P3LICAN PARTISANS SUBCULTURE: Doom metāls, Polija un Balerija – kur ir kopsaucējs? Intervija ar Lacrima

Evita Hofmane

Kā jau iepriekš vēstīts – trešdien, 1. maijā, Jelgavā, bārā / galerijā „Melno Cepurīšu Balerija” (Raiņa ielā 20, Jelgava) savas Baltic Doom Tour 2013 ietvaros uzstāsies poļu climatic doom metāla grupa Lacrima un somu death metāla vienība Wrathrone.

Intervija ar Wrathrone bija lasāma pirms dažām dienām šeit pat. (Pameklējiet, noteikti atradīsiet! J )

Tagad piedāvājam virtuālu sarunu ar Lacrima grupas līderi Kubu, kurā centīsimies rast nelielu priekšstatu, kas ir Lacrima pagātnes, nākotnes un Balerijas kontekstā.

Sāksim ar ievadu. Kas ir Lacrima?

Lacrima ir vieta, kur cilvēkiem ar mūzikas starpniecību ir iespēja sevi izpaust. Esot kopā uz skatuves un veicot ierakstus, mēs varam pastāstīt savus stāstus. Vienlaikus mēs cits citam esam kas vairāk kā tikai grupas biedri. Ar daļu no Lacrimas dalībniekiem mēs kopā pavadām daudz laika arī ārpus grupas „rāmjiem”.

Jūs Lacrimas mūzikas stilu raksturojiet kā climatic doom metālu. Kā Tu to varētu pateikt citiem vārdiem?

Šī mūzika ir diezgan lēna, skumju, spēcīgu jūtu un melodisma caurausta un tajā nozīmīga loma ir dziesmu tekstiem. Viens no labākajiem veidiem kā izbaudīt Lacrimas mūziku, ir sēdēt tumšā istabā un to klausīties uz austiņām. (Mana piebilde: bet pārmaiņas pēc noteikti vajag aiziet arī uz koncertu! Salīdzinājumam!)

Lacrima dibināta 1994. gadā un kopš tā laika pagājuši gandrīz 20 gadi. Kā pa šiem gadiem mainījusies jūsu publika?

Labākais laiks bija skolas laikā kad nevajadzēja darīt neko citu un varējām pavadīt daudz laika kopā radot mūziku. Nebija ikdienas rūpju un pieauguša cilvēka dzīves spiediena. Laikam ejot arī mūsu publika ir izaugusi un lielākā daļa no viņiem vairs neklausās šāda veida mūziku. Viņi dzīvo savas pelēkās dzīves, kurās nav vietas šai mūzikai. Patlaban mūsu publika ir jauna un ir grūti rast pietiekoši daudz atbalsta, jo Lacrimas mūzika nav meinstrīms vai kāds no modernajiem metāla novirzieniem. Tas, protams, nenozīmē, ka šo uzmanību nav iespējams gūt. Tikai tas ir sarežģītāk.

Kuras grupas no Polijas doom metāla skatuves mums, klausītājiem no Latvijas, vajadzētu zināt? Varbūt vari rekomendēt kādu grupu no Krakovas apkaimes?

Polijā doom metāls nav īpaši populārs un attiecīgi nav tik daudz grupu, kas spēlētu šajā stilā. Vēlos atzīmēt Gallileous, Belzebong, kuras spēlē kaut ko līdzīgu. No tām grupām, kas vairs neeksistē, jāmin Moonlight (viņu pirmie albumi) un Sirrah.

Kādas ir sarežģītākās problēmas, ar ko saskaras cilvēks, kurš vēlas būt mūziķis Polijā?

Vispirms jau tā vien ir problēma – pieciem cilvēkiem vienlaikus atrast brīvu laiku, lai varētu pievērsties mūzikai. Brīžiem tā ir neiespējamā misija. Tāpat kā problēma jāmin fakts, ka Polijā lielākoties koncertu organizatori nemaksā par uzstāšanos. Atalgojumu saņem tikai galvenās grupas koncertā. Attiecīgi, būt mūziķim, kurš spēlē smago mūziku – tas ir dārgs hobijs. Zināmas problēmas ir arī ar iespēju uzstāties, vispār saņemt šos piedāvājumus. Nereti šķiet, ka vienas un tās pašas grupas kopā spēlē koncertos un rada tādu kā hermētiski noslēgtu sabiedrību. Bet, savukārt, ja vēlies kaut ko organizēt pats, ir nepieciešama nauda un tā veidojas apburtais loks.

Kā Tavā grupā notiek radošais process no ieceres līdz skaņdarba realizācijai? Tev ienāk prātā kāda ideja un... ?

Katram cilvēkam ir kāds veids kā izpaust savas jūtas, piemēram, skumjas vai prieku. Lielākoties viss sākas ar dziesmu tekstiem. Neatkarīgi no tā pēc cik ilga laika es pārlasu agrāk tapušos tekstus, šīs jūtas atdzīvojas un es varu tās pārdzīvot atkal un atkal no jauna. Vai arī radīt mūziku, kas atspoguļo šo garīgo stāvokli. Piemēram, uz skatuves es šad tad atkal izjūtu to, kas licis tapt dziesmai un tad ļauju šīm emocijām, tekstiem un mūzikai valdīt pār sevi.

Pastāsti par Lacrimas jaunāko albumu „Old Mans Hands”, kas iznāca 2011. gadā!

Šis ir specifisks albums un katras dziesmas tapšanas pamatā ir atšķirīgs stāsts. Tas ir kā veltījums doom metāla zelta gadiem, kas bija 90- tajos. Var teikt, ka tā ir mūzika, kas tapusi pagātnē, taču producēta mūsdienīgā veidā. Šī albuma dziesmu teksti nav publicēti. Domāju, tas ir labs veids kā likt klausītājam iedziļināties dziesmā, varbūt tas pat ir efektīvāk.

Ar ko Lacrima nodarbojas patlaban un kas gaidāms nākotnē?

Vispirms, mēs, protams, vēlamies parādīt sevi Baltijas valstu un Somijas koncertos. Iegūt noderīgus kontaktus, fanus un kopumā rast iespēju šajās valstīs uzstāties biežāk. Pēc šīs tūres mēs ķersimies pie jaunu dziesmu radīšanas, no kurām dažas jau ir tapšanas procesā. Varbūt nākošziem tās tiks ierakstītas.

Ko Tu zini par Latvijas smagās mūzikas aktivitātēm? Es lasīju, ka Lacrima 2011. gadā ir spēlējuši vienā Polijas festivālā kopā ar mūsu slavenāko smago grupu Skyforger.

Godīgi sakot, no Latvijas grupām es zinu tikai Skyforger. Protams, kauns, taču šīs tūres laikā ceru laboties. Jā, mēs spēlējām vienā festivālā, bet tas bija liels pasākums un mums nebija iespējas satikt Skyforger puišus, jo viņi spēlēja pašās beigās un ieradās neilgi pirms uzstāšanās.

Jūs tūlīt dosieties tūrē kopā ar somu death metal grupu Wrathrone. Ko jūs gaidāt no šīs sadarbības un tūres kopumā?

Kopš tā laika, kad vienu gadu dzīvoju Somijā, esmu draugos ar viņu bundzinieku. Patiesībā mēs – Lacrima – varam doties šajā tūrē tikai pateicoties viņa palīdzībai, citādi tas nebūtu iespējams. Es pazīstu Wrathrone čaļus, man viņi patiešām patīk un mēs plānojam kopā lieliski pavadīt laiku!

Tuvojoties sarunas noslēgumam, tradicionālais jautājums par jūsu vizīti Latvijā – vai gatavojat ko īpašu šim koncertam, kas notiks 1. maijā Jelgavā, Balerijā?

Jā, protams. Kā bonuss mūs ierastajai programmai būs divas ļoti vecas dziesmas, no kurām viena būs daļēji folka stilā. Domāju, grupas/publikas mijiedarbība būs laba. Ceru redzēt šīs intervijas lasītājus mūsu koncertā! Latvija! Mēs tuvojamies!

Noslēdzot šo interviju, vēlos uzdot manu iecienītāko jautājumu - kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvis par dzīvi un mūziku kā divām neatņemamām savas dzīves sastāvdaļām?

Ja raugās no pesimista skatu punkta – dzīve bieži darbojas kā pretspēks iespējai nodarboties ar mūziku, kad nav laika vai naudas, ko tam veltīt. Dzīve uzliek pienākumus veidot karjeru un rūpēties par ģimeni. Taču, no otras puses, ja raugās optimistiskāk, tad laba mūzika nevar tapt bez dzīves pieredzes – tā ir pamatā gan dziesmu tekstiem, gan mūzikai. Vislabākais ir prast rast zelta vidusceļu.

Video: