P3LICAN PARTISANS SUBCULTURE: Par to kā dzīvot, izdzīvot sapni, dzīvot sapnī un mācēt sapņot jeb Tsägädägäbuugie moukkutour somu stilā

Kamdēļ doties undergrounda tūrēs? Turklāt darīt to ar konstantu regularitāti, bieži ietverot vienas un tās pašas pilsētas, pat ja klausītāju daudzums gadiem ejot atsevišķās vietās neizrāda tendenci pieaugt, drīzāk gan pretēji – sarukt – kā objektīvu, tā subjektīvu iemeslu dēļ?

Somu roka, alternatīvās un metāla grupas – populāras, mazpazīstamas un tādas, par kuru eksistenci zina tikai viņi paši, Latvijas platuma grādos sastopamas bieži. Ceļā uz lielo Eiropu vai atgriežoties no tās, viņi mūsu pilsētās piestāj un sniedz labus koncertus. Man būtu grūti atsaukt atmiņā kādu neizteiksmīgu un garlaicīgu somu grupu uzstāšanos, vismaz ne pēdējos gados un, jāteic, ka, laikam ejot, esmu kļuvusi tikai prasīgāka. Pēdējos gados mani pat sācis interesēt grupu vizuālais “noformējums” un šovs, kas agrāk šķita mazāk nozīmīgs moments.

Vienlaikus, pieaugot bēdīgajai tendencei samazināties iedzīvotāju skaitam valstī, pieaugot visu redzējušu un dzirdējušu cilvēku īpatsvaram, it īpaši galvaspilsētā, kur netrūkst vietu, kur notiek smagāki, vieglāki un vidējā svara pasākumi un nav ne mazākā pamata sūdzēties, ka tie nenotiek pietiekoši bieži, nereti grupas spēlē stipri patukšās zālēs jeb arī – ja tie ir bezmaksas pasākumi – publika ir “garāmgājējs – bāra apmeklētājs parastais”.

Tomēr grupas brauc un spēlē. Tie, kuri šeit ierodas atkārtoti un ir dzīves pieredzes rūdīti, nejūtas pārsteigti par šķidrajām vai neesošajām skatītāju rindām skatuves priekšā. Tie, kas atbrauc pirmo reizi ar augstām ekspektācijām vai maldīgām ilūzijām, ka Rīga ir tikai mazs miests un tās iedzīvotāji ir izsalkuši, tāpēc, cerot veldzēt mūzikas slāpes, apgāzīs klubu, nu, viņus gaida mācībstunda un dārgs mēģinājums ar publiku. Jeb bez tās. Kā palaimējas.

Mana pieredze vēsta, ka somu grupas prot priecāties un izbaudīt jebkuru situāciju, ko fortūnai labpatīk piespēlēt. Tur nenoliedzami palīdz arī vieglāka un smagāka šķidrā artilērija, kas tiek lietota vienkārši ellīgos daudzumos un šajā kontekstā mani vairāk pārsteidz nevis tas, cik daudz viņi var izdzert, bet tas, ka tūrē reti redzams soms, kurš mirtu nost no paģirām. Iespējams, vienkārši nepieciešams uzturēt konstantu promili organismā, lai toksikais šoks nepagūst iziet. Šajā tūrē kādam iepūšot alkometrā esot bijušas četras promiles, bet tie ir tikai noķertie momenti. Nav jau laika bieži pūst trubiņā, ja ir jālej knābītī. J

Pirms divām nedēļām Baltiju un Latviju šķērsoja kārtējā trīs somu grupu tūre, šoreiz ar nosaukumu “Finnish Threesome Tour”.

Kas bija gaidāms?

http://www.naba.lv/zinas/t/36004/

“Tūrēšana pa undergraunda skatuvēm ir kā dzemdības. Kad ir laiks doties, dzirdu sevi kliedzam: “Kāpēc es? Kāpēc atkal? Ko, pie velna, es domāju, tam piekrītot?” Taču atalgojumā mēs saņemam mīlestību un es zinu, ka viss ir tās vērts. Mēs esam vienoti savos sapņos – sajust, ka dzīvojam” – tā savā tūres dienasgrāmatā raksta harizmātiskā Pirita Lumous, somu female fronted grupas Manzana vokāliste .

Manzana Rīgā viesojas epizodiski, iepriekšējā reize bija pat (viņiem) salīdzinoši pasen – 2014. gada augustā. Divas pārējās grupas Luxury Toys un Riot Club, arī Latvijā jau koncertējušas.

Šoreiz viņi mūsu galvaspilsētā ietrāpīja ceturtdienas vakarā un spēlēja klubā “Depo”. Publikā bija galvenokārt pārējo grupu dalībnieki, bet somi savu skatuves laiku pavadīja labi, izmantojot faktu, ka visi bija ieradušies uz ekskluzīvo mēģinājumu kas, pēc tam, protams, bija brangi jāaplaista. Somi, Rīga, alkohols – tā ir tāda svētā trīsvienība, kas vienkārši nevar neizdoties. Tāpēc vien ir vērts šurp braukt pēc iespējas biežāk.

https://www.youtube.com/watch?v=wGnvUbBD3Ek&feature=youtu.be

“Depo” nenoliedzamā labā īpašība ir tāda, ka bārā lej līdz pats pēdējais soms vēl spēj dzert. Šoreiz izejot uz ielas saule nebija manāma, taču bija jau teju 7 no rīta.

Pusdienlaikā tūres buss uzsāka ceļu uz Liepāju.

Fontēna pilī vēl nedaudz pēc 23 bija izteikti tukšs un es jau pamazām sāku ticēt, ka sakarā ar “Liepājas metalurga” izraisīto papildus krīzi, arī tie liepājnieki, kuri vēl iepriekšējā vasarā festivālā bija manāmi krietni kuplā skaitā, ir devušies uz citām zemēm laimi jeb vismaz maizi meklēt. Taču, sākot spēlēt grupām, cilvēki saradās pat krietni daudz. Lielākā daļa gan tur atradās ne gluži grupu dēļ, taču saldās meldijas un enerģiskie ritmi, kas visādās variācijās plūda no skatuves, prata piesaistīt uzmanību. Izmantojot salīdzinoši milzīgās skatuves priekšrocības, kā arī nenoliedzami vērtīgo faktu, ka šeit spēlējot mūziķi arī dzird, ko viņi paši individuāli dara – grupu dalībnieki mijās un mainījās ar sastāviem, džemoja, līksmoja, priecājās un mazliet ālējās, padarot šo koncertu par jautru šovu. Neizpalika arī alkohols, protams. Pirita liepājniekiem mācīja somu valodas nozīmīgākās frāzes un fotogrāfi – amatieri no publikas vīrišķās daļas kāri tvēra ainavas, kas pavērās viņai svabadi jūtoties uz skatuves.

https://www.youtube.com/watch?v=bNumRXki_S4

Tas bija riktīgs jagadaga bugijs, īsteni atbilstošs Fontaine Palace aurai un pat šajos laikos, kad dzirdēts, ka roks un metāls vairs tik viegli šīs pils skatuvi ieņemt nevarot, somiem tas bija izdevies un viņi parādīja, kāpēc. Riot Club vokālists pēc tūres teica, ka Liepājas koncis esot bijis viens no diviem labākajiem tūrē un Manzanas basists atzīmēja, ka Liepājā viņš pirmo reizi tūres laikā esot dzirdējis, ko pats spēlē. Tas, visticamāk, uz atgriešanos. Ir vērts atgriezties vietās, kur sevi dzirdi, vai ne?

Sestdien, 10 no rīta daudzus Eiropas ceļus izmalušais un krietni daudz ko pieredzējušais tūres buss devās pārbraucienā uz Igauniju, kur vakarā bija tikšanās ar Sarkano Imperatoru. Šis bija pēdējais tūres koncerts un ne viens vien no grupu dalībniekiem domās jau kādu brīdi ilgpilni vēlējās būt mājās. Lai cik daudz jautrības, iespaidu un ēverģēlību tiktu sastrādāts un pieredzēts, fiziskā kapacitāte katram ir individuāla un pēc vairāk nekā divām nedēļām ceļā un teju pastāvīgas dzīves klubos un busā, ikdienišķās mazās, vienkāršās rutīnas lietiņas mājās kādā brīdī kļūst par apsolīto zemi.

Tallinā ielīgojām vakarpusē, jau metās tumšs un bija laiks sagatavot skatuvi pēdējam bugijam un turpināt lubricēt iekšas un prātu, lai tas viss efektīvāk iedarbotos.

Red Emperor biju pirmo reizi. Hosteļa bārs ar (arī) no lidmašīnām patapinātiem krēsliem, laipnu apkalpošanu bārā (ar to es domāju, ka man iedeva notestēt divus dažādus aliņus, jo tie bija sveši un man bija izvēles grūtības un testa porcijas bija diezgan lielas J ) un skaņotāju, kura pults karājas gaisā, viņš pats regulē trokšņus, stāvot uz krēsla. Kopumā diezgan apbružāta pasaule, bet vai tad mums vajadzēja sākt pie tādas pierast? Nē.

Koncerts bija bez maksas, tā bija sestdiena un pamazām iestādē saradās dažādi cilvēki. Lielākā daļa gan viennozīmīgi tur neatradās saistošā muzikālā piedāvājuma vadīti, taču arī random figūras, kas izvietotas pa perimetru, ir uzmundrinošākas nekā (atkal) tikai mīļo un redzēto pārējo tūres biedru smaidīgās fizionomijas un plaudējošās rociņas.

Atlikusī indivīdu enerģija tika sakopota un visas grupas atdeva cik vēl spēja un bija iekšā, noslēgumā atkal sekoja trakulīgs vispārīgs džemiņš un līdz ar to arī tūres muzikālo daļu varēja pasludināt par izskanējušu.

https://www.youtube.com/watch?v=2NcAVaPQ2q0

Visas trīs šīs grupas vieno kūsājošais entuzisms, virmojošais prieks un atdeve tam, ko viņi dara. Viņi izbauda procesu un dienas ārpus savas ikdienas realitātes, jo tieši tamdēļ ir vērts doties underground tūrēs – lai sajustos dzīvi esam.

Tūres video atskats: