Ir 2011. gada otrā puse, un mēs visi – es, kas šo rakstu, un tu, kas šo lasi – esam pārdzīvojuši ne vienu vien paredzēto pasaules galu. Šķiet, ka mūspuses jodi un velli negrib to lietu tā atstāt un ir stāvējuši klāt, Grondh debijas albumu pamatīgi pretīgu taisot.
Laikos, kad Skandināvijas pussalas melnmetāla grupas vairāk dus godam nopelnītos plauktiņos, nepārliecinoši pagrabinot vecos kaulus, un atdodot vella stafetes puļķi citos reģionos dzīvojošiem...maz, maz ļaužu ir, kas gaida ko vērtīgu šai stilā.
Man ir prieks teikt, ka kaut kas ir sagaidīts. Iespējams, „kaut kas” ir pārāk necils apzīmējums visu laiku klausāmākajam Latvijas black metal albumam. No otras puses, black metal subžanrā klausāmība pati par sevi nekad nav tikusi ierindota pie augstākajiem tikumiem...
Te Grondh velli mums bliež virsū pavisam saprotamu, tīri vulgāru norvēģu-zviedru tipa black metal, epizodiski atcerēdamies arī par dažiem labiem skuju taku jau minušiem zviedru autoriem, kas bija manīgi uz meldiju. Indīgi zāģējošās ģitāras uzburto pastardienas sūdu horizontu cilvēcīgi sapīkušais vokāls ne vienmēr spēj izārdīt, jo ritma sekcija bur visai pārliecinošu elli. Tiesa gan, vismaz tikpat bieži pretī liekams jau minētais vokāls, kas karājas kaut kur vidū starp cilvēku un necilvēku, dārdēdams pāri tiem pret-truluma aizsargmūriem, kas aizvien biezāki un augstāki aug.
Lai kā tur arī sanāk, „Necilvēks” ir visai bagāts ar stratēģiski izvietotiem galvas luncināmiem rifiem; kas attiecas uz kompozīcijām, te klasika ir ņemta vērā, tomēr neļaujot „pag, šo kaut kur esmu dzirdējis” domai iesakņoties nepieklājīgi dziļi. Šī albuma autoru vēstījums ir gana skaidrs un skaidri uztverams, atliek (jau atkal) ieklausīties un padomāt. Ja nu arī kāds nošpikojums trāpās, valoda to iznes cauri.
Visnotaļ slavējams un rekomendējams albums, un noteikti ne tikai black metal fanātiķiem. Atliek vien cerēt arī turpinājumu sagaidīt.
/Intars/
Grondh „Necilvēks” (2011)
1. Bads
2. Refleksija
3. Akmenī cirsts
4. Tēlnieks
5. Nešķīstība
6. Kodekss
7. Atgriešanās
8. Izvadīšana