2013/04/23

Somija, death metāls un viss, kas tam piedien: intervija ar grupu Wrathrone

Evita Hofmane


Trešdien, 1. maijā, Jelgavā, bārā/galerijā Melno Cepurīšu Balerija (Raiņa iela 20) dažādu muzikālo noviržu un ieviržu cienītājiem Darba svētku koncertu sniegs poļu dūmeri Lacrima un somu desinieki Wrathrone. Tas būs viens no viņu šī pavasara Baltijas valstu un Somijas koncerttūres Baltic Doom Tour 2013 pirmajiem koncertiem. Šajā virtuālajā intervijā somu grupas līderis Matti sniedz nelielu ieskatu tajā, kas ir Wrathrone un ko varam no viņiem sagaidīt. 


Jūs Wrathrone mūziku raksturojiet kā death metālu ar vietumis „slimīgām” fīčām. Kas ir death metāls, ir puslīdz skaidrs, tāpēc nedaudz vairāk gribētos dzirdēt par šīm neveselīgajām novirzēm no normas, jo, kā zināms, tās var izpausties daudz un dažādos veidos. Ko mēs varam gaidīt Wrathrone gadījumā? 
Ar šo raksturojumu mēs vēlējāmies pateikt, ka Wrathrone mūzikā klausītājs var dzirdēt un sajust arī black un thrash metāla piešprici, taču kopumā tas ir solīds, tradicionāls death metāls.

Pirms dažām dienām jums klajā nāca pavisam jauns un svaigs EP „Left unburied”. Klāj vaļā visu par šo tematiku!
Jā! Dziesmas, kas iekļautas šajā EP, mūsu koncertprogrammā rotēja jau aptuveni gadu. Šoziem mēs beidzot savācāmies kopā, lai veiktu ierakstus un tā šīs piecas dziesmas materializējās EP formātā. Manuprāt, šoreiz mums ierakstā izdevās iegūt tādu skanējumu kādu vēlējāmies – tīru, visi instrumenti labi dzirdami un growls arīdzan skan tieši tā kā piedien. Albums labi raksturo to, kas Wrathrone ir šobrīd, dziesmas ir savstarpēji diezgan atšķirīgas, taču visas viennozīmīgi atpazīstamas kā mūsu ražojums. Jums visiem ir lieliska iespēja iegādāties mūsu EP „Left unburied” Baltijas valstu koncerttūres laikā! 


Saki, vai kļūt par mūziķi Somijā, kur teju katrs trešais spēlē kādu mūzikas instrumentu un darbojas pāris grupās, – tas ir sava veida izaicinājums vai kaut kas tāds, kam jūs, somi, esat nolemti jau piedzimstot?
Daļa no Wrathrone dalībniekiem brīžiem aktīvāk, brīžiem mazāk aktīvi
 ir spēlējuši grupās visu savu dzīvi, taču dažiem šī ir pirmā pieredze šajā jomā. Tomēr vairākumam no mums ir arī vairāki muzikālie projekti paralēli, tāpēc es sliecos domāt, ka tas notiek dabiski. Protams, brīžiem tas tiešām bija un arī tagad ir sava veida izaicinājums atrast laiku visiem savākties kopā uz mēģinājumiem un koncertiem, taču līdz šim mēs ar to esam itin veiksmīgi tikuši galā.

Kas jūs motivē darboties?
Mums pats svarīgākais ir tas, ka radām mūziku, kas patīk, un mēs gūstam baudu to darot! Protams, vienmēr ir forši redzēt, ka arī publika izbauda procesu! Mēs turpināsim spēlēt tik ilgi, cik vien tas sagādās šīs lieliskās emocijas!

Pastāsti vairāk par šīm emocijām – pirms koncerta, uzstāšanās laikā un par pirmajām domām pēc tam, kad esat nospēlējuši koncertu un atgriezušies backstage? (Tas, ka viena no domām ir: „Kur pie velna ir mans alus?”, ir skaidrs.)
Manuprāt, pats grūtākais ir gaidīt pirms koncertiem…Vispirms gaidīt kad varēs sanest un salikt aparatūru, tad gaidīt saundčeku un pēc tam vēl pašu uzstāšanos…Un līdz tam pat nevar īpaši „atslābināties,” jo vēl ir jāspēlē! Kad sākam spēlēt, mēs cenšamies to darīt ar pilnu atdevi sākot no pirmās nots un sniegt lielisku šovu! Pēc uzstāšanās vispirms ir jāatgūst elpa, tad ar grupas biedriem pārrunājam koncerta fineses un nianses, un, protams, pēc tam seko pamatīga alkohola lietošana un pārējo grupu šovu skatīšanās!


Tas nav īpašs noslēpums, ka jums, somiem, patīk iedzert. (Jāatzīst, ka mums ar laiku pa laikam tas tīri labi tīk!) Kas ir muļķīgākā lieta, ko sanācis izstrādāt, esot iereibušiem? Un varbūt šad tad pat pamanāties izdarīt kaut ko prātīgu, esot alkohola ietekmē?
Tas tiešām nav noslēpums! Un mēs šim stereotipam ļoti labi atbilstam! Lai arī koncertu laikā mēs parasti esam mīlīgi iereibuši un to noslēgumā dažreiz pilni kā zeķes, līdz šim šis ieradums nav radījis īpašus ekscesus. Tiesa, jāatzīmē grupas pirmais koncerts, kad mūsu basists bija krietni iestiprinājies jau pirms koncerta un pēc uzstāšanās domāja, ka ir pazaudējis savu ģitāru (kas gan bija maldīga iedoma) un viņa dzēruma murmulēšana tika iemūžināta video. Šis atgadījums pēcāk bija labs iemesls jautrībai. Vispār šajā Baltijas un Somijas koncerttūrē gribētos pieredzēt daudz pozitīvi ekstrēmu piedzīvojumu! Lielākā daļa mūsu dziesmu tapušas, esot alkohola ietekmē, un to es gribētu uzskatīt kā kaut ko, kas ir izdarīts prātīgi! J

Jūs darbojaties no 2008. gada. Tas nav ļoti ilgs periods, bet arī ne īss brīdis. Varbūt ir kāds stāstiņš iz grupas vēstures annālēm, kas palicis atmiņā un ko vēlies pastāstīt intervijas lasītājiem un (potenciālajiem) klausītājiem?
Jā, te nāk prātā kāda jautra lieta, ko vērts pastāstīt. Leģendārais mākslinieks Christophe Szpajdel, kurš zīmējis logo tādām grupām kā Emperor, Arcturus un Moonspell (kā arī tūkstošiem citu), teju grasījās sākt darbu pie mūsu logo izstrādes. Tajā pašā laikā arī mūsu basists Pekka nodarbojās ar logo skicēšanu un piedāvāja savu versiju, kas kļuva par Wrathrone logotipu tādu, kā tas redzams šobrīd, jo, kad es šo skici nosūtīju Christophe, saņēmu atbildi, ka tas ir tik nevainojams, ka viņam tur nav ko papildināt. Tas turklāt esot sniedzis viņam iedvesmu kādam no nākošajiem darbiem! Pekkas grafiskā dizainera talants tika izmantots arī noformējot mūsu EP „Left unburied”.   

Nosauc trīs lietas, ko mums vajadzētu zināt domājot par Somiju? (Sauna, jalovīna, metālmūzika? )
Trīs vissvarīgākie raksturlielumi jau ir minēti, nav pat ko īpaši piebilst! J

Un kādas būtu trīs lietas, ko jūs visvairāk vēlētos uzzināt par Latviju?
Kāda ir smagās mūzikas dzīve Latvijā, kuru alu rekomendējat nogaršot un kādas vietas noteikti vajadzētu apskatīt?

Visā drīzumā jūs dosieties tūrē ar poļu doom metāla grupu Lacrima. Kādas gaidas un cerības saistāt ar šo sadarbību? Un vai jūs paši arīdzan klausāties doom metālu?
Mūsu bundzinieks Mikaels ir draugos ar Lacrimas ģitāristu un vokālistu un, kad Kuba  strādāja Somijā, arī mēs ar viņu iepazināmies. Kuba atnāca arī uz vairākiem mūsu koncertiem. Mikaels pirms kāda laika bija tūrē pa Baltijas valstīm ar savu grupu Routakeha un tā nu mēs kopīgiem spēkiem nonācām pie idejas, ka būtu lieliski noorganizēt kopēju tūri ar Lacrima. Mēs ceram, ka abas grupas piesaistīs savas mūzikas stila fanus un tas dos arī zināmu artavu otras grupas cienītāju loka papildināšanā, jo Lacrima un Wrathrone muzicēšanas stili ir ļoti atšķirīgi. Jā, mēs klausāmies arī doom metālu. Mūsu otrajam ģitāristam Lauri pašam arīdzan ir diezgan doom’īgs projekts.  

Es kolekcionēju atbildi uz šo jautājumu, tāpēc saki man, lūdzu, kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvis par dzīvi un mūziku kā divām neatņemamām savas dzīves sastāvdaļām?
Lai darītu ko darīdams - dzīvē vai mūzikā- dari to no sirds, ja vēlies, lai tam tiešām būtu nozīme!

Un, mūsu nelielās sarunas noslēgumā, kādu episku un aukstu somu joku, lūdzu!

Somu karavīrs
Jauna britu avīzes žurnāliste tika nosūtīta uz Somiju, lai uzrakstītu par somu karavīru atgriešanos no Ziemas kara. Intervējot vienu kājnieku vārdā Jussi, viņa jautāja.
„Kad Tu atgriezies mājās no kara, kas bija pirmā lieta, ko tu darīji?”
„Es iz... savu sievu, ” Jussi bez aplinkiem atbildēja.
Žurnāliste nosarka un centās mainīt sarunas ievirzi.
„Un ko tu darīji pēc tam?”
„Es to izdarīju vēlreiz,” viņš atbildēja.
Žurnāliste nosarka vēl vairāk.
„Un pēc tam? Kad biji pabeidzis tās nodarbes?”
„Es novilku savas slēpes un iedzēru alu.”

Somu dzeršanas spēle
Divi somu puiši ieiet saunā. Katram līdzi litrs Koskenkorvas šņabja. Viņi to izdzer un tad viens no viņiem iziet no saunas. Otram ir jāatmin kurš ir izgājis ārā.