Evita
Hofmane
“Mēģinājumos man nereti uzmetas zosāda no
kaifa par to ko es dzirdu,” teic grupas NightTales vokāliste Elīna Gindra.
Jauni, ambiciozi un perspektīvi, tā
NightTales sevi pieteica 2010. gadā.
Salīdzinoši īsā laikā, intensīvi uzstājoties,
grupai izdevās likt sevi sadzirdēt un ieraudzīt. Par to kas aktuāls šobrīd un
gaidāms perspektīvajā nākotnē, šajā intervijā stāsta grupas līdere Elīna.
Hei, kāds laiciņš ir apritējis kopš mūsu
iepriekšējās intervijas! Notikušas ievērojamas izmaiņas grupas sastāvā.
Pastāsti kāda bija sākotnējā NightTales ideja, par ērkšķaino ceļu, kas veikts,
cenšoties īstenot savas ieceres, un par to, kas patlaban notiek grupas iekšienē!
Elīna: Sākotnēji bija doma
ar vienkāršu gotisko/melodisko metālu, bet, kad „groži” pilnībā pārgāja manās
rokās, radās doma par kaut ko šizofrēnisku un baisu. Gribēju savienot neoclassical dark wave ar smago mūziku,
radot ļoti spilgtas audiālas gleznas. Ideja jau laba, bet, kad es sapratu ko
patiesībā nozīmē grupas darbs, mana iecere kļuva aizvien tālāka un tālāka, līdz
pazuda pavisam… Bet es neesmu izslēgusi variantu, ka to varētu mēģināt darīt
kādā citā projektā.
Tagad iet ceturtais gads, kopš
NightTales ir sākuši savu attīstību, daudz kas ir lūzis, audzis, zudis un
mainījies. No pirmā sastāva esmu palikusi viena pati, bet tas mani pat priecē.
Tagadējais sastāvs ir atbilstošāks gan spēlēšanas, gan gaumes, domāšanas un
stila ziņā. Patlaban mēs esam sasnieguši to, uz ko gājām – mums patīk sava
mūzika! Visi var izpausties, bieži mēģinājumos dziedot man uzmetas zosāda no
„kaifa” par to ko dzirdu.
Kas pirms pusotra gada izraisīja šķelšanos
grupas iekšienē un kādu ietekmi tas atstāja uz grupas muzikālajām izpausmēm?
E.: Vecais sastāvs bija ļoti motivēts attīstīties, bet
līmenis bija par zemu. Nevarēja notikt attīstība. Dziesmas nepatika, radīt tās
arī bija grūtāk, jo visi bija pārāk atšķirīgi. Kad sapratu, ka tā turpinot,
augstāk par šo stadiju mēs vairs netiksim, bija jāveic reforma, kuru daļa
neizturēja. Tas arī lika aiziet pusei grupas dalībnieku, notika dabīgā atlase
un stiprākie palika. Protams, bija grūti, bet šī grupa ir mans sapnis un es
neļaušu tam tik vienkārši izbeigties. Jaunie grupas biedri man bija jau sen
pazīstami, ar līdzīgām interesēm un daudz, daudz augstāku spēlēšanas prasmi.
Beidzot varu teikt, ka šie ir NightTales īstie cilvēki, grupā valda lielāka
saskaņa, esam tuvāki, protams, bez ragiem un nagiem neiztikt, bet tas ir to
vērts.
Tavs viedoklis – kas ir grūtākais,
darbojoties grupā?
E: Vadīt “brīvos” mūziķus, jo ja visiem grupas dalībniekiem
būtu parakstīti līgumi, kuru noteikumus viņi pildītu, tad viss būtu ļoti
rožaini :D, bet tagad ir jācīnās ar motivācijas, attieksmes, iedvesmas trūkumu,
citam nav laika, citam negribas, citam nepatīk atmosfēra utt.
Labākie brīži šajā sarežģītajā procesā?
E: Labākais noteikti ir rezultāts, koncerti un dziesmas,
kas pašiem patīk. Redzēt, ka izdodas un citiem patīk ko mēs radām. Iepazīt un
saspēlēties ar šiem talantīgajiem cilvēkiem. Tagadējais sastāvs ir tiešām ļoti
oriģināls, dažreiz mēģi paiet līdz asarām smejoties, citreiz gribās kādam
iemest ar ko smagāku, bet pārsvarā mēs tomēr mīlam viens otru.
Kuru periodu NightTales pastāvēšanas laikā Tu
vērtē kā pašreiz augstāko sasniegumu?
E.: Īsti pat nezinu ko atbildēt…Varbūt, tas, ka tagad mūsu
koncerti ir daudz apmeklētāki, cilvēki (vairāk vai mazāk) mūs zina. Daudz
lielākas ovācijas un nozīmīgāki pasākumi, kuros spēlējam.
Nozīmīgs NightTales elements ir
vizuālais tēls un grims. Tavuprāt, kāpēc grupas imidžs rada šo īpašo piesaisti
un uzmanību no skatītāju puses? Kāpēc tēls vai priekšstats par kaut ko citkārt
spēlē nozīmīgāku lomu kā grupas radītā mūzika? (Tas ir abstrakts jautājums ko
nevajag attiecināt tieši uz NightTales.)
E.: Skatītāji nāk uz koncertiem nevis, lai klausītos mūziku
(priekš kam, ja mājās var ērti iekārtoties un dzirdēt visu perfekti ierakstā,
nevis spiesties kaut kādā piesmakušā telpā ar briesmīgi skaļu skaņu un diezgan
zemu skaņas kvalitāti), bet, lai redzētu mūziku un tad nu mēs cenšamies viņiem
to dot pēc iespējas vairāk – tērps un grims atspoguļo mūsu muzikālo domu.
Nākotnē gribam veidot arī šovu, kaut ko, kas paķer un tik viegli neaizmirstas.
Kad runāju ar jums pirmoreiz, jūs tikai sākāt
savu koncertdzīvi. Tagad vari pastāstīt sīkāk par šo tematiku. Koncerts:
izjūtas pirms uzstāšanās, tās laikā un pēc tam?
E.: Galvenais ir nepiedzerties, iedzert var, pat vajag,
citādi, kad ir vairāk publikas, es, piemēram, nobīstos un uz skatuves
sastingstu, kas pilnīgi nekam neder. Pirms kāpšanas uz skatuves cenšos nedaudz
nostabilizēt balsi un iejusties tēlā, sakoncentrēties. Tā kā dzīvē mana prāta
hobijs ir melanholija un grupai ir savi tēli, noskaņoties nav nemaz tik grūti.
Labā koncertā es lidoju, jo man patīk ko dziedu un par ko dziedu. Manuprāt,
skatuve ir vienīgā vieta kur var parādīt pilnīgi visas savas sajūtas, cilvēki
tieši to arī grib redzēt, koncertos cenšos just pēc iespējas vairāk un parādīt
to ar mīmiku, žestiem un kustībām, lai uzburtu vēl spilgtāku priekšnesumu. Pēc
uzstāšanās varu justies vēl enerģiskāka, laimīgāka un pozitīvi uzlādēta, vai
arī pilnīgi tukša. Iesākumā koncertu bija ļoti daudz, bija mēneši, kad iekrita
aptuveni 6 koncerti, tas bija par daudz, bet nesa neatsveramu pieredzi. Šo četru
gadu laikā būsim spēlējuši koncertu 5 cilvēkiem vienā vakarā un 2000 cilvēkiem
vienā vakarā - Bulgārijā. Katra publika prasa savu un tajā pašā laikā tikai
vienu – emocijas, ja mēs viņiem tās sniedzam un parādām, ka mēs izbaudām to, ko
darām, mīlam savu publiku un spēlējam tikai viņiem, nebūs problēmu iepatikties.
Kā jau Tu minēji, pagājušajā vasarā
NightTales uzstājās Bulgārijā. Pastāsti par šo visnotaļ unikālo pieredzi grupai
no Latvijas!
E: Tas notika ļoti nejauši, mums vienkārši piedāvāja
aizbraukt un uzspēlēt. Tā bija jauniešu apmaiņas programma, kas sniedza kaut ko
neaizmirstamu. Ļoti kvalitatīva, jaudīga aparatūra, profesionāls skaņotājs,
milzīga skatuve, burvīgas gaismas un ļoti daudz tautas, kas nāca mūs
klausīties. Sākumā apjukām, bet diezgan ātri tas pārgāja. Ļoti atsaucīgi un
brīvi cilvēki, nespēju pārstāt smaidīt! Bulgārijā bija patīkami, bet braukt ar
autobusu mēs nevienam neiesākam, vēl tik tālu, tas bija visgrūtākais.
Mūzika Tev ir veids, kā sasniegt konkrētus
mērķus dzīvē vai iekšēja nepieciešamība izpaust sevi?
E.: Iekšēja nepieciešamība izpaust sevi. Es nekad par to
īsti neesmu domājusi un, ja esmu, tad ne līdz galam. Tā šķiet tikpat
pašsaprotama lieta kā ēst un elpot, tāpat arī muzicēt, tas ir manā DNS. Tagad
jau ir izveidojušies arī konkrēti mērķi, kas baro manu prātu un palīdz
kustēties uz priekšu. Esmu diezgan ambicioza un apņēmīga, bet apzinos, ka arī
jauna un nepieredzējusi. Tas ir kas netverams, tā cita realitāte, cita pasaule ar
saviem likumiem un sajūtām, kur es slēpjos no šīs reālās pasaules, no kuras
vienmēr esmu bēgusi.
Pastāsti par grupas tuvākajiem plāniem un
iecerēm!
E.: Ļoti stipri gribam izsisties – spilgtāki koncerti,
albūms, video, bet vislielākais mērķis ir paplašināt savu auditoriju, nemainot
mūzikas virzienu, iziet tālāk par underground
skatuvēm. Attīstīties! Esam saņēmuši vairākus veiksmīgus piedāvājumus, ir
cilvēki, kas izrāda lielu pretimnākšanu un grib palīdzēt, jo viņiem vienkārši
patīk mūsu mūzika. Gribam spēlēt uz lielākām skatuvēm un ar savu iztēli priecēt
vēl vairāk prātu. Ar tagadējo sastāvu un pieredzi, manuprāt, mums viss izdosies
un cilvēki par mums vēl ilgi runās! Ir veikti jauni ieraksti un taps vēl. Vēl
mēs piedalāmies TV raidījumā Troksnis (Sems) LTV7, 23.03 20:00 ir ēters un
darīsim visu, lai tiktu tālāk. Visi interesenti ir aicināti droši pievienoties
fanos mūsu lapās draugos.lv un facebook.com un saņemt ziņas par mūsu jaunumiem
un koncertiem!
Un arī pārējie NightTales dalībnieki vēsta par savu darbošanos grupas
iekšienē…
Kā tas sākās, par kopā noieto ceļu un vai tas ko gaidīja, sākot darboties
NightTales, ir tas, kas notiek pašreiz un potenciāli notiks perspektīvajā
nākotnē.
Taustiņniece Solvita:
Vīzija: Iespēja nosviest malā vienmuļo ikdienu un sajust
mūzikas burvību.
Sākums: Elīna mani atrada ar paziņu starpniecību. Vēl joprojām atceros traki
auksto janvāra (?) dienu, kad devos uz pirmo mēģinājumu. Bailes un neziņa, bet
nonākot tur, sapratu, ka esmu īstajā vietā.
Ceļš: Kopš sākotnējā sastāva, NightTales ir daudzkārt mainījušies, bet par to
kādi esam tagad man ir vislielākais prieks. Esam piecas personības, katra ar
saviem untumiem un niķiem, bet mērķis mums ir viens un vēlme to sasniegt aug ar
katru brīdi.
Uzsākot dalību grupā, es necerēju pilnīgi ne uz ko, tāpēc tagad man ir prieks par katru mazo solīti, katru pakāpienu, katru veiksmi un neveiksmi. Man NightTales ir iespēja izmantot savas ilgus gadus krātās mūzikas zināšanas un palikt tiešā saiknē ar mūziku, jo ikdiena vairs tādu iespēju nesniedz. Pašreiz mēs esam uz akmeņaina ceļa, kurš nākotnē solās būt ja ne tikpat, tad vēl akmeņaināks, bet tieši tāpēc aizraujošāks.
Uzsākot dalību grupā, es necerēju pilnīgi ne uz ko, tāpēc tagad man ir prieks par katru mazo solīti, katru pakāpienu, katru veiksmi un neveiksmi. Man NightTales ir iespēja izmantot savas ilgus gadus krātās mūzikas zināšanas un palikt tiešā saiknē ar mūziku, jo ikdiena vairs tādu iespēju nesniedz. Pašreiz mēs esam uz akmeņaina ceļa, kurš nākotnē solās būt ja ne tikpat, tad vēl akmeņaināks, bet tieši tāpēc aizraujošāks.
Ģitārists Romāns:
Vīzija: Eņģeļu tumšie
spārni...
Sākums: Sākās aizraujoši, neatkārtojami. Apokalipse tuvojās, cilvēki mēģināja
izglābt savas dvēseles, pērkot hotdogus un bigmakus. Un melnajā pilsētā,
vismelnākajā ielā es iegāju tumšākajā mājā, atradu melno dzīvokli ar melnām
durvīm un melnajā, melnajā istabā no Velna, kas arī bija melns ;))), iegādājos
iespēju spēlēt NightTales. Bet, ja godīgi, viss sākās kā parasti- man
uzrakstīja, es uzrakstīju atpakaļ, zvani, sarunas un tagad viss notiek.
Ceļš: Mūsu ceļš ir slidens, bet mēs izturēsim. Pa šo laiku mēs esam ļoti
pieķērušies viens otram, esam guvuši pieredzi un esam kā ģimene. Es gaidu
lidmašīnu ar uzrakstu "NightTales," bet pagaidām no tā ir tikai
riepas, kas stāv garāžā. ;)))) Bet Romu vienas dienas laikā neuzcēla, viss
notiek un mēs daudz strādājam pie tā, lai klauni sāktu raudāt, sadzirdot mūsu
mūziku un dievi sāktu dejot un dzert kagoru. Mums ir ļoti liels potenciāls, kas
ar laiku atvērsies pilnībā.
Basists Slaviks:
Vīzija: Ir ieņemts starts uz komerciālo
ievirzi un ir potenciāls! Sākās tā, ka Elīna piedāvāja spēlēt grupā, mēģi
notika Jelgavā un es piedalījos. Laika gaitā bija kalni un lejas, guvu
pieredzi basa spēlēšanā, ieraudzīju kā taisa mūziku mūzikas skolas audzēkņi un
ieguvu čomu! Gaidīju mūzikas iemūžināšanu un končus! It kā viss top!
Buņģieris Ričs:
Vīzija ir paplašināt redzesloku muzikālā
ziņā, attīstīties, iekarot Eiropu un ASV, censties izvairīties no žiletēm ceļā
un, neskatoties uz tipiem kas tikai klusē un smīn par tevi, tiekties pēc
panākumiem!
Sākums: Viss sākās pavisam vienkārši - Elīna uzrakstīja un tā nu te esmu...
Tālākais ceļš vēl tikai tiek pozicionēts GPS iekārtās, bet sasēšanās karietē,
lai arī lēni, tomēr ir sanākusi... un viss būs forši!
Vai ir piepildījies tas ko gaidīji no NT, no tā, kas notiek pašreiz un
perspektīvajā nākotnē? - pretrunīgs jautājums... Ar katru dienu Visums saraujas
un mūsu iespējas paplašinās, tikai jāsāk tās izmantot un jādzīvo ar apziņu, ka
dzīve ir forša, viss notiek un galvenais nesākt tīksmināties par sevi... kā
zinām, iedomība ne pie kā laba neved, varu tikai piebilst, ka tuvākajā nākotnē,
ja viss izdosies, mēs vēl liksim cilvēkiem runāt!
Vietnes iepazīšanai: