Evita Hofmane, P3LICAN
Par „bērnības” sapņu pasaulēm, lietu
un metālu: dažas dienas Bergenā.
Visiem šiem notikumiem ir vistiešākais
sakars ar realitāti un tie ir balstīti īstenībā, taču atspoguļo tikai manu
redzējumu, pieredzi un viedokli. 2014. gadā metalizētā ziemeļu zeme Norvēģija savam festivālu klāstam pievienoja
vēl vienu un deva tam vārdu BLASTFEST. Šoreiz tas iepidžināts valsts dienvidu
pusē, Bergenā, bet, kontrasta labad, norises laiks izvēlēts akurāt ziemas vidū.
Šogad Ingve un viņa palīgi bija atvēzējušies daudz vērienīgākam festam,
bagātinot to ar visdažādākajām papildus atrakcijām.
Paralēli,
pirms un pēc koncertaktivitātēm varēja: notetovēties no galvas līdz kājām,
pacelt kausiņu iemīļotākā šķidruma, pateikt skål! dzīvām smagās mūzikas
leģendām, kas Bergenā pulcējās un bija sastopamas biezā slānī, palūgt autogrāfu
gan oficiālajās autogrāfu sniegšanas reizēs, gan privātā kārtā, apģērbties
jaunākajā merčā, sapirkties mūziku, ko klausīties līdz nākamajam Blastfestam,
aplūkot Bergenu gan organizētajās tūrēs (tostarp zināmā lokā diezgan populāro
Fantoftas stāvbaznīcu), ievērtēt jaunākos blekmetāla filmu un literāros
jaunumus, vienvārdsakot, piedāvājums bija vairāk nekā bagātīgs. Organizētāji
bija godam pacentušies, lai pilsētas viesiem un arī vietējiem nebūtu neviena brīva
brīža un visu laiku būtu jābūt mērenā panikā, ka tik kaut ko nepalaistu garām,
vienlaikus skaidri zinot, ka tas topašbrīd akurāt arī notiek.
Kas
bija muzikālajā piedāvājumā? Daudzi lieli vārdi: SATYRICON, AT THE GATES, DESTRÖYER 666 , DARK
FUNERAL, FINNTROLL, DARK TRANQUILLITY, KEEP
OF KALESSIN, PRIMORDIAL, ROTTING CHRIST etc. Arī mazākie vārdi lielākoties būtu
rakstāmi ar lielajiem burtiem, ja šīs grupas atbrauktu uz Latviju. Kopā bija
aptuveni 50 grupas, dažādu iemeslu dēļ atbira tikai trīs. Bergena nebūtu
nekāda Bergena, ja festā nebūtu kārtīgs % kā vietējā ražojuma, tā importa black metāla. To visdažādākajās
variācijās varēja izbaudīt fjordu braucienā, „Garāžā” un, protams, „pie
sardīnēm”.
Par
to, kas viss tika plānots, var palasīties festa mājas lapā (http://blastfest.no/) vai Facebook (https://www.facebook.com/blastfestival?fref=ts).
Lai to visu šeit atreferētu, man būtu jāraksta līdz pat nākošajam februārim. Tāpēc
iegrožošu savus vārdu plūdus atsaucot atmiņā un +/- apcerot tikai festa
muzikālo daļu un ar to saistītās peripetijas, kā arī epizodiskas, neglābjamas
pašrefleksijas par savas dzīves plūdumu un mūzikas lomu tajā.
Sākumā maza meteoroloģiska atkāpe. Jēdzieni „ziema” un „Norvēģija” nezinātājam var raisīt asociācijas ar konstantu mīnus 30 grādu aukstumu un mūžīgo sasalumu, taču šīs pilsētas kontekstā tāds priekšstats ir gauži maldīgs. Ledaina stinguma vietā tur drīzāk valda puslīdz konstants slapjums, kas, ar uzstājīgu uzmācību, krīt no gaisa kā ziemā, tā vasarā. Ūdenslīdēju hidra noderēs jebkurā gadalaikā. Vismaz Latvijas iedzīvotājiem, kuri šo to zina par sniegu un ledu, par pārmēru vēsu laiku Bergenā pavisam noteikti nav jābēdā. Ierodoties Bergenā 16. februārī, termometrs rādīja plus 10 grādus.
Šogad festivāls bija audzis un izpleties pa četrām dienām. Pirmajā no tām agrajiem un brīvajiem putniņiem tika piedāvāts doties fjordu kruīzā un, protams, ieplānota muzikālā programma dažādām, bet smagām gaumēm un dvēseles noskaņojumiem.
Todien Bergenā bija vējains un lija. Ierodoties piestātnē, bija
sasniegts jau salīdzinoši kārtīgs mitruma līmenis apģērbā un nedaudz arī
kaulos. Kuģīša parādīšanās pie apvāršņa un piestātnē kavējās un arī tad, kad
tas atslīdēja, mēs vēl labu laiku stāvējām, vēja ne-maigi purināti un
samirkdami arvien vairāk. Tomēr, beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad kā
godpilnais pirmais viesis uzmaršēju uz slēgtā klāja un saņēmu savu aproci.
Sajūta bija patīkama. Tiesa, festa uzsaukta maza glāzīte groka par kavēšanos un
neplānotu publikas “saliedētības” radīšanu būtu lieti noderējusi. Radās doma,
ka nākamībai varētu ierosināt, lai vismaz pirmajam prāmja iekarotājam izsniedz
sausas zeķes un čības, varbūt arī mazu dvieli, kurā noslaucīt slapjākās ķermeņa
daļas. Ņemot vērā cik lēnām cilvēki drūzmējās iekšā, es sliecos domāt, ka mēs
noteikti neizbrauksim laikā un, paveroties uz lietus sienu aiz loga, tapa
skaidrs, ka arī no slavenajām burvīgajām un gaidītajām ainām īpaši daudz
neredzēsim. Iekšā tikušie cilvēki daudzskaitlīgi un mudīgi stūrēja uz bāru,
lai, uzņemot sevī grādīgās dziras, kuģīša logus aizsvīdinātu arī no iekšpuses
tādējādi redzamību samazinot vēl par kādiem daudziem procentiem. Izbraukšana
bija paredzēta 13.30, taču simboliskās buras pacēlām tikai 14.10, kad, skanot
Hades Alone Walkyng, izstūrējām no piestātnes. Dīdžeja pienākumus pildīja
prominentais Hoest no Taake un jāteic, ka viņa mūzikas izvēle bija izjusta,
pārdomāta un manai gaumei atbilstoša.
Šis izbrauciens atsauca atmiņā manu
pirmo Norvēģijas ceļojumu 2003. gadā, kad, slikti vadītā tūrisma firmas
organizētajā ekskursijā, pirmo reizi iepazinu šo savu sapņu valsti. Tad, citustarp,
viena no fascinējošākajām atrakcijām tobrīd tik nereālās pasaules iepazīšanas
tūrē bija brauciens ar prāmi pa fjordiem un, savos kasešu pleijeros klausoties
Burzum, spriedām cik perfekti Norvēģijā tapusī mūzika sader ar šīs zemes
ainavām. Todien, vairāk nekā dekādi vēlāk, es atkal braucu ar kuģīti pa fjordu un
“konservos” skanēja Burzum. Tas bija savdabīgs moments, kas lika pārdomāt to kā
dzīve šajā laikā mainījusies un cik savulaik nereālas lietas šobrīd īstenot
kļuvis salīdzinoši vienkāršāk.
Protams, grupas nesāka uzstāties laikā un, lietum turpinot centīgi līt, dziļāk fjordu ūdeņos, kuģīti sāka arī maķenīt šūpot. Uz klāja bija raibs tautību un rasu sajaukums, gluži tāpat kā Bergenas ielās. Tomēr šķiet, ka vairums publikas bija ieradušies akurāt uz šo festivālu un (vēl) nebija kļuvuši par vietējiem.
Pēc konkrēti nepiefiksēta laika pienāca brīdis, kad uz otrā klāja skatuves parādījās pirmā festa grupa – norvēģi Purple Hill Witch, kas patiešām jammin’out old school doom, gluži kā solīts. Man tas bija perfekts un uzmundrinošs festa live sākums.
Principā jau tobrīd bija skaidrs, ka grupas, kuras uzstājās uz kuģīša, savā ziņā būs ieguvējas, ja salīdzina ar tām, kurām nāksies konkurēt ar milzumu citu grupu, apmeklētāju nogurumu, paģirām un visādiem citādiem uzmanību novirzošiem faktoriem, kas ir uz sauszemes. Par briesmīgu sāncensi var kļūt pat potenciālā vai esošā fana gulta, kas savu saimnieku sagūsta un neizlaiž no apskāvieniem.
Laika apstākļi konsekventi sadarbojās ar grupām, jo praktiski konstantais lietus atrašanos uz klāja atvērtās daļas krietni ierobežoja un tur cilvēki galvenokārt izgāja, lai ieelpotu svaigu gaisu un uzpīpētu. Garām slīdošās ainavas, ko itin kā bija paredzēts skatīt, miglas un dūmakas aizsegā garām plūda daudzu nevērotas. Tiesa, es grupu uzstāšanās starplaikos centos stāvēt daudzmaz jumtiņa nosegtajā vietā, lūkoties apkārt, baudīt pelēko toņu daudzveidību un arī maisīties visiem pa kājām.
Aspherium – norvēģu progressive death metal grupa sākotnēji prasīja pierašanu un vērīgu iedziļināšanos mūzikas sarežģītības dēļ, bet ap trešās dziesmas vidu es biju pārslēgusies uz viņu viļņa un šī grupa pilnībā pārņēma manu uzmanību. Plašās muzikālās variācijas vienas dziesmas ietvaros no ātruma iekrītot teju katatoniskā klusumā utt., prasmīgi saglabāja interesi visas uzstāšanās gaitā. Šī grupa bija pirmā, kura atklāja bārdu modes demonstrācijas. Tik daudz dažādu bārdu kā grupu dalībniekiem un daudzgalvainajai publikai, es nekad iepriekš nebiju piefiksējusi. Atceros, vienubrīd pat sāku lūkoties apkārt, lai atrastu kādu bezbārdaini. Tobrīd izdevās.
Trešā grupa, kas, krēslai savelkoties pār fjordu, kāpa uz mazās, neganti labi apskaņotās skatuves, bija norvēģu blekeri The 3rd Attempt. Grupas kodolu veido ex-Carpathian Forest dalībnieki un pat grupas nosaukums ir akurāt tāds kā vienai no CF dziesmām, taču arī grupas vēsturisko annāļu nepārzinātājam uzreiz bija skaidrs, ka šie puiši bleka dress kodu un attieksmi pārzina labi. Visas regālijas bija vietā: grims, dzeloņdrātis, patronjosta un pudele šņabja vokālista rokā, kas, protama lieta, neveica tikai butaforiskas funkcijas un uzstāšanās laikā tika kāri tukšota. Performance bija viennozīmīgi laba un nikna. Uzstāšanās noslēgumā vokālists klātesošo publiku laipnīgi svētīja ar savas pudeles saturu, tādējādi atbildot uz manu jautājumu vai un ja, tad cik īsti tajā patiešām ir šņabis. Aroms, kas izplatījās uz klāja, neatstāja šaubas, ka pudelē nebija krāna skaidrais un pilieni uz manas pieres simboliski iezīmēja tālākajām gaitām, kas kopumā bija plānotas diezgan tumšas.
Bija vakars, turpināja līt un pēkšņi šķita, ka diezin no kurienes ir saradies tik daudz cilvēku kā sākumā uz klāja nebij. Kuģītim piestājot Brigenes ostā, sajutu nogurumu. Kapteinis mums pateicās par braucienu, smaidīja un izteiksmīgi sacīja: “Rokenroll!”, tādējādi paužot pilnīgu izpratni par lietu būtību. Mēs izklīdām lietū, tumsā un krāsaino gaismiņu izraibinātajā pilsētā, lai atkal šur un tur dienu, vakaru un nakšu gaitā satiktos.
Tas bija tikai sākums.