P3team vakara sekcija ar grupu Opifex
Sākumā bija vārds – iepazīsimies, kas ir Opifex, kas spēlē Opifex un kāpēc?
Patiesībā, sākumā bija Opifex, un pēc tam tikai vārds. Grupā spēlē 4 dzīvnieki:
Arthur Ryd – Vokāls
Jurģis Ozols – Ģitāra un Vokāls
Matīss Bremšs – Bass
Edvards Percevs – Bungas
Kāpēc spēlējam?
E: Opifex ir radošu un radikālu mūziķu apvienība, kas par savu mērķi ir izvirzījusi cīņu pret to, kas šobrīd globāli notiek mūzikas industrijā un sabiedrībā kā tādā. Grupa iestājas pret netaisnību un visiem pierastām / uzspiestām vērtībām, cenšoties atgriesties pie visa cilvēciskā un patiešām nozīmīgā.
J: Spēlējam, jo ar bridžu neaizraujamies, un kaut kā tas brīvais laiks ir jāizmanto. Vēl arī patīk tā štelle, bet tas tā “mazsvarīgāk”.
M: Jau šausmīgi ilgi spēlēju basu (vismaz liekas, ka ilgi). Esmu spēlējis dažos nemetāla projektos, bet pēc Jurģa personīga uzaicinājuma nonācu vecajā Cult Of Destruction sastāvā, kas loģiski noveda arī līdz spēlēšanai Opifex. Nu patīk, nu!
A: Spēlējam tāpēc, ka ir tāda vajadzība..
Nosaukuma izvēle un nozīme? Ja nemaldos, latīņu valodas vārds.
Vārds “Opifex” tik tiešām ir cēlies no latīņu valodas, kas pamatā nozīmē – amatnieks, jeb burtiski – cilvēks, kas kaut ko rada. Vēlāk šī vārda nozīme ir izaugusi daudz plašāka un tulkojas kā – “radītājs”, kas pat ir izmantots, kā apzīmējums dievam. Taču Opifex ne pavisam nav kristiešu apvienība, gluži otrādi, Opifex piesevinās šo “dieva” titulu, lai ar savu mūziku radītu ko pavisam jaunu šajā sabojātajā pasaulē.
Nosaukuma izvēle notika ļoti demokrātiskā kārtā – katrs izdomāja iespējamos variantus un tad mēs kopīgi nobalsojām par to labāko.
Opifex muzicēšans maniere un stilistika?
Nekad negribās sevi ielikt kādos rāmjos, taču ja tas, ko mēs daram ir kaut kā jānosauc, tad vistuvākais apzīmējums būtu progressive death metal (visnepopulārākais žanrs pasaulē – ha ha).
Jūsu grupa noteikti paliks atmiņā arī no koncertu vizuālā tēla – body art elementi.
Tad jau esam panākuši savu J
Kas tas ir? 21. gadsimta corpse paints un kā nonācāt pie šīs idejas par šo vizuālo piestrādi?
Pie body art savienības ar Opifex nonācām pavisam vienkārši – domājam ne tikai par to, kā aiziet un atspēlēt notis, bet arī par to, lai cilvēkiem būtu interesanti pavērot, kas īsti notiek uz tās skatuves. Doma par body art ieskrēja galvā tāpēc, ka stiliste Karolīna, ar kuru mums šobrīd ir nopietna sadarbība, bija pazīstama jau ilgāku laiku un viņa ar to nodarbojas. Tad nu pamazām sākām attīstīt savu tēlu un turpinam to darīt ar katru koncertu.
Vai tas ir 21. gadsimta corpsepaints? Domājam, ka nē, jo tā ir mākslas forma, ko esam izvēlējušies apvienot ar mūsu mūziku. Lai gan skatuviskais tēls un atribūti iespējas robežās mainās katru koncertu, viss grupas imidžs un vizuālais noformējums tiek ieturēts postapokaliptiskā gaisotnē ar diez gan jūtamu steampunk ietekmi. Runa nav par to klasisko, mazliet gotisko “steampunk”, bet gan par tādu kā “Mad Max” tipa drūmo un ļauno steampunk.
Tas noteikti aizņem arī labu laiciņu, lai visus uzgrimētu, uzkrāsotu un apstrādātu – ir vērts uz to vienu koncertu?
Tā arī ir.. mūsu apgrimēšana bez pauzēm aizņem apmēram 3 - 4h.. Vai ir tā vērts? Protams! Tik pat labi būtu pajautāt, vai ir vērts no rīta celties, jo vakarā jau tāpat ir jāiet gulēt.. ;) Kāpēc? Jo kā jau teicāt – mūsu grupa paliek atmiņā. Ir gadījumi, kad stiliste netiek, piemēram, Sutas Balss 2011, bet tādos gadījumos risinam vizuālo tēlu ar citiem līdzekļiem.
Pie šī paša – Wacken Metal Battle Latvia koncertā vokālists bija ietērpies elegantā trakokreklā, ar attiecīgajām izpausmēm – tas atkārtosies jeb katrs koncerts būs ar citiem rekvizītiem?
Mēs domājam par katru koncertu, tāpēc cenšamies būt dažādi. Rekvizīti mainās, bet protams gribētos lielākas iespējas. Diemžēl Latvijā izveidot to, ko vēlamies ir grūti – ir jābūt lielām skatuvēm lai piepildītu lielās idejas, kā arī spēlēšanas laika garums bieži neļauj izpausties tā, kā vēlamies. Protams, nauda arī ir svarīgs aspekts. Uzskatam, ka nav īpaši iedarbīgi sešus, divpadsmit vai vienalga cik gadus koncertēt vienā ampluā, piemēram dakteru uzsvārčos. To jau dara citas grupas.
Tehniskās varēšanas un spēlēšanas manieres ir diezgan labā līmenī – cik ilgi esat mēģinājuši kopā?
Paldies. Jurģis ar Edvardu spēlē kopā jau sen - kopš 2005. gada. Tajos tika izveidota grupa Cult Of Destruction. Tad 2008. gadā tai pašai grupai nomainījās basists – Matīss ienāca mūsu kolektīvā, kurā spēlē vēl līdz šim, kaut arī šī jau ir pavisam cita apvienība. Visjaunākais biedrs ir Artūrs, kurš komandai pievienojās 2011.gada februārī.
Melnās Piektdienas sezonas atklāšanas koncertā Haralds Strapāns (metālists-nihilists, porno žurnāla par zivīm izdevējs) ar pamatotu apbrīnu uzslavēja Jūsu bundzinieku – sak, ja kādam visa nauda mocī, kādam aliņā, tad šitam džekam visa nauda bungās un šķīvjos. Cik šķīvji kopumā ir? Kādam Latvijā vēl ir tamlīdzīgs ekipējums?
Ocularis Infernum bunģierim ir tāds pats sets, ha ha.. Bet ja nopietni, tad Edvarda sets ir audzis kopā ar viņa spēles prasmi. Kopumā ir 13 šķīvji un vislabākais ir tas, ka tas nav tāds “show off” variants – Edvards to visu arī izmanto.
Kopumā – viss atstāj labi pārdomātu, sakārtotu un mērķtiecīgu iespaidu – kādi plāni, ierceres, sapņi?
Plānā ir iekarot pasauli. Likt cilvēkiem padomāt par to, ko klausās un ko dara. Par iecerēm runājot – esam sākuši laikietilpīgo darbu pie pirmā full lenght albūma ierakstīšanas, kas varētu būt tāds atskats uz paveikto, kā arī turpinām radīt jaunu materiālu, kurš būs jau liels “level up”, jo tomēr varēšana un domāšana aug ar katru dienu.
Šī gada promo demo „Overload” – kur rakstījāt?
“Overload” no a-z ir pašu darināts ripulītis – paši rakstījām, editējām, miksējām un māsterējām, zimējām, noformējām un tā tālāk. Jau no 2006. gada mēs esam atmetuši ar roku muzicēšanai maksas studijās, un izveidojuši savu, kurai ir tas bonusiņš, ka tur var pasēdēt un ierakstīt mazu promo discīti. Vispār mēs iesakām ikvienai grupai pašai kaut ko tādu izdarīt – tā ir ļoti laba skola, kurā daudz ko var iemācīties un uzzināt. Par rakstīšanos runājot – jau pieminēto pilno albūmu arī rakstīsim paši un savā studijā, tikai kvalitāte būs nesalīdzināmi labāka.
Kas skan pašiem ikdienā ausīs un iespaido no ārpuses visvairāk?
J: Baigi aizrāvies ar to mūzikas klausīšanos neesmu, jo nesanāk laika, bet pēdējā laika iecienītākie ripuļi ir Protest The Hero Scurrilious un Decapitated Carnival is Forever. Iecienīta ir Kanādas technical death scēna, kurā ietilpst Neuraxis, Quo Vaids, Augury, kā arī ļoti patīk Nevermore (ja neskaita pēdējo albūmu). Vispār ir daudzas ļoti labas grupas, ka sir sirdij tuvas.. Kas iespaido? Principā visa apkārtējā pasaule. Pārsvarā mūziku radu iekšējo pārdzīvojumu iespaidā.
M: Principā, pēc gatrastāvokļa nosaku savu playlisti – powermetāls, techmetāls, kačkmetāls, pirātmetāls, nemetāls.. viskaut kas. Tagad iPodā stāv Blind Guardian, Quo Vadis, Blotted Science, Lamb Of God, Alestorm u.c. Pietiekoša dažādība.
A: Skan metāls. Dažreiz arī HC. Mīļākā grupa man ir Lamb Of God. Kas iespaido? Bļ**.. Dzīves netaisnība.. Tas, kas notiek visapkārt.
E: Klausos, pārdomāju un ietekmējos no pilnīga visa, kas skan apkārt – sākot no tramvaja sliežu čikstoņas līdz cilvēku sarunām centrāltirgū un beidzot ar klusuma skaņām.
Ja runa ir par mūziku, tad pēdējā laikā sevi visbiežāk piķeru klausoties tādas grupas, kā: Opeth, Nevermore, Dream Theater, Rush, Mayhem, Augury, Mar De Grises, Ihsahn, Blind Guardian.
Par mīļākajiem žanriem laikam varētu dēvēt Progressive un Black metal, kā arī viss, kas ir nestandarts un avangards.