Peer Ynt, XI.2017.
Šad tad gadās internetā izlasīt par jaunākajām
mākslinieka Artūra Bērziņa provokācijām. Lūk, piemēram, pirms pavisam neilga
laika notikusi performance ar kailu daiļavu un šīs provokācijas mērķis bijis
atainot latviešu tendenci sakralizēt savas ciešanas.
Dažas dienas vēlāk “uzduros” “Relicseed” minialbuma “Ideoloģija” vāka
noformējumam. Fenomenāli, kā saulenes un pāris niecīgu auduma gabalu iekļaušana
mākslas darbā acumirklī var trīskāršot tā spēku. Runa ir par pussegtajām
godasardzē stāvošo karavīru sejām, kuras piešķir draudīgi mānīgu toni,
bīstamības elementu savādāk mīlīgi latviskam patērētājsabiedrības attēlojumam.
Lūkojoties šajā gleznā, rodas jautājums “Relicseed” redzamākajam dalībniekam,
vokālistam, ģitāristam, menedžerim Edgaram Rakovskim: “Ko īsti tie divi vīri
sargā?” E. Rakovska atbilde: “Tie uzrauga procesu un gādā, lai neviens
netraucētu notikt tam, kam jānotiek.”
Kur
ideoloģija, tur, kā likums, ir ideologi, t.i., pārliecināti idejas nesēji. Kāds
būtu “Relicseed” manifests 2017 vienā vai divos teikumos?
Drosme, tieša runa, darāmā kārta.
Ja
uz brīdi pieņemam, ka triloģija “Dievs. Daba. Darbs” ir oficiālā latviešu
Bībele, vai mini albums “Ideoloģija” tad būtu uzskatāms par radošo darbu, kurš
kritizē, analizē, cenšas izprast un varbūt “atgriezt uz pareizā ceļa”
atkritējus, ķecerus, “nomaldījušās avis”? Jautājums tāds tādēļ, ka, man šķiet,
kāds, kurš “DDD” neuzskatītu par morāles kodeksu, nevarētu uzrakstīt
“Ideoloģijas” dziesmu tekstus.
Piekrītu, ka “Relicseed” analizē, cenšas izprast, bet,
vai kritizē? Iespējams, taču tas nekad nav bijis mans pašmērķis. Tāpat man
neinteresē kādu “atgriezt uz pareizā ceļa”, jo, pirmkārt, ceļš katram savs
ejams (un katram pašam labāk zināms, kāds un kāpēc tas ir tāds, kāds ir);
otrkārt, cilvēks visbiežāk nedara to, ko viņam kāds liek vai mēģina parādīt, ka
jādara. Tiesa, mana kā autora vēlēšanās ir, lai mani darbi izraisa domāšanu,
viedokli, diskusiju, kurai ne vienmēr jābūt vairāku cilvēku starpā. Reizēm
lielāka vērtība ir diskusijām, kuras norit katra paša iekšienē – divatā ar
sevi. Šo ideju atspoguļo, piemēram, dziesma “Attieksmes aprēķins”, kurā ir
teksts: “Mierizlīgums starp sevi un mani kā mierinājums kalpo”. Ir runa par
cilvēka daudzējādo personības šķautņu savstarpējo komunikāciju, diskusiju par
visdažādākajiem tematiem. Cilvēka iekšējās komunikācijas apcerēšana caurvij
teju jebkuru “Relicseed” tekstu, jo tas ir viens no man visaktuālākajiem
tematiem.
Tā
kā pieminēta ir grāmata “DDD”, un ņemot vērā “Ideoloģijas” tekstu visai skarbo
raksturu, tad interesanti būtu uzzināt tavu viedokli, lūk, par šādu lietu: vai
arī tu uzskati, ka latviešu skolās savulaik (un varbūt joprojām tiek) par daudz
mācīta viela, kas zemapziņā iekodē pasaules izpratni, kuras negatīvajā pusē
dominē maziskums, kalpība, niecība, arvienvārdsakot, paša indivīda autoritātes
trūkums, jo cilvēks vienmēr ir pakļauts kādam vai kaut kam augstākam, kamēr
pozitīvajā pusē ir darbs, mīlestība un krietnums attieksmē pret citiem
cilvēkiem? Citiem vārdiem – man šķiet, bieži vien ievērības cienīgs latvietis
ir kāda kalps vai revolucionārs, bet samērā reti mierīgs un pašpietiekams,
brīvs, vieds, izglītots cilvēks, kurš pats sev ir kungs un kalps...
Ļoti labs jautājums. Atceroties savas skolas gaitas,
nevaru apgalvot, ka skolotāji mums “iekala” pakalpiņa un izpildītāja apziņu.
Drīzāk vairāk atceros situācijas, kad apspriedām attīstības iespējas. Man
šķiet, ka skolai ir sekundāra nozīme jaunā cilvēka attīstībā neskatoties uz to,
ka šajā iestādē tiek pavadīts ļoti daudz laika. Visbūtiskākā loma, manuprāt, ir
audzināšanai – vecākiem un viņu radītajai videi mājās, kur bērni pavada
visvairāk laika. Vecāki ir pirmie un visuzticamākie skolotāji, visuzskatāmākais
piemērs dzīvei un norisēm tajā, kas vislabāk paliek bērna apziņā uz visu mūžu.
Par šo esmu vairāk nekā pārliecināts gan no paša, gan citu pieredzes, jo
dažādos savas dzīves posmos ir bijusi iespēja pārliecināties par bērnu un
vecāku fundamentālo mijiedarbību. Piemēram, vasaras sporta nometnē reiz bija
gadījums, kad 5 gadīgs puikiņš sāka lamāties tādiem vārdiem, ka mutes iepletās
ne tikai pārējiem bērniem, bet arī nometnes vadītājiem. Kad rudenī sākās
treniņu sezona, kādu vakaru pēc nodarbības šī puikas tēvs ieradās pēc savas
atvases. Brīdī, kad viņš atvēra muti un apsauca dažus dauzoņas skolas gaitenī,
man domās uzplaiksnīja ne tikai vasaras situācija, bet arī acīmredzamā mājas
vide, kurā piecgadīgs bērns visbiežāk dzird tēva lamu vārdus dažādās valodās un
izbauda diezgan nievājošu attieksmi pret sevi un, iespējams, mammu. Satraucoša
šķiet (jo īpaši) manas paaudzes cilvēku tendence eksistēt, nevis dzīvot.
Izklausās šausmīgi, bet tieši tā tas arī ir: spēka pilniem, rīcībspējīgiem
jauniešiem visbiežāk trūkst pašapziņa, patstāvīgs viedoklis un, kas pats
baisākais – motivācija un vēlēšanās kaut ko darīt. Dominē apziņa “nekas jau
tāpat nemainīsies; realitātē tā lietas nenotiek” un tamlīdzīgi attieksmes
modeļi, kas, manuprāt, ir ieaudzināti un atspoguļo tevis minēto kalpa, padotā
apziņu. Nolemtības apziņu. Mazliet iedziļinoties šādu cilvēku ģimenes modeļos
un ģimenes locekļu savstarpējās attiecībās, var novērot dažādu dzīves “formulu”
kultivēšanu vairākās paaudzēs un vecāku viedokļa uztiepšanu saviem bērniem. Piemēram,
ASV biežāk var novērot vecāku tendenci bērnu izvēlētos hobijus (ja vien tie nav
degradējoši) atbalstīt visiem iespējamiem līdzekļiem, jo viņiem ir skaidrs: ja
bērns pats ir izvēlējies ar kaut ko nodarboties – ir nesalīdzināmi lielāka
iespēja, ka viņam tas padosies un, iespējams, kļūs par profesiju, kuru cilvēks
izbauda šī vārda visplašākajā nozīmē. Un šis ir neatkarīgi no tā, ka tas hobijs
reizēm ir pilnīgi atšķirīgs no vecāku ieskatiem par atvases dzīves attīstību.
Latvijā šādu tendenci var novērot krietni retāk, jo vecākiem biežāk šķiet, ka
bērniem vairāk laika ir jāvelta nopietnu un, tā teikt, rentablu profesiju
apguvei, nevis jāniekojas ar kaut kādu mākslu vai ko tamlīdzīgu. Šādai rīcībai
ir arī argumenti, piemēram: “Latvijā tu ar šito naudu nenopelnīsi”. Loģiski,
nauda dzīvē kaut kā jānopelna un, ja vēlas dzīvot Latvijā, tad ir profesijas,
kas šajā teritorijā pilnīgi noteikti ir ienesīgākas par citām. Bet tad šie
vecāki vienā brīdī izdomā: “Nē, tev ir jābrauc prom – Latvijā tu vispār neko
nenopelnīsi”. Kas tad tam bērnam īsti ir jādara? Kur jābrauc? Kāds darbs
jāstrādā? Šīs izpildītāju lomas, pakļaušanās funkcijas attīstīšana un reizēm
savu nepiepildīto sapņu īstenošana, izmantojot savas atvases, manuprāt, ir
viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem, ko vecāki var pamest savu bērnu dzīves
ceļā. Nekas no šī man nešķita tik aktuāls un kritisks pirms 30 gadu sliekšņa
sasniegšanas, kad apkārt saradās uzkrītoši daudz paziņu ar gandrīz identisku
pašreizējā brīža definīciju: “Manā dzīvē nav laimes”. No vienas puses pilnīgi
normāla lieta: neliela krīzīte, kas ir neatņemama izaugsmes sastāvdaļa, bet
tomēr… Pazīstu pietiekami daudz cilvēku, kuriem tik eksistenciālas,
fundamentālas krīzes nav bijušas. Kāpēc? Tāpēc, ka šie cilvēki savās dzīvēs
nodarbojas ar to, kas viņus visplašākajā nozīmē dara labākus. Ar to, kas viņus
dara iekšēji piepildītus. Laimīgus. Cik dzīvoju, tik esmu pārliecinājies: ja
cilvēks nespēj būt, kā tu minēji, pašpietiekams, ar sevi, savu dzīvi un savām
nodarbēm apmierināts, viņš vienkārši fiziski nespēj izkāpt no nīgruma,
pastāvīgu šaubu un baiļu čaulas, jo viņš nekad nav īsti pārliecināts par to, ka
viņa dzīvē ir… jēgpilna? Tāds cilvēks regulāri apšauba, kritizē vai gluži
otrādi – apbrīno citu dzīves, bet pats savējo dzīvo pavirši līdz brīdim, kad
kaut kāda iemesla dēļ atjēdzas. Un agrāk vai vēlāk šāds brīdis neizbēgami
pienāk jebkuram, kurš nevis dzīvo, bet eksistē – visu dzīvi pilda konkrētas
funkcijas, norādes, pats savas vēlmes, vīzijas un sapņus atstājot novārtā.
Atbilde,
protams, domas raisoša un ietver vairākas lietas, par ko noteikti būtu
interesanti uzzināt šīs intervijas lasītāju komentārus. Par hobiju attīstīšanu
un dzīves prasībām vien manuprāt varētu izvērst interesantu diskusiju. Vēlos
tikai piebilst, ka mans jautājums gan vairāk bija saistībā ar mācību programmā
ietverto literatūru, to, kas mājās jālasa, jāanalizē un vēlāk skolā jāatstāsta
saviem vārdiem, kas savukārt liek domāt par to, par ko un kā vispār pagājušo
gadsimtu latviešu rakstnieki ir rakstījuši.
Un arī ko tie rakstnieki paši piedzīvojuši. Ar šodienas
visāda veida pieredzi ķešā tādi nosaukumi kā “Purva bridējs” vai “Nāves ēnā”
jau paši par sevi rosina diezgan bagātu asociāciju buķeti, kas (vismaz man)
skolas laikos tā neraisījās. Savukārt “Mērnieku laiku” vai “Aijas” sadzīviskās
ainiņas… nu jā. Tur var ļoti daudz pazemības, mutes nepalaišanas (bez atļaujas)
un tamlīdzīgas, tā teikt, savas vietas skaidras apzināšanās mācības atrast. Vai
tā ir kodēšana? Un atkal domāju, ka tas atkarīgs no audzināšanas (gan skolā,
gan mājās), jo literatūras esences var interpretēt kā dzīves likumus un
galvenās tikumiskās vērtības, taču tās var uztvert kā sadzīves vēstures
literāro atspoguļojumu – autoru apcerējumus par sava laika notikumiem. Protams,
ir cilvēki, kuri vēl šobaltdien cenšas dzīvot pēc principiem, kas lasāmi
latviešu literatūras klasikā, bet… laiki mainās. Cilvēki mainās. Pasaule
mainās. Viss attīstās, progresē un nekad vairs nebūs tāds, kāds bija agrāk. Un
kā mēs zinām – “pastāvēs, kas pārvērtīsies”.
Šaubu
par lietu pastāvīgu mainību nav. Tāpat arī to, ka literatūru, tāpat kā mākslas
darbus, var dažādi interpretēt, bet, piemēram, kad padomju laika cilvēks, kā
arī tikko brīvību ieguvusi valsts un tajā dzīvojošie indivīdi mēģina atbildēt
uz pēkšņi aktuālu un jaunu nozīmi ieguvušu jautājumu “kas ir latvietis?”,
atbildes tiek smeltas no teorētiskām zināšanām, kuru avots, pirmkārt, ir
iepriekš lasītais un redzētais. Domāju, lieki piebilst, ka tajos laikos un
apstākļos zināšanas bija praktiski tikai par mūžīgajiem kaklakungiem, kā Latvijas
brīvvalsts laikā, tā arī pirms tam, un, kā izrādījās, arī padomju iekārtā
(kura, protams, neveicināja patstāvīgi domājoša indivīda attīstību). Līdz ar to
jautājums: cik liela ir iespēja, ka cilvēks ar tādu pieredzes un zināšanu bāzi
būs brīvs un pašpietiekams, neatkarīgus un labus lēmumus pieņemt spējīgs
indivīds? Protams, šādas domu gaitas turpināšana ātri mainītu šīs intervijas
virzienu, dodoties ārpus centrālā temata - “Relicseed” un grupas jaunā ieraksta
robežām, taču jāsaka arī, ka ar visu iepriekš minēto un dažādiem novērojumiem
laika gaitā, un to cēloņsakarībām saistītas pārdomas radās, klausoties jaunajās
dziesmās. To vēstījums, manuprāt, uzrunā arī par vidusmēra “Relicseed” fanu
paaudzi salīdzinoši vecākus cilvēkus ar, iespējams, mazliet savādāku dzīves
pieredzi nekā šodienas aktīvajiem mobilo telefonu fotogrāfiju augšuplādētājiem
Instagram. Līdz ar to, pirms pievēršamies “Ideoloģijas” mūzikas tehniskajai
pusei, jautājums (šī ir pavisam personiska ziņkārība): cik lielā mērā, ja
vispār, esi jebkad interesējies par kustībām / organizācijām (Pilsoņu kongress,
biedrība “Nacionālā Apvienība”), kuras laikā kopš otrās Latvijas brīvvalsts
pasludināšanas ir apšaubījušas pastāvošās valsts un varas leģitimitāti? Tavas
domas par tādiem uzskatiem?
Jebkurai organizācijai ir vīzijas, mērķi, no kuriem
izriet uzdevumi, attiecīgas darbības, kā arī publiski apgalvojumi un viss
pārējais. Tevis minēto organizāciju apgalvojumiem neapšaubāmi ir bijis konkrēts
mērķis, kas var būt saistīts kā ar haosa radīšanu tautas apziņā ar tendenci
manipulēt, tā ar ideju tautu – “nomaldījušās avis” – “atgriezt uz pareizā
ceļa”. Kā tev šķiet?
Man
šķiet, ka tikpat lielā mērā cik jebkuru opozīciju kādas vietējas vai ārvalstu
ieinteresētas puses var mēģināt izmantot kaut kādos manipulācijas nolūkos, ir
interesanti analizēt, kāpēc daļa cilvēku nejūt sevī saderību ar pastāvošo
lēmējvaru. Ikdienā palasot komentārus ziņu portālos dažreiz šķiet, ka ierindas
pilsoņi un lēmējvara ir divas pretējas puses, katra ar savām interesēm. Man
šķiet, ka morāli tīrs patriotisms katrā latvietī ir iekšā, taču kaut kā nevar
izpausties ikdienas dzīvē, bet tikai svētkos un ideālistiskās sarunās.
Nejust saderību ar pastāvošo lēmējvaru, pastāvošo iekārtu
vai jebko, kas ir saistīts ar sociālo, politisko, ekonomisko un jebkādu citu
vidi, kurā dzīvojam… Šai nejušanai var būt dažādi iemesli un ne vienmēr tie ir
saistīti ar politiku vai lēmējvaras darbībām. Manuprāt, tie nereti ir saistīti
ar paša cilvēka attieksmi pret sevi, savu dzīvi un tad attiecīgi visu pārējo
sev apkārt. Cik esam redzējuši un vēl arvien redzam attieksmes: tas slikti, tas
idiots, šis nepareizi, valdību atlaist, visi zagļi utt. Bet tad man vienmēr ir
jautājums: kas tu tāds esi, gudriniek, ka proti uz citu kļūdām un nepilnībām
norādīt? Kur ir tavi darbi, sasniegumi, pievienotā vērtība? Kur ir tavas
idejas, iniciatīva? Varbūt piedāvātie risinājumi, ja jau viss ir tik slikti, ir
jāiznīcina un jāgrauj? Ok, sagrausim – kas būs vietā? Krieviski ir tāds
teiciens: “lamaķ – ņe stroiķ”… Domāju, ka ļoti liela nozīme ir katra cilvēka
iekšējai – morālai un emocionālai inteliģencei. Vienkārši runājot – dzīves
gudrībai. Var būt asociēts profesors piecās universitātēs, kas, dabīgi, par
kaut ko liecina, bet cilvēku par cilvēku nepadara ne izglītības dokumenti, ne
iekaltas formulas vai atstrādātas, mehāniskas darbības. Cilvēkam un viņa
dzīvei, manuprāt, ir kāda augstāka nozīme un vērtība uz šīs planētas, kuras
pamatā pilnīgi noteikti nav merkantilas vērtības. Tās ir pavisam, pavisam citas
vērtības, kuras cilvēkā vai nu tiek vai… netiek ieaudzinātas. Protams, bet
protams, ka visi nevar būt vadītāji, lēmēji, menedžeri, novatori, atbildīgie un
visiem arī tādiem nav jābūt. Taču katram cilvēkam neatkarīgi no sava (jebkāda)
statusa ir iespējas pašizglītoties tādā veidā, kāds viņam pieejams. Ļoti ticu,
ka primāri no šīs pašizglītības stadijas ir atkarīga ja ne visa, tad lielākā
daļa cilvēka dzīves.
Labā
izglītībā ir rodams liels spēks. Turpinām ar “Relicseed” jaunākā ieraksta
vokālā izpildījuma un instrumentālo pusi. Pirmais, ko ievēroju, ir atšķirības
vokālajā ziņā no iepriekšējiem ierakstiem. Man šķiet, ka klāt ir nācis kaut kas
no aktiermākslas, kas patiesībā ievērojami aizstāj ne tikai iepriekš
“Relicseed” diezgan raksturīgo, bet arī daudzu citu grupu ar thrash metal saknēm praktizēto pantiņu
skaitīšanas manieri. Vai tam visam ir bijusi pievērsta īpaša uzmanība šajā
“Relicseed” ierakstā un kādi iecienīti, vai iemīļoti, aktieri ir atstājuši savu
iespaidu uz to, kā centies pasniegt dziesmu tekstus?
Aktieri?!... Hmm. Kā tu to domā?
Pat
nezinu, cik vēl skaidrāk lai izsakos. (Smejas.) Katrā ziņā jautājumā nebija
nekādas divdomības vai kas tāds. Es uzskatu, ka “Ideoloģijā” dzirdamā vokālā
maniere no iepriekšējiem ierakstiem atšķiras tikpat uzkrītoši, cik izteiksmīgi,
talantīgi deklamēts dzejolis no ne visai izteiksmīgi, ātri noskaitītiem
pantiņiem. Saprotu, ka šo var neuztvert kā komplimentu attiecībā uz iepriekšējiem
“Relicseed” veikumiem tieši vokālā izpildījuma ziņā, bet tai pat laikā, kā jau
arī iepriekš minēju, attiecīgais metāla apakšžanrs (thrash) jau manuprāt arī ir vairāk pantiņu skaitīšanas prasme nekā
melodijas vilkšana. “Ideoloģija” man neizklausās neko thrash veidīga un jāsaka, ka līdz šim neesmu saklausījis
“Relicseed” ierakstos tādu vokālo izpildījumu, kāds tas ir jaunajā ierakstā.
Redz, tu saki – “thrash
veidīga”… tieši tā! Šī maniere ir diezgan pierasta lieta, ko ļoti daudzi
izmanto vienveidīgi un nedinamiski. Es ar savu mūziku esmu mierā tikai tad, ja
man pašam ir interesanti klausīties, un tāpat kā tu, tāpat arī es pats zinu ne
vienu vien dziesmu “Relicseed” daiļradē, kas ir vienveidīga un kompozicionāli
diezgan flegmatiska, nedinamiska un kaut kādā brīdī pat garlaicīga. Man vienmēr
ir gribējies progresēt, attīstīties, mainīties, bet, ja nav valodas, izteiksmes
līdzekļu, tu nevari tā labi izteikties, vai ne? Ļoti labi atceros, kā nonācu
līdz dziesmas “Bailes” 2007.gada demo ierakstam. Tas bija viens vakars studijā,
kad, stāvot pie mikrofona un jau kārtējo reizi noklausoties pilnīgi
nepārliecinošā, nedrošā balsī ievaidētos pantiņa variantus, sapratu: tagad vai
nekad. Pārvarēju nenormālu kautrību, bailes un šaubas par savām vokālajām
spējām un vienkārši mēģināju darīt to, ko man tik ļoti gribējās. Pārējais jau
ir vēsture, bet tā sevis šaustīšana “ja nu man nesanāk?! Ja nu es ieķērcos kaut
kā līki? Par mani smiesies!” Šī emociju un domu buķete tur bija tik liela! Tad,
kad ierakstījām “Pēdējo vergu”, kas ir viena no manas personības veidošanās
pamatdziesmām – ļoti ilgi nevarēju “atiet” no tā, ka pats esmu šādu tekstu
uzrakstījis un vēl piedevām iedziedājis. “Tu manas asinis rij”… mīļo stundiņ,
nu, kur tādas domas?! Taču šie bija pirmie soļi izaugsmes un attīstības
nebeidzamajā ceļā, kurš tiek turpināts arī “Ideoloģijā” un turpināsies ar katru
nākamo izdevumu. Ar katru nākamo darbu vēlos, pirmkārt, atklāt sevī un savās iespējās
kaut ko jaunu, nepieredzētu. Man ir svarīgi progresēt pašam. Vajag, lai ir interesanti
un saistoši, jo, lai arī cik egoistiski tas skan – kā es varu gribēt, lai kādam
citam mana mūzika šķiet vērtīga, ja es pats ar to neesmu mierā? Tas nekad tā
nenostrādās. Nepieciešama tā sajūta: “O, izrādās es šitā arī varu…?!” Rakstot
“Ideoloģiju”, ar katru nākamo takti un vārdu iekšēji zināju, ka nekāpjos
atpakaļ, bet virzos uz priekšu: melodijas, aranžējumi, kompozīcija, galu galā –
septiņstīgu ģitāra, kuru līdz šim biju redzējis tikai veikalā… Man viennozīmīgi
ir interesanti un, kā redzu, neesmu vienīgais. Tā ir mana lielākā alga.
Mans
viedoklis ir, ka salīdzinājumā ar “Slaughterhouse”, “Ideoloģija” ir kaut kādā
mērā pretstats iepriekšējam ierakstam; daudzviet tā muzikāli “elpo” daudz
brīvāk, dziesmas nešķiet tik sablīvētas, nenotiek intensīva melodiju laušana.
Piekrītu. “Ideoloģija”
neapšaubāmi ir solis uz priekšu, pa labi… pa kreisi... Katrā ziņā solis uz
jebkurieni, tikai ne atpakaļ muzikālā un kompozīcijas kontekstā. Tīri melodiski
“Ideoloģija” ir krietni progresējusi atšķirībā no abiem iepriekšējiem albumiem,
par ko pats esmu priecīgs.
Jaunākajā
ierakstā piedziedājumi arī šķiet izceļamies vairāk nekā iepriekšējos ierakstos.
Vai dziesmu struktūrām ir tiešs sakars ar gūto koncertpieredzi?
Domāju, ka ne ar koncertiem
(iespējams, arī ar to, bet tomēr). “Ideoloģijas” dziesmu struktūra vistiešāk
saistīta ar to septiņstīgu ģitāras parādīšanos manā rīcībā. Rakstot šo
materiālu, var droši teikt, ka apguvu jauno instrumentu, jo iepriekš
septiņstīdzeni, kā jau iepriekš minēju, biju vien uzlūkojis pa gabalu un reizēm
nepārliecinoši aizticis. Brīdī, kad šāds instruments parādījās mājās… Nu, mēs
abi tagad zinām, par ko tas izvērtās (smejas). Pats uz savas ādas uzskatāmi
pārbaudīju, kā tas ir, kad jauns instruments kaut kā mistiski iedvesmo spēlēt
un komponēt citādi. Septiņstīgu ģitāras gadījumā tas it kā ir loģiski, jo tīri
tehniski ir plašākas iespējas izvērsties kompozīcijā, bet… tam ir kaut kāda
jutekliska nozīme. Tad, kad paņem rokas konkrētu instrumentu, rokas sāk spēlēt
atbilstoši tam, kas tev tajās rokās ir. Saproti, ko domāju? Iespējams, tas ir
kaut kā līdzīgi brīdim, kad no “žiguļa” pārsēdies “BMW”: paveras pilnīgi
citādas iespējas pārvietoties. Gāzes pedāļa nospiediena rezultātā notiek
neierasta reakcija, kas rada jaunas un iepriekš nepiedzīvotas sajūtas. Ļoti
līdzīgi ir ar jaunu ģitāru un vēl piedevām ar septiņstīdzeni: kad “norauj” to
zemo akordu…
Runājot
par koncertiem – vai “Relicseed” jau ir uzskatāma par visvairāk ārvalstīs
koncertējušo Latvijas metālgrupu?
Šo secinājumu atstāju tavā ziņā.
Tāds
kā standartjautājums: spožākie atmiņā palikušie momenti, kas saistīti ar
turnejām; grupām, ar kurām kopā spēlēts un turneju sagatavošanu?
Oh. Ja izslēdzam pašu sākumu – iemeslu, kāpēc “Relicseed”
vispār jebkad kaut kur aizbrauca, tad visspilgtākās atmiņas ir kopējās turnejas
ar grupām “Sirenia”, “TYR” (2016.g. novembris) un “Mushroomhead” (2017.g.
pavasaris). Pirmajā gadījumā tā bija diezgan smaga turneja vairāku, bet
galvenokārt psiholoģisku apsvērumu dēļ, jo mans amerikāņu kolēģis pirmo reizi bija
prom no mājām tik ilgi, kā arī mums kā grupai šī bija pirmā tik augsta līmeņa
pieredze, kas kaut vai tīri sadzīviskā līmenī ar citām grupām lika izdzīvot
līdz šim nepiedzīvotas situācijas un emocijas. Viennozīmīgi viena no
vislielākajā skolām manā mūziķa dzīvē, kuras laikā arī sapratu termina
“international band” fundamentālo nozīmi mūsdienu mūzikas industrijā. Līdz tam
man šķita, ka es tāds esmu vienīgais, kuram grupas dalībnieki ir no citām
valstīm. Izrādās – tā ir tendence, un piedevām, plaši izplatīta, jo, piemēram,
“Sirenia” dalībnieki bija no Norvēģijas, Francijas un, ja nemaldos, Bulgārijas.
Kaut kas neticams!? Kā to var izdarīt??? Redz, var, ja vajag. Tāpat kā jebko.
Protams, ir jautājums par to, kāpēc šādi notiek, bet tā jau būtu cita intervija.
Nu, un “Mushroomhead”… Tā ir līdz šim lielākā un profesionālākā (tieši) ASV
turnejas pieredze. Ļoti acīmredzams piemērs tam, ka mūzikas industrijas lielās
mutes runā vienu, bet patiesībā visbiežāk notiek kaut kas cits, un nereti
pilnīgi pretējs tam, ko stāsta “ārpusē”. No šīs tūres ir ļoti daudz atmiņu un
iespaidu, no kurām izcelt gribas visbūtiskāko – ar mūziku saistīto. Proti, pēc
koncerta Kanzasā pie manis pienāca mamma ar savu dēlu un pateica paldies. It kā
nekas tik ļoti sevišķs, bet tad viņa paskaidroja: viņas dēlam ir autisms un šī
esot pirmā reize sešu gadu laikā, kad viņš izgājis no mājām, dzirdējis (manu) grupu
un esot paziņojis, ka ir laimīgs. Apraudājos… jā. Par koncertu organizēšanu (un
menedžmentu tai skaitā) runājot – nevienam to neiesaku (skaļi smejas). Tas ir
drausmīgs “suņa darbs”, kuru neviens nekad nenovērtē un nesaprot, jo visiem
šķiet, ka menedžeris tikai sēž atgāzies krēslā, pļurkst pa telefonu un atbild
uz epastiem. Kas tad tev tur – pāris telefonzvani un gatavs?!.. Nuja, protams,
tā nu es varu tagad vienkārši piezvanīt jebkuram un sarunāt, ko vajag, vai ne?
Nē. Tas ir ļoti ilgu, intensīvu un pacietības pilnu gadu darbs, kura augļi
parādās TIKAI ilgtermiņā, kad esi apliecinājis savu lojalitāti, darba spējas.
Vienkārši runājot – esi bijis profesionālis. Piemēram, darba uzsākšana ar vienu
koncertaģentūru man prasīja ne vairāk, ne mazāk kā divus gadus konsekventas
komunikācijas. Pirmā turneja Amerikā – pusotrs gads, līdz man vispār parādījās
iespēja tapt uzklausītam. Tā kaut kā.
Taču šim visam ir pievienotā vērtība, kura nav nopērkama ne par kādu
naudu, to nevar apgūt nevienā pasaules skolā un to neviens nevienam nevar
“iemācīt”. Šo vērtību sauc par pieredzi, kuru var iegūt tikai vienā veidā.
Domāju,
šajā atbildē katram ir redzams, ko patiesībā nozīmē cerēt un tiekties pēc
atzinības ārpus draugu un paziņu loka un savas dzimtenes robežām; tas, ar ko
jārēķinās un kam būtu iespēju robežās jābūt gataviem. Tiktāl par pagātni,
gūtajiem iespaidiem un pieredzi. Lūkojoties nākotnē, kur un kādi koncerti ir
sagaidāmi tuvākajā nākotnē?
“Relicseed” koncertdarbībā
šobrīd ir loģiska un, jāatzīst, mazliet gaidīta pauze, jo pēc nepilnu divu gadu
intensīvas koncertēšanas “Slaughterhouse” cikls ir noslēdzies. Ir izdots jauns
EP latviski un pamazām top nākamais lielais albums. Ideju ir ļoti daudz un
šoreiz tās gribas apstrādāt kā pienākas – bez akūtas steigas, kā tas bieži ir
noticis iepriekš, tāpēc droši var teikt, ka grupa kādu laiku nekoncertēs.
Skaidrs,
uzstāšanās tuvākajā laikā nebūs. Tad nobeigumā vēl pāris jautājumi saistībā ar
ierakstiem. Vai ieraksts dzimtajā valodā ir vieglāk paveicams par svešvalodā
dziedamo?
Tā viennozīmīgi nevaru atbildēt, jo ir bijuši brīži, kad
izteikties dzimtajā mēlē ir ļoti grūti, bet angliski teksti līst kā ūdenskritums.
Lielisks piemērs tam ir otrais albums, kad vismaz pusei no tā dziesmu tekstus
uzrakstīju, sēžot studijā uz dīvāna. Līdz tam man nebija pat ideju, par ko
dziedāt, bet visa burvestība notika tieši studijā un vēl piedevām angļu valodā.
Tikpat labs piemērs ir “Ideoloģija”, kuras teksti tapa burtiski divos vakaros
vienā rāvienā. Viena dziesma pēc otras. Tā visa radošā darbība ir diezgan
cikliska, jo, piemēram, šobrīd es vairāk esmu pievērsies akustisko dziesmu
rakstīšanai, kamēr smagnējās idejas palikušas otrajā plānā. Dinamika. Ja visu
laiku griež tikai metālu – prātā var sajukt. (Smejas.)
Vai
ir kādi ieraksti Latvijas mūzikā no laika perioda kopš “SIA Radikal” oficiālās
darbības izbeigšanas, kurus tu varētu ieteikt kā sociālpolitiski uzlādētus (neskaitot,
protams, “Kapakmens” albumus)?
Reiz bija tāda grupa “Tautas dēli” un viņiem bija dziesma
“Gabals gaļas”. Tur viss bija tādā “taisnā”, tiešā tekstā pateikts. Nevaru
apgalvot, bet, šķiet, arī tādas grupas kā “Dehead” un “Deodium” vēstījumiem
reizēm mēdz būt ja ne politiska, tad visnotaļ sociāli aktuāla nokrāsa.
Paldies
par atvēlēto laiku un veiksmi turpmākajā darbībā!
Relicseed "Ideoloģija" (Relicseed Records, 2017): https://open.spotify.com/album/0W5vDmLeLJWl3Rz1sCltYl
Relicseed „Mary Beth” [koncertieraksts Arena Riga 9.11.2016.]:
https://www.youtube.com/watch?v=tRMc1_x0prg