2010/10/24

Intervija ar Rebel Riot


Rebel Riot: Dzīves stils un domāšanas veids

P3 Team un Evitas saruna ar grupu Rebel Riot.

















Tiem klausītājiem un lasītājiem, kuri zina grupu Rebel Riot: kā jums šobrīd klājas?
Bobis: Cik paši no malas redzam, atbalstītāju loks pamazām, bet visu laiku pieaug. Tas ir, protams, labi, un par to ir gandarījums.
Jānis: Šobrīd esam nedaudz iestiguši, cenšoties pabeigt albuma izdošanu, bet es ceru, ka tas nav uz ilgu laiku.
Kaspars: Ļoti labi. Mūsu pirmais albums jau ir finiša taisnē, nospēlēti vasaras festivāli un koncerti. Top jaunais materiāls. Īsāk sakot – viss iet uz augšu.
Kristīne: Viss lēnām iet uz priekšu. Vēl nedaudz palicis, lai pabeigtu albumu... Un tad jau noteikti ar laiku nāks atkal kas jauns.



Tiem, kuri (pagaidām) nezina: kā jūs raksturotu Rebel Riot? Kādas izjūtas jūsu mūzika potenciāli varētu radīt klausītājos?
Jānis: Es teiktu, ka Rebel Riot savā ziņā ir mūsu muzikālais eksperiments, mēs spēlējam visu, kas mums patīk, un necenšamies virzīties uz kādu konkrētu žanru. Mums visiem, protams, patīk rokenrols, un tas atstāj lielu ietekmi mūsu skanējumā. Es gan nezinu kādas izjūtas rodas klausītājiem, bet man pašam šī mūzika sagādā prieku un uzmundrina, kā jau rokenrols.
Bobis: Esam neatlaidīgi un vienmēr cenšamies radīt pozitīvas, pārsteigumu pilnas emocijas gan esošajos fanos un varbūt tikai topošajos. Ir ierakstīts pirmais albums, kurā būs klausāmas deviņas mūsu oriģināldziesmas. Kā jau nereti, iecere izlaist to oficiāli ir mazliet ievilkusies, jo šobrīd tiek aktīvi strādāts pie albuma noformējuma, izdošanas papīru lietām utt. Protams, strādājam pie jauna muzikālā materiāla, jo ideju ir daudz. Tikai pacietību!
Kaspars: Viss atkarīgs no cilvēka. Vienam nostaļģiju par 80tajiem, citam vēlmi kratīt galvu un atstāt visu savu enerģiju pie skatuves.
Kristīne: Rebel Riot ir bariņš jaunu mūziķu, kurus kopā vieno mīlestība pret mūziku un draudzība. Katrs esam citādāks, un, šīs atšķirības saliekot kopā, sanāk tas, ko jūs pēc tam varat dzirdēt mūsu dziesmās.
Par to, kādas izjūtas mūsu mūzika varētu radīt klausītājos, īsti nemaz nevar spriest, jo katra mūsu dziesma ir citādāka. Nav ļoti līdzīgu dziesmu, līdz ar to katra dziesma atstāj savādākas emocijas uz katru no klausītājiem. Tas jau jāspriež viņiem pašiem.

Kā jums šķiet, kāds ir jūsu grupas sastāva ilgnoturības noslēpums?
Bobis: Hmm..:) Atzīsim, ka iepazināmies visi diezgan nejauši (izņemot Kasparu (bass) un Kristīni(bungas), kuri bija klasesbiedri vidusskolā). Pirmais mēģinājums bija tāds, ka visi viens uz otru glūnējām un neveikli smaidījām. Varbūt tas bija no radītajām pozitīvajām emocijām, no tā, ka: "fuck, skan labi!" Un, iespējams, katrā no mums radās sajūta, ka varētu mēģināt kaut ko daudz maz nopietni "bīdīt". Jau no laika gala izveidojās respekts un cieņa vienam pret otru. Jā, varbūt sākotnēji pirmajos mēnešus attiecības bija diezgan lietišķas, bet diezgan ātri radās simpātijas visiem savā starpā. To, protams, veicināja līdzīgā muzikālā gaume un katra grupas dalībnieka sevišķais piegājiens mūzikai, jo nekādi skolotie klasiķi mēs neviens neesam. Ar laiku attiecības kļuva tuvākas. Kopīgas ballītes utt. Šķiet, kaut kā tā parasti sāk veidoties draudzība.
Jānis: Nekāda noslēpuma nav, bet pats svarīgākais ir būt labiem draugiem.Ir draugi, kas ir uz mūžu, un, ja ar tādiem cilvēkiem gadās spēlēt kopā, tad parasti tas ir uz ilgu laiku.
Ļoti svarīgi ir nebūt iedomīgam un augstprātīgam, jāmāk uzņemt kritiku, un tad viss būs kārtībā.
Kaspars: Patīk mūzika.
Kristīne: Nezinu. Visa pamatā ir draudzība un līdzīgas intereses.

Kā jūs raksturotu savus grupas biedrus?
Biedri par Jāni - nosvērts, dažreiz stūrgalvīgs, bet tieši tas ir viņa spēcīgi izteiktās individualitātes avots gan mūzikā, gan dzīvē. Labs draugs, prot uzjautrināt, izpalīdzēt. Ģitāras guru. Viņš zina, kā ir jāskan, kas ir jāspēlē un kāpēc to vajag. Izcils, radošs ģitārists.
Par Kristīni - jauks, draudzīgs cilvēks. Sieviete. Ar visiem no tā izrietošajiem + un – . Brīžiem šķiet trausla, bet tomēr ar savu iekšējo noturību, kas viņai vienmēr dod spēku paveikt iecerēto. Laika gaitā spējusi izprast un pieņemt zēnu bērnišķību un puiciskumu, kas nav mazsvarīgs mūsu grupas gars. Piesaista klausītājus, jo meitenes parasti nespēlē rokenrolu un netaisa “propelleri”. Grupas motors, mēdz būt kautrīga un šad tad kritiku uztver pārāk personīgi, bet kopumā jauks un traks cilvēks, ja viņai būs īstais noskaņojums, tad ballīte nebūs garlaicīga.
Par Kasparu - visnosvērtākais un apzinīgākais no mums četriem, bieži vien viņš dod tās labākās idejas un zina, kā labāk rīkoties attiecīgajās situācijās ne tikai muzikā, bet arī dzīvē. Kā jau bass, grupas zemais gals jeb pamats - bieži vien ar savu pamatoto viedokli palīdz noturēt grupu kaut kādos rāmjos. Grupas mentālais mākslinieks.
Par Bobi - izcilas vokālās prasmes un spēja piecelt kājās ikvienu klausītāju. Viņš mēdz kavēties un šad tad jāpabaksta, bet, kad saņemas, tad visu izdara kārtīgi un kā vajag, uzticams cilvēks ar interesantām dzīves pārdomām un atziņām.

Kas jūsos radīja vēlmi muzikāli izpausties?
Te laikam jau katram individuāli. Ja jau reiz grupa, tad tāds arī mērķis.
Bobis: Pilnīgi noteikti vēlmi muzicēt ietekmēja bērnībā klausītās kasetes un diski. Vienmēr patikušas interesantas, spēcīgas ģitāru partijas. Visu bērnību arī bija sanācis dziedāt gan koros, gan dažādos ansambļos. Kāpēc smagais roks? Protams, ka iekrātais bērnības dumpis iekšā... Apgāzt, šokēt "visu pasauli"! Man patīk vērot izbrīnu un šoku cilvēku sejās!
Jānis: Uz šo jautājumu grūti atbildēt, iemeslu, kādēļ sāku muzicēt, nevaru nosaukt, bet zinu to, ka, kopš es to sāku darīt, vairs nevaru apstāties. Ja vairākas dienas netieku pie instrumenta, tad nagi niez un ir slāpes pēc instrumenta; katram cilvēkam iekšā ir emocijas un pārdzīvojumi, un, ja tu esi atradis veidu, kā šīs sajūtas izteikt, tad paturēt sevī kaut ko ir ļoti grūti.
Kristīne: Klausoties kādu dziesmu, vienmēr saistīja ritms, kas dziesmai ir apakšā. Tā arī sapratu, ka bungas ir mans instruments un gribas ne tikai to vairāk klausīties, bet arī spēlēt pašai un kopā ar grupas biedriem, veidojot savu mūziku, kuru sniedzam tālāk klausītājiem.
Kaspars: Vēlme spēlēt dzīvajā.

Kā top jūsu dziesmas? Vienas dziesmas rašanās anatomija.
Kaspars: Ir rifs. Tālāk dziesma uzrakstās pati.
Kristīne: Kā kuru reizi. Citreiz pirmie nāk vārdi, citreiz mūzika. Lielākoties, aizejam uz mēģi, vai nu Jankam, vai Bobim prātā ir kādi jauni rifi. Tas tiek parādīts pārējiem.. Ja visiem patīk, tad no tā tālāk sākam veidot dziesmu.
Bobis: Šis jautājums bieži tiek uzdots. Un nav arī tik precīzas atbildes. Tā arī ir tieši tā mūzikas maģija. Protams, tomēr saglabājas ierastais - panti, piedziedājumi, instrumentālās daļas.. atkāpes, kulminācijas.. sprādzieni! No visa pa bikim! ;) Kādam interesantam ģitāras rifam seko harmoniju meklējumi un citu rifu pieveidošana. Bet tomēr pats galvenais ir dziesmas jēga, ideja, tematika. Tieši tas arī palīdz veidot tālāk tehnisko pusi skaņdarbam.
Jānis: Tādas konkrētas shēmas, pēc kā mēs strādātu, nav. Protams, pa lielam ir noteikta sistēma, dziesmas dalot pa daļām un strādājot ar katru daļu atsevišķi, bet vispār katra dziesma top citādāk. Radīšanas process ir diezgan sarežģīts un nekad nav vienāds, ne tā kā formulas matemātikā. Sākumā ir jāiegūst vīzija savā galvā, ko tu vēlies dabūt no katra gabala, un tad ir interesanti vērot, kādā virzienā dziesma dodas tās radīšanas procesā. Bieži vien gala rezultāts ir pārsteidzošs un negaidīts.

Kā rodas dziesmu teksti? To rašanās impulsi. Literatūras kā tādas nozīmība jūsu dzīvē.
Bobis: Kā jau minēju - ideja ir viens no vissvarīgākajiem komponentiem, tātad arī lirikas tematika. Teksti ir pārsvarā par mūsu pašu ikdienas piedzīvojumiem, kā arī par kādas tematikas apjūsmošanu (vai nu rock n roll lifestyle burvība, iekšējie pārdzīvojumi, zinātne, sociālās tēmas (šeit gan varbūt NE apjūšmošana ). Arī, bet varbūt ne tik daudz, - politiskās tēmas).
Jānis: Nezinu, kā Robertam, bet man dziesmu teksti rodas spontāni, ienāk kāda doma galvā, un tad to arī rakstu, uz pasūtījuma gan nevaru neko uzrakstīt. Ja ir ideja, tad ir, ja nav – tad nav. Runājot par literatūru, nekad neko nevarētu uzrakstīt, ja nebūtu lasījis grāmatas. Neesmu nekāds aktīvais lasītājs, bet, kad manās rokās nonāk interesanta grāmata, tad tā tiek izlasīta dažu dienu laikā; uznāk lasīšanas periods un tad neko citu bez lasīšanas un ēšanas dienā nedaru. Grāmatas rosina darbināt smadzenes.

Vai grupā valda līdztiesība Vai arī kādam ir lielāks vārda svars un noteikšana, kā lietām būs jānotiek?
Kristīne: Nē, šajā gadījumā mums visiem ir vienāda teikšana par lietām, kas notiek grupā. Neviens nav vairāk vai mazāk svarīgāks par citiem.
Kaspars: 25-25-25-25.
Bobis: Cenšamies vienmēr nonākt pie kopīga viedokļa un risinājuma, no dziesmu secības noteikšanas pirms koncerta līdz pat dziesmu rakstīšanas un tapšanas procesam. Tur arī tomēr vēlams kompromiss, lai visiem būtu prieks spēlēt dziesmas un rastos tā kopīgā saliedētība grupā. Protams, ir reizes, kad pārmaiņus katrs no mums ir ķēries vērsim pie ragiem. Vai nu tā būtu kāda koncerta sarunāšana, mēģinājumu pārplānošana un citas saimnieciskās darbības.
Jānis: Mums ir demokrātiskas attiecības, vienmēr cenšamies visi kopā izvērtēt situāciju un nonākt pie kopēja risinājuma, jo mēs spēlējam tādēļ, ka mums patīk, un, ja mēs viens otram noteiktu, kas jādara, tad liela daļa prieka izzustu.

Alkohols un citas apziņu paplašinošas substances kā radošumu stimulējošas, atraisošas vielas. Par un/vai pret?
Bobis: Par! Bet paliekam pie domas, ka ir jājūt mērs un arī TO atbilstība attiecīgos brīžos. Pirms koncertiem noteikti mazāk, pēc -.. pēc ieskatiem!
Kristīne: Dziesmu tapšanas laikā nekas no tā netiek speciāli lietots, lai spētu kaut ko radīt. Bet, ja gadās, tad gadās.
Kaspars: .. Par!
Jānis: Ja tev ir galva uz pleciem un esi spējīgs domāt, tad vari izdomāt bez nekādām substancēm, trīs ceturtdaļas Rebel Riot lieto alkoholu, kā jau lielākā daļa cilvēku, un mums nav nekādu iebildumu pret vielām, bet, ja tu vēlies radīt mūziku, tad vielas tev neiemācīs skatīties uz dzīvi un izteikt to, ko tu domā.

Vai ikdiena un parastās dzīves rūpes nenomāc un nefrustrē?
Bobis: Protams, ka tas viss rada ietekmi. Tas arī ir viens no galvenajiem tematikas avotiem mūsu dziesmām. :)
Kristīne: Bišku jau sanāk tā, jo katram no mums, neņemot vērā, ka spēlējam grupā, ir savas nodarbes ārpus tās. Cits studē, cits strādā.
Kaspars: Gadās, bet, tiekot uz skatuves vai mēģu zālē, viss pazūd nebūtībā. Mūzika palīdz no tā visa atbrīvoties!
Jānis: Tas ir tas, ar ko saskaramies mēs visi, visiem ir problēmas, un katrs tās risina savā veidā. Es nevaru iedomāties, kādām būtu jābūt šīm rūpēm, lai es to dēļ nevarētu spēlēt rokenrolu, man rokenrols tieši palīdz pārvarēt ikdienas problēmas.

Kas mūs visus sagaida Rebel Riot jaunajā albumā?
Jānis: Visus jūs sagaida laba deva rokenrola, smagāka un vieglāka, ātrāka, lēnāka. Deviņas dziesmas un katra ar savu odziņu. Es ļoti ceru, ka klausītājiem patiks un viņi saklausīs, ko mēs cenšamies pateikt ar savu mūziku.
Bobis: Pašlaik jau ir noklausāmas dažas dziesmas internetā. Kā jau minējām - 9 gabali. 2 latviski, pārējie angliski. Mērķis, vismaz sākotnējais, - pārliecināt vidusmēra klausītāju, ka vecās, klasiskās rokmūzikas vērtības ir konkurētspējīgas ar jebkuru pasaules mūzikas žanru. Ceram mazliet radīt to iekšējo sajūtu katrā: "woww.. diezgan traki!" Jo tas ir "fun"! Iesakām cilvēkiem savās dienas gaitās vairāk atbrīvoties un izprast sevi.
Kaspars: Metāls. Rokenrols. Būtībā viss, kas palīdzēja mums kļūt tādiem, kādi esam tagad.
Kristīne: Kaut kas interesants. Dziesmas jau būs daudziem labi zināmās un dzirdētās, bet būs savi mazi knifiņi.

Kādas izjūtas jūsos valda koncertu laikā? Lielo festivālu un mazo koncertu priekšrocības un ekstras jūsu skatījumā.
Bobis: Izjūtas? Neaprakstāmas...Vēl spilgti atceros mūsu pašu pirmo koncertu klubā Depo. Bija liels gandarījums un arī lepnums par to, ka varam pavisam oficiāli muzicēt cilvēku priekšā.. Tā, ka tas ir kaut kur internetā oficiāli paziņots utt.. zin' kā?! Esmu paspējis darīt dzīvē daudz un dažādas lietas, un manā gadījumā mūzikai nekas nestāv blakus.
Festi - daudz cilvēku.. Kā makšķerniekiem - tur var tikt pie laba loma! Bet protams, ne tikai tas.. Ir ērti spēlēt uz lielas skatuves. It sevišķi mums, kam patīk ārdīties, skraidīt un lēkāt! Tāpēc arī viens no visiespaidīgākajiem koncertiem tika aizvadīts šī gada Fontaine Festā. Mēs bijām pēdējā grupa visā festivālā, kas uzstājās. Bet vienalga ap tiem plkst. 3iem svētdienas rītā klubs bija pārbāzts un publika gavilēja! Tas ir to vērts!
Mazie klubi - tā ir gandrīz jau cita padarīšana. Nedaudz atšķiras sajūtas. Cilvēku gan ir mazāk, arī skatuve salīdzinoši pieticīga. Jābūt divtik pārliecinātam par to, ko tu dari, lai noturētu ne tikai tos dažus kvēlākos atbalstītājus, bet arī pārējos līdz pat koncerta beigām.
Kristīne: Mazajos končos ir patīkami tas, ka tu esi bez maz vai aci pret aci ar skatītājiem. Vienā līmenī, līdz ar to, spēj vairāk izjust to, kas no viņiem nāk pretim, un to, kā viņi izjūt to, ko viņam dodam, – mūziku. Bet vispār nekas nevar būt labāks par to, ka tas, ko tu radi, spēj iepriecināt citus un cilvēki dzied, jūt līdzi dziesmām. Sajūtas ir neaprakstāmas.
Kaspars: Koncerti ir tīri gaumes jautājums. Man labāk patīk mazas skatuves un šauras vietas, jo esmu tuvāk klausītājiem. Vairāk emociju nekā uz milzīgas skatuves ar nožogojumu starp skatītājiem. Festivāli ir cits stāsts. Liela skatuve un lieliska atmosfēra. Bet arī tomēr - tonna emociju.
Jānis: Koncerti ir fantastiski, izjūtas neaprakstāmas un pats labākais, ka katrā koncertā notiek kas citādāks. Lielajos festos ir forši spēlēt, jo tur ir daudz publikas, laba skatuve, aparatūra, attieksme pret grupu, esi paēdis un padzēris un par mājās tikšanu nav jāuztraucas. Bet maziem koncīšiem bāros un pagrīdes klubos ir sava specifika, publika ir tev tieši sejā, līdz ar to lielāks kontakts ar klausītāju, vienmēr notiek trakas lietas, un, ja es tā padomāju, tad daudzi labākie koncerti ir bijuši tieši uz mazajām skatuvēm.

Kādus redzat savus fanus un atbalstītājus?
Bobis: O jā, mums patīk! :D ..Bet, ja nopietni, mums ir liels prieks par to, ka gandrīz pēc katra koncerta nāk klāt jaunas sejas, izsaka prieku un simpātijas. Jo tas ir viens no vissvarīgākajiem "boostiem", kas palīdz neapstāties un turpināt darīt iesākto! Mēs paši ļoti gaidām, kad varēsim faniem piedāvāt pirmos albuma galaproduktus, kādu T-kreklu, "mantiņu", jo tas tomēr arī nav mazsvarīgs prieks, kas palīdz veidot grupas tēlu!
Kaspars: Drīzāk draugi. Fani ir tie, kas līmē plakātus pie sienām un griež rakstus ārā no „Sīrupa”.
Kristīne: Labākie!!!
Jānis: Bez faniem jau nekādi, ir ļoti patīkami, ja cilvēki nāk uz koncertu klausīties to, ko mēs esam sarakstījuši un spēlējam tādēļ, ka mums tas patīk. Man ir prieks par katru cilvēku, kurš ierodas uz koncertu, un, ja viņš ir atnācis, tad mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai viņam nebūtu garlaicīgi mūs klausīties un skatīties, pat ja viņš ir vienīgais, kurš ir atnācis.

Jūsu vīzija – grupa Rebel Riot pēc pieciem gadiem.
Bobis: Ui.. Galvenais ir strādāt! Bet bez vīzijām arī īsti nav jēgas neko nopietni darīt, vai ne? Tas tuvākais kas pagaidām varētu būt - ir plāns veikt koncerttūrīti pa Eiropu. Bet tas prasa laiku un daudz ieguldījumus. It sevišķi šajā mūzikas lauciņā - VISS ir jādara pašam! Pēc 5 gadiem? - Lai tik pamēģina kāds no mums būt nogriezis matus!!!
Kristīne: Jup, tie paši garie mati, tas pats oldschools, nekas nemainās, ja nu vienīgi paši izskatāmies vecāki, varbūt bišk pieņemamies prātā un aug arī mūsu mūzika kopā ar mums pašiem.
Jānis: Nekādi nevaru iedomāties, neesmu nemaz par to domājis, es priecājos pa šodienu un to, ko es esmu spējīgs izdarīt, nāks rītdiena, tad redzēs, kā būs.
Kaspars: Lauzīsim skatuves ārpus LV!

Iemesli, kāpēc jūs noteikti vajadzētu redzēt, dzirdēt un sajust?
Kaspars: Tāpēc, ka ko tādu nedrīkst palaist garām! Vienaldzīgi paliek tikai tie, kas gribētu būt mūsu vietā.
Bobis: Ja kādam ir nokārts deguns vai sūdīgs garīgais, domājam, ka mūsu koncerta apmeklējums to noteikti varētu labot. Mēs spēlējam kopā ar skatītājiem, nevis tikai četratā skatuves stūrītī! Tiekamies!
Jānis: Nepalaidiet garām iespēju redzēt, kā Kristīne spēlē bungas un dedzina tās!

Ausis:
http://www.myspace.com/rebelriotrock
http://draugiem.lv/rebelriot

Acis:


X.2010