Kas ir metālists? P3team secē Intaru
Metāls?
Jautājumu nesapratu, bet pohuj, metāls!
Vārdā?
Intars
Aptuvenais jaunums-vecums?
30
Aptuvenais nodarbošanās virziens ikdienā?
Ceļu inženierija
16 g.
Aptuvenais alkohola patēriņš un iecienītākā marka?
Skaitījis nekad neesmu, bet alus varētu būt ~250-300 l gadā, stiprais alko kādi 12-15 l gadā. Marka – aliņi visādi, vīns – Austrālijas Shiraz, stiprie.. nu, biedrs pasācis labu kandžu dzīt :D
Ar ko Tev sākās metāls un metālistu kustība?
Ar ko Tev sākās metāls un metālistu kustība?
Metāls sākās ar Metallica pašu vārdā nosauktā albuma noklausīšanos kaut kad 9. klasē, 1994./1995. gadā, lai gan šo to no roka klausījos arī iepriekš un pa kādam tās pašas Metallica un Iron Maiden gabalam biju dzirdējis. Ā, vēl vienam čomam bija kasete ar pašzīmētu vāciņu un uzrakstu „Canibal Cops”. Nevarēju gan neko prātīgu saprast no tās mūzikas tai laikā.
Metālistu kustība sākās krietni vēlāk – 1999. gadā mācības atveda mani uz Rīgu, un līdz ar koju dzīvi mana rakstura asociālās iezīmes gāja mazumā un metāls vairumā. Kursa un koju biedrs bija jau samērā rūdīts matainis, tā nu es ar pamazām iesaistījos kustībā.
Robinsona ēra jau bija garām, un tobrīd aktuālā koncertu iestāde bija RAU klubs Maskačkā, Lomonosova ielā. Par pirmo konci man kļuva Baltic Thunder 1999. gada oktobrī jau minētajā iestādē. Kā jau pieklājas, no pasākuma atceros visai maz… principā tikai beigas, laikam Quarks spēlēja. Spilgtākās atmiņas ir par to, kā klubu šturmēja mentu patruļa, visus lika pie sienas un pārbaudīja dokumentus. Man gan sevišķi labi nevedās ar sava vārda izrunāšanu, tomēr pogainie noticēja, ka tas esmu es pats. Vēl atmiņā iespiedies tas, ka, kā jau mani bija iepriekš informējuši, tauta šajos pasākumos, lai gan lielā ķēmā, tomēr kopumā ir draudzīga un atvērta; kādā brīdī, kad mans tobrīd koncertā vienīgais (īsteni) pazīstamais biedrs bija kaut kur nozudis vai aizsnaudies, man priekšā uzzīmējās kaut kāda divlitrene no blakus sēdošiem nepazīstamiem jauniešiem un sākās lādzīgas sarunas. Nākamais pasākums bija leģendārais Marduk Fuck Off! koncis tai pašā vietā; no tā jau es atceros drusciņ arī sākumu, ne tikai beigas :D Atceros, ka vienā no šiem koncertiem mēs slēpām neiesāktu nullzīben kaut kādā sētā, malkas grēdā… un pat arī pēc tam atradām un izpļāvām.
Tāda alko-propaganda jau man te tagad sanāca, bet ko tur svētuļot - metālistu kustība ir, un, īpaši tajos laikos, vimaz kā man šķiet, bija labos draugos ar zaļo pūķi un košana bija un vairāk vai mazāk arī tagad ir neatņemama koncertu sastāvdaļa.
Pāris gadus vēlāk, līdz ar pastāvīgu darba vietu nāca arī pastāvīga piekļuve internetam, kas metāla apvāršņus ārkārtīgi paplašināja, tai skaitā iesaistījos arī metāla meil-listē, kuras darboņu iniciatīvas rezultātā tapa truemetal.lv vietne, kas attiecīgi arī iznīcināja metāllistes pastāvēšanas jēgu.
Pirmais ieraksts, kas nonāca rokās?
Vispār, ieskaitot pirātiskos, tas bija Metallica – “Master of Puppets”. Tā bija otrā kasete, ko es iegādājos. Pirmā bija šīs pašas grupas balāžu izlase – ar veselām sešām dziesmām, no kurām pāris pat bija balādes :D Oriģināls vai licenzēts ieraksts... tad ir jāpiepūlē atmiņa. Šķiet, varētu būt vai nu atkal jau minētās grupas „...And Justice for All”, vai arī Iron Maiden izlase „Best of the Beast”. No biedriem man nekas diži rokās nenonāca, jo sākumā man nebija ierīces, uz kā klausīties, pēcāk kādu laiku nebija domubiedru, kam tāda mūzika interesētu.
Metālisti toreiz un tagad – laikam ejot, kādas domas, iespaidi?
Cilvēki kopumā jau necik nemainās, un metālists kā pasuga arī neko daudz mainījies nav, man tā šķiet. Jā, mainījusies ir vide, kultūra un subkultūra kaut kādā mērā, bet iereibušais, dumpīgais vidusskolnieks vai pirmkursnieks jau tāds pats vien ir. Arī sirmojošie sirdī tādi vēl aizvien ir :D Vienīgi šķiet, ka metālisti kļuvuši slinkāki un kūtrāki (bet arī to, kā izskatās, var attiecināt uz sabiedrību kopumā); vairāk gaida, kad visu pienesīs uz paplātes. Kaut gan ej nu sazini, tagad metālisti vismaz ir aktīvāki uz ārzemju festivālu apmeklēšanu, nekā dažus gadus agrāk; izskatās, ka daži ir sapratuši, ka nav vērts šķendēties, ka neviens (lasi – tie kuri man patīk) šurp nebrauc un sapņot, ka vienkāršāk ir aizbraukt pie viņiem.Tas gan lielā mērā ir arī organizēto braucienu un lētu avioreisu nopelns.
Iespaidīgākais koncerts, kas palicis atmiņā – vietējais un ārzemju?
No vietējiem koncertiem neaizmirstamu iespaidu atstājis Skyforger koncerts 2003. gada „Baltijas Saulē”, kad viņu spēlēšanas laikā sāka plosīties pērkona negaiss, piešķirot izcilu fonu mūzikai. Vēl kā izcili koncerti prātā nāk 2008. gada sezonas Overkill un Negura Bunget uznācieni „Melnajā Piektdienā”. Nu dzīres kapu pieminekļu darbnīcas metāla angārā pie Brasas tilta arī bija savā ziņā iespaidīgas :D
Ārzemju koncerti… Protams, pirmā redzēšanās ar Iron Maiden paliek atmiņā, tur jautājumu nevar būt; manā gadījumā tas bija 2005. gadā Polijā, Mystic festivāla ietvaros Chorzowā (Katowices piepilsētā). Vispār jau ārpus festiem maz ārzemēs uz koncertiem būts.
Latviešu metāls – labās puses, kreisās puses un neforšās puses?
Uh, jautājums „uz aizbēršanu”. Labās puses, ar ko latviešu metāls kā tāds pozitīvi izceltos uz vispārējā fona, grūti nosaukt. Varbūt var minēt, ka apzinoties pasaules scēnas piesātinātību, un tai pašā laikā iztrūkstot pietiekami lielai vietējai scēnai, lai kaut kāda vērā ņemam mode un vienam otram pakaļtaisīšanās te veidotos, ir cilvēki un grupas, kas lietai pieiet radošāk, varbūt vairāk piedomājot, ar ko viņi spētu izcelties uz simtiem līdzīgu grupu fona pasaulē. Diemžēl to piemēru sevišķi daudz nav – Skyforger, Neglected Fields, Brute Chant… no jaunākām vai nosacīti jaunākām grupām pat uz sitiena neviena nenāk prātā, kam būtu tāds jūtami savdabīgs stils. Tomēr kādu rozīnīti citādi diezgan tipiskā mūzikā daži pamanās ielikt, un tas ar ir labi. Faktiski jau visu pasauli kopā ņemot, oriģinālas vai savdabīgas bandas, ar to rozīnīti, labi ja piecas no simta sanāk, tālab domāju, ka ar to mums viss ir kārtībā.
Par kreisajām pusēm ar neko tādu īpašu nepateikšu, laikam jau «dog eat dog» varianti latviskā izpildījumā – nekā sevišķi pārsteidzoša, manuprāt. Varbūt būtu ko vairāk piebilst, ja pats vārītos tajā virtuvē.
Neforšā puse…atkal jau laikam tas pats, kas piemīt ne tikai metālam – vispārēja pasivitāte un depresija. Uz koncertiem vairs tauta nenāk, ja tā turpināsies, droši vien neviens arī uzstāties vairs jēgu neredzēs. Re, uz Wacken Metal Battle arī aktivitāte nožēlojami maza. Protams, ekonomiskā situācija šobrīda ir tāda kā ir, un skaidrs, ka cilvēkiem mēdz trūkt gan laika, gan līdzekļu, lai slīpētu savu matriālu. Taču attiecībā uz publiku ir pagrūti saprast to « ai, pizdū to konci, labāk aizliešu acis mājās pie teļļuka » attieksmi. Tādi cilvēki, zināms, ir bijuši vienmēr, bet tagad, šķiet, ir savairojušies. Pašmāju koncerti tak tagad nemaksā vairāk kā pirms desmit gadiem, kad telpas vai plīsa no apmeklētības. Sūdīgākie tie arī nav kļuvuši. Var gadīties, ka, ja tagad iestātos kaut kāds hibernācijas periods ar pāris koncertiem gadā, tad arī tie pāris būtu lieliski apmeklēti, taču, pirmkārt, neesmu par to pārliecināts, otrkārt, negribētos, lai tāda situācija atkal pienāktu. Var jau būt, ka tās ir zināmā mērā sekas tam, ka daudzi ir apostījuši aizrobežu āres un krāj naudu vasaras metāliskajam atvaļinājumam… Ja tā, tas vēl nebūtu sliktākais variants.
Mūzika – pats noteikti klausies, ļoti daudz, kas palicis prātā no pēdējās desmitgades, kam vajadzētu būt kolekcijā no pašmāju, ārzemju estrādes?
Būtu jau cienījami, ka no pašmāju smagās estrādes kolekcijā būtu visi albumi – nav jau to nemaz tik daudz, un savējie tā kā būtu jāatbalsta. No otras puses - ja ir sūds, tad ir, neatkarīgi no izcelsmes, un sūdam jāsadalās dabīgā procesā, varbūt ļaujot uzplaukt kam labākam. Tiesa gan, mums jau tie izdotie albumi visai reti tādu īstenu draņķu kategorijā ierakstāmi, bet viduvējības gan atrodas. Ja vajag konkrēti uzskaitīt tos vērtīgos albumus, tad es minētu tādas lietas kā Skyforger – Latviešu Strēlnieki, Kauja pie Saules; Neglected Fields – Synthinity, Mephisto Lettonica; Brute Chant – Killer Each of You; Sanctimony – Eternal Suffering; Urskumug – Am Nodr, gan jau vēl kādu piemirsu. Ā, nu tur gan viens tik ir no pēdējās desmitgades...
No ārzemju smagās estrādes, ui, tas gan būs grūti. Kaut gan pirms kāda pusgada sastādīju savu pagājušās desmitgades Top 20, bet diez vai ir jēga to visu tagad te uzskaitīt. Kā sakāmvārdā teikts, klusa cūka dziļu sakni rok, tādēļ ļaušu katram pašam būt klusajai cūkai un savu dziļo sakni izrakt.
Interneta laiks – pats lejupielādē mūziku jeb esi palicis uzticīgs audio nesēju formātiem?
Abējādi, vairāk jau sanāk lejuplādēt, bet, kas patīk, cenšos arī nopirkt. Ir arī dažkārt aklie pirkumi veikti. Diemžēl pēdējos pāris gados rocība gājusi mazumā, tādēļ arī diski nav vairs necik čakli iegādāti.
Ārzemju festivāli – kas iespiedies atmiņā visvairāk? Kurš ir must go festivāls katram sevi cienošam metālgalvai?
Ārzemju festivāli – kas iespiedies atmiņā visvairāk? Kurš ir must go festivāls katram sevi cienošam metālgalvai?
Atmiņā, protams, visvairāk iespiedies pirmais lielais ārzemju festivāls, ko apmeklēju – Wacken Open Air 2003. gadā. Kā saka, zāle bij zaļāka un debesis zilākas :D Tas pirmās reizes svaigums tomēr dod lielu bonusu. Pirms tam biju apmeklējis tikai pāris vietēja mēroga brīvdabas pasākumus, un WOA ar saviem mērogiem likās vienkārši WOW! Plus vēl kas par zvaigžņu plejādi, zēns no provinces dabūja dienā vaigā skatīt vairāk stāru, nekā visā iepriekšējā koncertu apmeklētāja karjerā kopā ņemot.
Taču to, kurš ir must go fests ikkatram gan viennozīmīgi nepateikšu. Wacken ir leģendārs pasākums, tomēr ir jau arī daži labi citi festi, kas no tā neatpaliek ne sastāva, ne publikas daudzuma ziņā. Mani kaut kā vairs tās lielās masas pārāk nesaista, priekšroku es dotu nelieliem vai vidējiem festiem – ar kādiem, teiksim, padsmit tūkstošiem apmeklētāju. Arī gaumes ir dažādas. Katrā ziņā es teiktu tā – katram būtu vērts kaut reizi apmeklēt kādu no lielajiem – Wacken, Hellfest, Graspop un tāda formāta pasākumiem, lai saprastu, kas tas par zvēru ir, un kā ir atrasties pūlī kopā ar vairākiem desmitiem tūkstošu metālgalvu, redzēt vienu un to pašu skatuvi minam gan sirmus leģendārus hevistus, gan ekstrēmus ķecerus-dārdinātājus. Tas ir pavisam cits vēriens, kuru, savā sulā vāroties, tu nespēj novērtēt vai pat iedomāties. Savukārt ekonomiskākam laba laika pavadīšanas variantam arī Baltijas mēroga festi ir gana labi – atpūtu un gandarījumu tie dažkārt spēj sagādāt pat lielāku nekā lielie “masoviki”.
Mad Mix, Kabata, Pakaviņš, Salamandra, Melnā Piektdiena – nozīme ir vietai, saturam jeb laikam?
Mad Mix, Kabata, Pakaviņš, Salamandra, Melnā Piektdiena – nozīme ir vietai, saturam jeb laikam?
Nozīme ir visam, bet visam savs laiks un sava vieta. Kaut kādā mērā jau tie cits citu arī ietekmē, no laika atkarīgi abi pārējie minētie, un arī no vietas saturs var ietekmēties. Tagad grūti iedomāties, ka varētu gribēties iet uz gādūzi Lienes ielā, bet tobrīd jau bez tā un Studentu kluba nekā cita īsti arī nebij… Melnā Piektdiena jau arī savā ziņā ir sava laika produkts …
Ja runa ir par atmosfēru un sajūtām, tad grūti to tā salīdzināt, tomēr visam pagājušajam pāri klājas tāds idealizējošs nostaļģijas plīvurs, bet tagadnē vienmēr viss ir slikti :D
Top 5, kas vismaz reizi dzīvē jāredz dzīvajā?
Atkal jau gaumes lieta, bet skaidrs, ka vērts ir redzēt klasiķus, vai nu vispārējos, vai iecienītā žanra robežās, jebkurā gadījumā ne velti viņi par tādiem ir kļuvuši. Arī koncerti mēdz cits no cita atšķirties, nevar salīdzināt koncertu klubā pāris simtiem klausītāju ar uzstāšanos festivālā tūkstošiem. Mans šābrīža live favorītu tops varētu būt apmēram tāds: Iron Maiden, Overkill, Moonspell, Suffocation, Immortal; tomēr reāli grūti izdalīt piecas grupas, jo tādu, kuras ir cilājušas jumtu dzīvajā, ir krietni vairāk.
Atkal jau gaumes lieta, bet skaidrs, ka vērts ir redzēt klasiķus, vai nu vispārējos, vai iecienītā žanra robežās, jebkurā gadījumā ne velti viņi par tādiem ir kļuvuši. Arī koncerti mēdz cits no cita atšķirties, nevar salīdzināt koncertu klubā pāris simtiem klausītāju ar uzstāšanos festivālā tūkstošiem. Mans šābrīža live favorītu tops varētu būt apmēram tāds: Iron Maiden, Overkill, Moonspell, Suffocation, Immortal; tomēr reāli grūti izdalīt piecas grupas, jo tādu, kuras ir cilājušas jumtu dzīvajā, ir krietni vairāk.
Metāls ir miris, lai dzīvo metāls – pa lielam, izsmelts un atražots, jeb ir kas jauns?
Uz to var raudzīties divējādi. It kā jau varētu teikt, ka ir pa lielam izsmelts, bet to var teikt par ļoti daudziem mūzikas žanriem – tāpēc gan tie nost sprāgt netaisās. Vienmēr jau kaut kāda vieta innovācijām atrodas, bet tas, ar laiku kļūst arvien sarežģītāk, neizejot no žanriskajiem rāmjiem; t.i., var jau sataisīt kaut ko metālā nebijušu un ārprātīgi progresīvu, bet – 1) vai tas vairs vispār būs metāls (it kā jau nav būtiski, bet mēs šeit tomēr konkrēti par metālu runājam), un 2) vai tas vispār būs klausāms. Tur tad laikam arī tas āķis slēpjas – no vecām klišejām radīt kaut ko svaigi skanošu. Bet es domāju, ka viss notiek, metāls i netaisās mirt. Kamēr būs, kas klausās, būs arī kas spēlē, un tā mērķauditorija jau pavisam pazust nekādi nevar.
Vadošais žanrs pašu mājās un kāpēc - ?
Šobrīd pat diezgan grūti uz šo jautājumu atbildēt; ja vēl kādu laiku atpakaļ bija ekstrēmākā gala, sevišķi death dominance, tad tagad izskatās, ka ir diezgan izlīdzinājusies tā padarīšana. Nevienā žanrā nav pārpilnības, īpaši, ja par īsteni kvalitatīvu mantu ir runa (nekad jau arī nav bijis), bet pa druskai ir praktiski no visa kā. Nē, nu tā desa jau laikam ir sirdij tuva mums te, bet vai akurāt viennozīmīgi vadošais žanrs, neņemos apgalvot. Vispār jau thrash(veidīgie) arī pēdējos dažos gados aktivizējušies. Atbildot uz jautājumu – kāpēc? – gan stipri jākasa pakausis. Varbūt tur jāskatās, kā tas vēsturiski izveidojies. Vispār man šķiet, ka vietējo gaumi lielā mērā veidojuši tie cilvēki, kas deviņdesmito sākumā ieveda un tiražēja šito pūstošo kapitālistu mūziku. Te garas pārdomas sanāk.
Komentāru kultūra un metālistu kultūra – ir alus ir tuss?
Par to alu un tusu - tā jau pa lielam arī ir, bet vai tad ne-metālistiem ir citādi? Kāda tad tur metālistiem kultūra, ka tik strēbt da aurot un peisakus purināt. :D Nezinu, viss, ko tagad mēģinu šajā sakarā izštukot, atduras pret indivīdiem – katrs jau tomēr citāds, lai arī tīk pēc vienas modes tērpties visiem. Kopīgas rakstura iezīmes var sazīmēt, bet tā tīri par kultūru nezinu, ko lai saka. Nu kulturāli cilvēki, kopumā ņemot!
Komentāru kultūras sakarā – atkarīgs, kur tie komentāri rakstīti. Ja kādā konkrētā kopienā, kur lielākā daļa lielāko daļu pazīst, kaut vai virtuāli, tad jau itin civilizēti viss notiek, tik asprātībā daiktu mērīšana.
Lv metal – mums nav neviena žurnāla par metal, mums nav metal rādio.. a kas mums ir?
Trūmetāls mums ir! :D un vēl pāris informatīvi izklaidējošu saitu. Maza jau tā auditorija mums. Cik tad ilgi tu pūlēsies un darīsies, ja to lasīs vai klausīsies uz pirkstiem saskaitāmi ļaudis? Vairāk kā tāds hobijs sanāk. Savukārt tādā līmenī var jau vienkārši blogu rakstīt. Tagad jau katrs, kam interesē, var internetā sameklēt informāciju. Jā, varbūt tieši tā konkrētā intervija tur neparādīsies, bet būs citas, kas kopējo ainu uzburs. Un ja kas īpaši zīmīgs pateikts būs ticis, tas arī internetā nonāks. Ja nu vienīgi tādi mēdiji kā prese vai radio var kalpot intereses rosināšanai, lai tas cilvēciņš vispār uzzinātu, ka kaut kas viņam potenciāli interesants vispār eksistē. Tukšā vietā nekas nerodas, bet lai tā vieta nebūtu tukša, jārosina ļaudīs interese. Kā ierosināt interesi ļaudīs, kam nekas neinteresē, es arī nezinu.
* oficiāli apbalvots un ieguvis titulu Latvijas Metal Gada Balvas 2009 pasākumā - „2009.gada labākais MP bāra tukšotājs”*