas. Tam vienkārši vairs nav laika. Vēl viens iemesls visa nomešanai malā ir tas, ka ilgstoši dodot un neko nesaņemot pretī, tas tukšums kaut kur dziļi iekšā turpina augt. Teorētiski, pašam procesam vajadzētu arī pabarot, bet kaut kas pietrūkst. Tāpēc arī klusi vēroju, kurp tālāk ved mans ceļš. Klausos un vēroju pasauli, eksperimentēju ar refleksiem, mācos sakarības. Līdz kā vienmēr kādā brīdī atkal attapšos pilnīgi citā vietā, citā kompānijā, ar citiem mērķiem un mērogiem, iedvesmas pilns. Radīšanas process ir bezgalīgs.
Kā pašam liekas, Tavs vokāls un šizofrēniskais šarms – iedzimts, mantots jeb izkopts?
DZ: Vokāls kā jau vokāls, laika gaitā pakopts ir, un vēl jau tik daudz ir tajā ko darīt. Neuzskatu, ka man būtu kāda īpaša dotība uz to. Pieļauju, ka nebaidīšanās no savdabīguma varētu iekrist vairāk acīs. Ar sava snieguma kvalitāti reti kad esmu apmierināts. Vienmēr, šķiet, var labāk. Un ja ne labāk, tad interesantāk, vai vienkārši savādāk. Arī kā mākslas baudītājs no tās gaidu un novērtēju dīvainas un divdomīgas lietas. Tā ir ļoti dziļa un intīma valoda, kas prasa daudzpusīgu elastību, atjautību un drosmi.
Daži padomi iesācējiem un profesionāļiem par vokālu – daudz šņabja, puskilo skruvspīļu pusdienās, rūcināšanās mājās?
DZ: Tas ir jebkurā jomā. Vai nu tu gribi, vai nu tu negribi. Vai nu tu vari, vai nevari. Katrs pats zin atbildi. Un ja tā, it kā nopietni, tad man vienmēr ir bijis svarīgi pamēģināt visu no sākuma tīri teorētiski un sajust. Ja es savās domās spēju izpildīt kaut ko kādā līdz šim nemēģinātā manierē un jūtu kā tas nāk no manis, tad es to varu arī praksē. Jautājums tikai, cik ilgā vai īsā laikā es mācēšu atbrīvot tam ceļu uz āru.
Metāls – mūsu metāls un viņu metāls? Gadu gaitā, gan jau ka esi sapratis, kas ir metāls, kāds tas bija, kāds tas ir tagad. Vari mazu ieskici?
Man tā robeža, kur sākas un beidzas metāls, nekad nav īsti patikusi. Bez metāla vienmēr tuva ir bijusi grindcore un punk scēna. Pēdējā laikā ļoti daudz klausos stounerus. Blūza un rokenrola saknes vijās viscauri tik daudz dažādos veidos un subžanros, ka es piedrāžu tādu pliku metālu. Man ar to ir par īsu. Vairāk interesē skaņas daba. Dzirdēt, kas tai ir sakāms. Tāpat kā kādreiz ir vērts klausīties nevis vārdos, ko kāds tev saka, bet tajā skaņā, kas nāk no tās personas. Tur var sadzirdēt to, kas tiek pateikts patiesībā, lai arī noformulēt to ir neiespējami, jo tādējādi tas tiek sabojāts ar paša interpretāciju. Es gribu redzēt kā detuha saplūst ar jungle, kā kibergrinds paņem modīgā dubstep fišku ritmu sakrustot ar basa izteiksmi un veidot to arvien brīvāk, pieslēdzot inčīgus un trippīgus ģitāras riffus. Es gribu redzēt kā ģitārists veido vienu personu ar džeku pie elektronikas galda. Grūvs, kačka un jumta nonešana ir galvenie vadmotīvi.
Savulaik, pavīdēji arī ar animācijām – tas nolikts tumšā kaktā jeb turpinājums sekos?
DZ: Tas ir tas, kur šobrīd visnopietnāk ieguldu radošo garu. Darbības plānu neizpaudīšu, bet ļoti drīz būs skatāmas pirmās īsfilmas. Šobrīd ļoti svarīga atklāsme manā dzīvē ir darīt lietas tā kā es to redzu, nevis kādam citam. Pie tā arī strādājam ar manu otro “es”, mācāmies saprasties un veidot balansu starp mūsu pasaulēm un fiškām. Un animācijā redzu arī veidus kā nopelnīt, kamēr mūzikas lauciņš šobrīd piedāvā tikai braukt dziļākā mīnusā. Nekādas svēto mocekļu nastas nav jānes, ir jānoķer īstais brīdis un jātrāpa desmitniekā.
Šodienas Tava ikdiena - Bārmenis MC Balerijā – dienās guļu, naktīs leju?
DZ: Jā, ir jau pagājis labs laiciņš tāda veida darbā, un ir tajā sava estētika. Pārējā pasaule gan šķiet zudusi un laiks saplūdis vienā garā, krāsainā virpulī ar visiem nakts dzīves labumiem. Dažreiz tas nogurdina, dažreiz tas uzmundrina. Tie kas zin, zin, pārējiem tāpat tā ir sveša pasaule.
Kas jauns Balerijā? Ir atšķirība Rīga-Jelgava? Ir jau iemesli, kāpēc Balerija ir mājīga, forša un gaumīga, kā Tev no iekšas liekas – kas ir Balerijas šarms, garša un spēks?
Tur var iegrimt garās diskusijās, bet īsumā.. Balerija ir tā vieta, kur tiešām var atpūsties tie cilvēki, kam nav vajadzības mērīties ar pašsvētītām figūrām pamācošā tonī, un kas atpūtu sabiedriskā vidē neasociē ar kaut kāda sava pārākuma demonstrēšanas kultu. Tā ir atpūtas vieta priekš draudzīgi noskaņotiem, jaukiem cilvēkiem, un piedāvā iespēju satikt un iepazīt šos līdzīgi domājošos laika biedrus. Jelgavai tāda atpūtas bāze tiešām pietrūka. Kā arī jaunums bija koncertu formāts – proti, bez ieejas maksas (ar pāris ļoti retiem izņēmumiem). Gribi – nāc un skaties. Par biļetes naudu nopērc sev dzērienu. Un andergraundā, kur spēlē tautās mazpazīstamas grupas, tas tiešām strādā, kamēr citi organizētāji dzīvo vēl n-gadus pagātnē un nespēj ieraudzīt alternatīvu pakalpojuma sniedzēja un patērētāja mijiedarbības formātu. Balerija ir pozitīvs piemērs, un man ir liels prieks par tur iegūto, neatsveramo dzīves pieredzi.
Neesi noguris no burziņiem, rokenrola un trokšņa?
DZ: Gadās.
Fauna top3: dzērieni, mūzika, sievietes?
DZ: 1) Tumšais alkohols - balzams, jēgers, burbons, rums. Kad vajag atsvaidzināties - Mērija vai Cuba Libre.
2) Mūzikā bez tā visa, kas jau ir bagāžā, ļoti gaidu Libido Airbag jaunos diktētos noteikumus zem kibergrinda zīmes, un ar interesi vēroju Big Chocolate mixus iekš modīgajiem smagucīšiem.
3) Nav sieviešu – nav problēmu.
Fauna dzīves moto?
Dzīve bez moto!
Rīt? Kas rīt, mazs ieskats?
Rīt viss būs tāpat, tikai pilnīgi savādāk.
http://www.youtube.com/watch?v=jx3wnMqO7_8
http://www.youtube.com/watch?v=aem3gUx2S_w
http://www.youtube.com/watch?v=-Utb8RHCle4