Evita Hofmane, P3LICAN
Nenovēršami
esam pietuvojušies šī apcerējuma noslēdzošajai daļai. Vēl pavisam nedaudz un es
pielikšu punktu.
Pēc
emocionāli smagnējā „Garage” cēliena sestdienas agrajā pēcpusdienā, man
patiesībā šķita, ka BLASTFEST’s līdz ar to arī varētu izskanēt. Bija gana.
Mūzikas. Smaguma. Emociju. Visa.
Tomēr,
vakaram satumstot, es atkal biju „USF”. Dīvaina pienākuma apziņa? Haha. Varbūt.
Bet tikai pašai pret sevi.
Tiesa,
vienubrīd šķita, ka varbūt fests tā pēkšņi tiešām arī ņems un pārtrūks, kad somu
Impaled Nazarene otrās dziesmas laikā uz skatuves pēkšņi izbeidzās elektrība un
mūs laipni, bet uzstājīgi mudināja doties ārā, jo kāds asprātis bija
iedarbinājis ugunsdzēsības signalizāciju. Mēs, tikpat plūstoši kā pirms brīža
sagājuši „Studio” zālē, evakuējāmies no tās. Nenoteiktu skaitu minūšu, varbūt
20, draudzīgi drebinājāmies vējainā fjorda malā, gaidot verdiktu, kas nu būs –
veco sardīņu fabriku pārņems elles liesmas vai arī mēs festivālu noslēgsim tādā
veidā kā tas bija iecerēts. Sekoja plānotais scenārijs un Lutinens un kompānija
varēja atkal sākt un šoreiz arī nobliezt savu setu.
Savā
ziņā interesanti – biju domājusi, ka ar savu saistošo un blīvo piedāvājumu, fests
kādā brīdī notrulinās uztveri, bet nekas tāds nenotika. Dienām ejot, iekšas
kļuva tikai arvien atvērtākas, bet prāts kļuva izteikti selektīvs un
kategoriski atteicās uzņemt sevī katrā konkrētā brīdī nepiemēroto, pilnībā
ignorējot to cik lieliem burtiem šis vārds bija rakstīts afišā u.t.t. un nekalkulējot
kad un vai šo grupu vēl gadīsies redzēt. Un šajā gadījumā es sliecos piekrist
savam prātam J , ja tas, kas
tiek piedāvāts, der, tas taps skaidrs ļoti ātri un nav vērts sevi pierunāt
domāt citādi. Šī ir atziņa ko vērts iegaumēt nākamībai un ne tikai domājot par
grupām.
Taču
no šīs filozofiskās introspekcijas nr.666, laiks atgriezties BLASTFEST’ā.
Šajā
vakarā mana gaidītākā grupa bija Satyricon. Arī ar šiem norvēģiem manā dzīvē ir
bijis kāds kopējs muzikāls ceļa gabals ejams. Tiesa, viņi nekad nav bijuši manā
„dievu” panteonā, varbūt tāpēc līdz šim dabā nebija redzēti vai arī mans prāts
neapzināti šo reizi taupīja īpašam gadījumam. Atkal jāsaka, ka arī Satyricon uz
skatuves nerādīja neko ekstravaganti mežonīgu, taču to, ko viņi darīja, paveica
baudāmi, vizuāli tīkami un atmiņā paliekoši. Bija uzmundrinoši dzirdēt vecos
hitus „Du Som Hater Gud”, „Mother North” un, mazliet uzjautrinoši, vērot kā
Satīrs diriģē publiku, meistarīgi vedot cauri grupas daiļrades elles deviņiem
laiku lokiem. Spēcīgs frontmens un vizuālais centrs ir ļoti nozīmīgs atribūts,
ja esi festā un skaties jau n-to grupu dažu dienu laikā. Satyricon bija labi hedlaineri un es noteikti viņus gribēšu
redzēt vēl vismaz pāris reizes.
Jāatzīmē,
ka pēcfesta pirmās nedēļas periodā šo grupu klausījos vairāk nekā pēdējos
piecos gados kopā ņemtos. Laikam kaut kas bija iekustināts.
Festivāls
noslēdzās uz augstas nots, lai arī agrās pēcpusdienas minors joprojām spēcīgi
dominēja manā apziņā, liekot domāt par to, kur paliek mūziķu uz skatuves
izgrūstā enerģija, izkliegtās emocijas un izspļautā tumsa un vai mans iekšējais
uztvērējs lāgu lāgiem nestrādā ar pārāk lielu destruktīvo jaudu, vērstu pret
mani pašu.
Svētdien
visu pilsētu pieskandēja baznīcu zvanu skaņas, sniga, spīdēja apdullinoši spoža
saule un es no jauna aptvēru cik ļoti man patīk Bergena.
Kopsavilkums: atziņas un ieteikumi.
Šī
bija pirmā festivāla pieredze Norvēģijā un
es ar muzikālu askētismu un minimālismu nesirgu; blieziens bija
spēcīgs.
Ar
ko BLASTFEST’s bija un ir īpašs? Tas ir ļoti norvēģisks. Apkārtējās
dekorācijas, kalni un fjordi piedod visam citu dimensiju, ko sazin vai varēs
sajust citviet. Arī blekmetāls Norvēģijā pavisam noteikti izklausās citādi nekā jebkur citur pasaulē. Protams,
Norvēģija ir dārga valsts. Taču es uzskatu – ja ir vēlme, tad, uzmanīgi izvērtējot prioritātes, šādu
ceļojumu un festivālu var un ir vērts atļauties.
Es esmu tam dzīvs apliecinājums.
Kā
ietaupīt?
Lidot
ar lidsabiedrību Wizzair. Pērkot biļetes savlaicīgi, tās tiešām ir lētas.
Pārtiku
un stipros dzērienus ņemt līdz – čekojamā bagāža atmaksāsies jau pirmajā
vizītes dienā. Vēl viens lielisks veids kā ietaupīt fantastiskas naudas summas,
ir nelietot alkoholu koncerta norises vietā.
Par
mītnes vietu izvēlēties, piemēram, „City Apartment” viesnīcu, kas atrodas virs
kluba „Garage”, tā ir salīdzinoši lētāka, virtuvē iespējams pagatavot savu
iecienīto auzu pārslu putru u.t.t.. Un, nebankrotējot, izbaudīt katru tās
karoti. Nākamgad gan festivāla koncerti „Garage” pagrabā vairs nenotiks, bet
vietai tāpat ir daudz plusu, arī „USF” un koncerti ir pavisam netālu.
Sabiedriskāka rakstura personas var izvēlēties kādu hosteli, kas dzīvošanas
izdevumus vēl vairāk reducēs uz bankas kontam draudzīgākām izmaksām.
Nākošā
gada festivāls tiek organizēts pilnās burās, izziņota virkne grupu un figurē
informācija, ka biļetes jau tiek itin smuki pirktas. Ko mēs varam secināt?
Secinājumu
daļu atstāšu jūsu ziņā.
BLASTFEST’s
neapšaubāmi ir pasākums cilvēkiem kuriem patīk divas lietas: Norvēģija un
metāls.
Jaunākās aktivitātes:
