2013/02/09

Krow „Traces Of The Trade” recenzija




Ar Brazīlijas death metal grupu Krow Latvijas publikai bija iespēja tuvāk iepazīties pērnā, 2012. gada rudens pusē, kad šie, kopā ar cīņubiedriem Undercroft iz Čīles, plašas Eiropas tūres ietvaros iegriezās arī pie mums. Koncerts bija makten (jumtu) pacilājošs un spēja raisīt par līdz tam praktiski nezināmajām grupām padziļinātāku interesi ne vienā vien koncerta apmeklētājā. Tiesa, tādu bija mazāk, nekā gribētos, tādēļ raudzīšu izmantot iespēju aprakstīt Krow svaigāko albumu, cerībā, ka interese radīsies vēl kādam.

Krow ir samērā jauna grupa, un arī tās dalībnieki ir it jauni un sprauni, tomēr tie kolektīva sešu gadu eksistences laikā ir paspējuši izdot divus pilnmetrāžas albumus un acīmredzami/ausīmdzirdami uzkrāt nopietnu rūdījumu. Jaunākais taustāmais produkts, kam nosaukumā likts „Traces of the Trade” ir gaumīgi žanra garā noformēts un satur 11 neganti slānošus skaņdarbus, un pārītī no tiem arī viesmākslinieki ir savu vārdu teikuši (viens no tiem jau pieminētā Undercroft priekšnieks).
Krow spēlē smagmūzikas novirzienu, kam teorētiski vajadzētu likt katrai sirmmāmuļai pārkrustīties, to dzirdot, un likt alkoholam dzīslās ritēt straujāk teju ikkatram ātra, nedaudz trešīga, bezkompromisu nāves metāla cienītājiem. Šajos laikos jau ir bezmaz vai patīkami atsvaidzinoši dzirdēt, ka kāds veco, labo metāla olimpisko standartu „Ātrāk, niknāk, smagāk” ņem par pilnu bez nekādas ironijas. Pieminētais trešīgums gan nav tāds, kas ļautu Krow skaitīt par death/thrash – lai arī muzikālā sportiskuma ziņā pavisam droši un diezgan bieži arī rifos šīs žanra saknes te izspiežas uz āru kā rīta stienis pļūtenēs, tomēr drīzāk asociācijas te var atrast ar Malevolent Creation vai Deicide, nekā ar Slayer tiešā veidā. Jā, Krow skan pēc diezgan klasiska Floridas stila death metal, ar piezīmi, ka viņi nemīl bremzēt, par apstāšanos nemaz nerunājot – un iepin pa druskai no ne tik floridiskām, bet ne mazāk klasiskām sastāvdaļām, piemēram, titulgabalā arī kanibālismi nav grūti saožami.
Mūzikas mugurkaulu, kā ierasts, veido ritma sekcija, kuras pie bungām sēdošo indivīdu ir pagrūti iedomāties „varu sist, varu arī nesist” ampluā, drīzāk jau „varu sist, varu sist arī ātrāk”. Ģitāru taisītā muzikālā miesa arī solīda, ir gan tremolo dūcekļi, gan džgdžgdžgdžg, kur tad bez tiem, un arī īsi, sprigani ģitāras solo rod savu vietu. Tikmēr vokāls tam visam pa virsu izrēc savu dusmu krietni abrazīvā veidā; ar to gribu teikt, ka viņa kopumā solīdajam growlam piemīt īpašība izklausīties tā, it kā katra izdvestā zilbe nolobītu kādu slāni no vokālista rīkles iekšpuses. Par dziļu un guturālu to grūti nosaukt, par sevišķi ekspresīvu arī, bet nevar noliegt, ka darāmais tiek padarīts godam.
Arī paši gabali ir sacerēti gana lietpratīgi, divritenis no jauna izgudrots netiek, bet klausītājam garlaikoties arī netop likts. Miega piezagšanās, kamēr paku vējdzirnavā griež, te nebūs aktuāla problēma, bet klausītājs var būt drošs, ka nekādi riebīgi pārsteigumi arī nedraud. Rifāža te ir uzteicami daudzveidīga, un tā mainās loģiski un sakarīgi, gādājot par to, lai klausītājs neizmežģītu kaklu, tomēr pietiek iespēju galvas dancī ieprovēt dažādus izgājienus.
Tātad kopumā viss ir prīmā, kārtīgs desas spārdeklis, ko var droši rekomendēt ikkatram?
Man gan rādās, ka tas būtu pārāk skaļi teikts, ne velti iepriekš tekstā bija iezadzies vārdiņš „teorētiski”. Viss jau šeit skan kā pie cilvēkiem, un kaut kam konkrēti piesieties ir tiešām grūti, bet ir viens lielais, godmaniskais „Bet!”. Lieta tāda, ka:
a) šis viss ir tik ortodoksālos žanra kanonos ieturēts, ka diez vai spēs ieinteresēt kādu ārpus to ļaužu loka, kam šāds metāla paveids īpaši sirdij tuvs;
b) tiem žanra pazinējiem un cienītājiem šis būs kārtējais ieraksts no „ar aliņu/dzīvajā pavilks” sērijas, jo tādus tie ir dzirdējuši ne pirmo, ne pēdējo reizi. Un līdz attiecīgo dižgaru līmenim vēl ir ko pielikt.
Noslēgumā tātad jāmin, ka šis ir pamatīgi, smalki nostrādāts, tai pašā laikā pietiekami karsts gaļas gabaliņš, kurā ir, ko izbaudīt, ja tas ir patrāpījies. Ar atkārtotām klausīšanās reizēm un iedziļināšanos tas spēj pievērst uzmanību izstrādes un apdares kvalitātei, kas to noteikti paceļ krietni virs vidējā līmeņa, tomēr kādas odziņas trūkums pamatīgi samazina iespēju, ka klausītājam būs vēlme ar šo albumu iepazīties tuvāk. Atliek vien māksliniekiem novēlēt to odziņu nākotnē rast, jo pamats ir ielikts pārliecinošs.

Intars

Krow „Traces Of The Trade”, 2012

  
1. Eidolon       
2. Traces of the Trade
3. Outbreak of a Maniac      
4. Framework of Violence
5. Endless Lashings          
6. Hazardouls Punishment
7. March of Vendetta
8. Retalliated              
9. Despair     
10. Slaughter of the Gods
11. System Unfolds

Video:


Vairāk: