P3LICAN PARTISANS SUBCULTURE: DEVILSTONE: uzteicami kvalitatīvs un daudzveidīgs festivāls

Evita Hofmane / P3LICAN, Vārnu laiks

Festivāls „Devilstone” šogad notika jau septīto gadu. Tas norisinās Lietuvā, Anīkšču pilsētā un ir viens no nozīmīgākajiem alternatīvās un ekstremālās mūzikas pasākumiem Baltijas valstīs. Kā jau ierasts, jūlija vidū tika piedāvāta ļoti plaša, kvalitatīva muzikālu un citu izklaides iespēju programma. Uz trīs dzīvās mūzikas skatuvēm uzstājās vairāk nekā 30 plaša muzikālā diapazona grupas. Dažas no tām: melanholiskās mūzikas etaloni „Katatonia”, death metal zvaigznes „Kataklysm”, post roka meistari „Maybeshewill”, psihodēlijas ģēniji „Radio Moscow”, post punk dzejnieki „Motorama”, melnās metālmūzikas veterāni „Marduk”un daudzi citi, tostarp arī vairākas grupas no Latvijas.

Piedāvāju festivālā ielūkoties no mana skatu punkta.

Vairs neatminos, kurā gadā pirmo reizi uzradās doma, ka jāaizšauj uz Devilstone Lietuvā. Tīzeri sekoja viens otram, īpaši vilinošs bija 2012. gads ar „Anathema” headlaineru lomā, bet vasaras nāca un gāja, tika pieredzēts daudz kas cits, tostarp arī Lietuvā, bet Devilstone pirmo reizi apmeklēju tikai 2014. gadā. Pieredze bija absolūti pozitīva un secināju, ka šis festivāls sevī ietver krietni daudz ko no tā, kas nepieciešams, lai ar minimālu piepūli un līdzekļiem gūtu vēlamo.

Pirmkārt, mūziku: vecus favorītus un lielu kvantumu jaunas muzikālas informācijas, ko citviet i nepieredzētu, i nedzirdētu. Šogad festivāls bija īpaši dažādojis savu piedāvājumu, tādējādi pozitīvi apgaismojot tos, kas alka pēc jaunām muzikālām vēsmām. Teorētiski, varēja tramīgi vērties laikrādī un skraidelēt no vienas skatuves pie otras, lai tikai kaut ko nepalaistu garām, bet, šoreiz es nolēmu neiespringt, vadīties pēc izjūtas un balstīties uz paļāvību, ka to, ko man paredzēts dzirdēt un redzēt, es garām nepalaidīšu.

Otrkārt – pilsētu un dabas takas – festivāla atrašanās vieta ir lieliska un tieši tāda, kā man patīk. Turpat zaļo dabas krūts un blakus baudāmas arī mietpilsoniski urbānās ērtības ar veikaliem un tamlīdzīgi. Esot vairākdienu festivālos man patīk šī iespēju dažādība: var iet paklaiņot pa mežu, vai mazliet pacierēt pa pilsētu un pavērot tās ikdienas norises, piemēram, tanti, kas upē pļauj zāli un mazgā suni.

Arī pilsēta gūst labumu no šī pasākuma, vienlaikus nodrošinot festivāla apmeklētājiem to, kas viņiem nepieciešams vai ko var iegribēties.

Tematisko lietiņu vērojumi šajā kontekstā: tirdzniecības centra apģērbu veikalā pie durvīm uzskatāmā goda vietā, manekenam uzvilkts, gozējās krekls ar „nāves galvām”, kas veikala repertuārā noteikti ienācis tieši akurāt gatavojoties mataino un nemataino īpatņu ikgadējam uzlidojumam. Jebšu arī – mazajā grāmatnīcā vieta rasta (sarunāta) arī tur ikdienā diezgan droši parasti neesošajam „Obtest”, „Luctus” u.c merčam.

Var arī nespert ne soli ārpus festa teritorijas un, pamīšus ar mūziku, atklāt mākslinieku sevī, paskatīties kā kāds karājas personīgajā ādā, pasēdēt pie upes un pameditēt par paejošo laiku, uzraut futeni vai izvēlēties kādu no vēl vismaz 77 nodarbju veidiem. Tiem, kuriem festivāla atrakciju programmas neatņemama sastāvdaļa ir ēdināšanas iestāžu piedāvājuma testēšana, Devilstone organizatori bija sagatavojuši bagātīgu ēdienkarti. Arī šķidrā maize tika lieta veicīgi un bija mērenā cenā. Tiem, kuriem patīk enerģiju uzturēt ar kafijas palīdzību, gan klājās mazliet sliktāk, jo maza kafijas krūzīte maksāja gandrīz tikpat (1.50- 1.80 eiro) cik vidusmēra alus kauss (2.00 eiro).

Izmaksas: esot acīgam, ausīgam un nadzīgam, festivāla biļete ir ļoti, ļoti saprātīgā cenā. Vairums manu kompanjonu par savām biļetēm maksāja septiņus eiro, jo pirms festivāla koncertos Rīgā un citos veidos bija pieejami promo kodi par 5 un 10 eiro, kurus, pārvēršot biļetēs „Ticketshop” kasēs, ieeja festivālā kopumā maksāja tikai, attiecīgi 7,10 vai 12,10 eiro. Arī ceļa izmaksas un dzīve Lietuvā ir bankas kontam un makam draudzīga. Transportēšanās izdevumi, kooperējoties ar bariņu draugu un paziņu un braucot ar auto, šogad izmaksāja 10 eiro no personas.

Dažādu iemeslu un apsvērumu dēļ šogad uz festivālu devāmies tikai piektdien. Jāatzīmē, ka daudzdiennieku kontekstā, pat ja tie notiek salīdzinoši tuvu dzīves vietai un vasarā, ir šī problēma: ja visi nav atvaļinājumā, tad kādam no braucējiem būs jāstrādā gan ceturtdien, gan arī piektdien un brīvdienas ne vienmēr ir tik viegli dabūjamas, kā labpatiktos.

Kad iebraucām Anīkščos, šķita, ka neesmu tur bijusi, maksimums 2-3 nedēļas, nevis apaļu gadu. Ierodoties festivāla vidusdaļā, izpalika stāvēšana garajā rindā uz iekšā tikšanu kā tas bija iepriekšējā gadā, tāpēc var teikt, ka kaut ko zaudējot, maķenīt tiek arī iegūts. Kolīdz bijām uzbūvējuši mājas, sākās debesu duša, kas gan nebija pārāk ilga, tāpēc drīz vien devāmies teritorijas apgaitā. Pārbaude vēstīja, ka nozīmīgākie elementi bija turpat kur pirms gada, tamdēļ varēja ķerties pie festa baudīšanas.

Mazliet apcerēšu tikai dažas no redzētajām grupām, lai nenogurdinātu ne sevi, ne jūs, mani uzticīgie lasītāji. J

Pēc saundčeka pašu mājās, lietuviešu post-blekeri „Au-Dessus” bija viena no grupām, ko tiešām gribēju redzēt un manas cerības tika atalgotas ar tumšu, noskanīgu un iesūcošu mūziku. Teicami. Šo bandu paturēšu acīs.

https://www.youtube.com/watch?v=cEfob4z74sw

Kanādiešu heavy metal formācija „Striker” arīdzan bija viena no manām gaidītākajām grupām. Lai arī dzīvei ejot mana muzikālā gaume ir krietni nosliekusies uz lēnām, drūmām un diezgan atšķirīgām muzikālajām preferencēm, tieši trešs, spīds un hevītis laiku pa laikam ir jāiemalko, jo organisms to prasīt prasa. „Striker” ar savu jaudīgo enerģiju šim nolūkam bija absolūti perfekti. Man patīk, ja grupa uz skatuves izskatās tā it kā viņiem patiktu būt tur, kur viņi atrodas, jo tas rosina domāt, ka arī es esmu pareizajā vietā un laikā. J

https://www.youtube.com/watch?v=Q3copluhs1E

Piektdienas hedlaineri, zviedru „Katatonia” (patiešām) sendienās diezgan tuvi, ilgu laiku bija izkrituši no manas muzikālās aprites. Tagad, gatavojoties festivālam, es atkal maķenīt atgriezos uz šī viļņa un jāteic, ka virtuālie iespaidi sakrita ar tiem, kas tika gūti klātienē. Emocionāli, sirsnīgi un silti – tā es varētu raksturot viņu uzstāšanās radīto sajūtu. Profesionāls veikums, kas vedina uz domām, ka šī varētu nebūt vienīgā reize, kad redzēju viņus klātienē.

https://www.youtube.com/watch?v=u_QRS_tyUDg

Jāatzīmē, ka otrajā dienā mani piemeklēja UDS (uzmanības deficīta sindroms), kas bieži sastopams bērniem un pieredzes un iespaidu mazliet notrulinātiem cilvēkiem, kuri pie dažādām skatuvēm grozās jau krietni daudz gadu. Tāpēc man šķita, ka grupas uzstājas ļoti ilgi un tikai pāris no tām tiešām visu savu laiku aizpildīja tā, lai būtu saistoši to vērot tuvplānā visu laiku. Citas kādā brīdī lika nemierīgi dīdīties un ar blakus esošajiem iztirzāt tādus jautājumus, ka tajā laika nogrieznī varētu noskatīties divu grupu uzstāšanos. Tiesa, tas vairumā gadījumu arī bija izdarāms, jo grupu uzstāšanās laiki uz skatuvēm ievērojami pārklājās. Citreiz šis moments manī noteikti būtu izraisījis kvēlu sašutumu, uguņu spļaušanu un sodīšanos, bet šajā festā tā nebija. Redzēju visu, ko gribēju un, pat tik daudz, cik vēlējos. Tas ir pozitīvais efekts faktam, vairums grupu bija svešas un tās dažas, ko patiešām bija jāredz no – līdz, uzstājās laikā, kad neviens cits tās neaizēnoja.

Otrās dienas muzikālās virsotnes bija jaunie, trakulīgie somi „Lost Society” un kanādiešu vecmeistari „Kataklysm”.

Pirms somu uzplaukšanas uz skatuves biju devusies mazā atpūtas pauzē, tāpēc atgriežoties pie skatuves man šķita, ka (pozitīvā ziņā) esmu nonākusi ellē. Gaismas, skaņa, cilvēki: viss uzgāzās ar varenu jaudu. Droši vien ne viens vien no jums ir dzirdējis, ka somi esot klusi, lēni un atturīgi, haha. Varbūt grupa „Lost Society” par vienu no saviem pusapzinātajiem mērķiem ir izvirzījusi domu apgāzt šo mītu, jo vismaz uz skatuves ir pilnīgs pretstats augstāk minētajiem eptitetiem, jo ir hiperātri, skaļi un uz komunikāciju orientēti.

https://www.youtube.com/watch?v=eNcKs_fn7gU

Tas bija fantastisks šovs, uz kuru noraudzīties bija ellīgi forši. Brīžiem stāvēju un brīnījos pa kuru laiku lēkājot, skraidelējot un pat mazliet valsējot, viņi vispār pamanās arī spēlēt un dziedāt, turklāt darīt to ar tādu atdevi, kādu dažkārt nesanāk redzēt pat no desmit grupām kopā ņemtām. Viņi bija lieliski. „Lost Society” vēlreiz apliecināja, ka somi prot radīt mūziku un to efektīvi pasniegt, pa tiešo ietriecot klausītāja uztveres orgānos.

Sestdienai topot par svētdienu, pēc mazas, zvaigžņotas kavēšanās uz skatuves parādījās grupa „Kataklysm”. Muzikāli vissmagākās pēdas manī atstājuši ar savu „In the Arms of Devastation”, pirms kura sacerēšanas un ierakstīšanas viņi acīmredzot bija sekmīgi absolvējuši lekciju kursu „Kā radīt pieradumu veidojošus produktus”, jo šis albums patiesi radīja pamatīgu atkarību.

Šī bija pirmā reize, kad viņus redzēju dzīvajā un ekspektācijas bija augstas. Kopumā tās tika attaisnotas, taču nebūs maldinoši teikt, ka grupai ir iekšā vairāk nekā viņi tonakt izlika uz skatuves. Kvalitatīvi un profesionāli, bet mazliet pietrūka sajūtas, ka arī viņiem šī uzstāšanās kaut ko būtisku nozīmētu.

Nākamā gada ziemā, 18. janvārī, „Kataklysm” gaidāmi Rīgā. Būšu klāt, lai redzētu kā grupa izskatās uz kluba skatuves un viņiem būs iespēja mani mēģināt pārliecināt vēlreiz.

https://www.youtube.com/watch?v=MD0DNdCFSzA

Festivāla koncertdaļa bija izskanējusi. Mazliet paskatījāmies kino un likāmies uz auss. Otrais DEVILSTONE bija veiksmīgi noslēdzies un es atkal secināju, ka lietuvieši māk organizēt kvalitatīvus festivālus un viņiem vajag turpināt to darīt ar pilnu sparu! Ačiū visiems!