Ar Brazīlijas death
metal grupu Krow Latvijas
publikai bija iespēja tuvāk iepazīties pērnā, 2012. gada rudens pusē, kad šie,
kopā ar cīņubiedriem Undercroft iz
Čīles, plašas Eiropas tūres ietvaros iegriezās arī pie mums. Koncerts bija
makten (jumtu) pacilājošs un spēja raisīt par līdz tam praktiski nezināmajām
grupām padziļinātāku interesi ne vienā vien koncerta apmeklētājā. Tiesa, tādu
bija mazāk, nekā gribētos, tādēļ raudzīšu izmantot iespēju aprakstīt Krow svaigāko albumu, cerībā, ka
interese radīsies vēl kādam.
Krow ir samērā jauna
grupa, un arī tās dalībnieki ir it jauni un sprauni, tomēr tie kolektīva sešu
gadu eksistences laikā ir paspējuši izdot divus pilnmetrāžas albumus un
acīmredzami/ausīmdzirdami uzkrāt nopietnu rūdījumu. Jaunākais taustāmais
produkts, kam nosaukumā likts „Traces of
the Trade” ir gaumīgi žanra garā noformēts un satur 11 neganti slānošus
skaņdarbus, un pārītī no tiem arī viesmākslinieki ir savu vārdu teikuši (viens
no tiem jau pieminētā Undercroft priekšnieks).
Krow spēlē
smagmūzikas novirzienu, kam teorētiski vajadzētu likt katrai sirmmāmuļai
pārkrustīties, to dzirdot, un likt alkoholam dzīslās ritēt straujāk teju
ikkatram ātra, nedaudz trešīga, bezkompromisu nāves metāla cienītājiem. Šajos
laikos jau ir bezmaz vai patīkami atsvaidzinoši dzirdēt, ka kāds veco, labo
metāla olimpisko standartu „Ātrāk, niknāk, smagāk” ņem par pilnu bez nekādas
ironijas. Pieminētais trešīgums gan nav tāds, kas ļautu Krow skaitīt par death/thrash
– lai arī muzikālā sportiskuma ziņā pavisam droši un diezgan bieži arī rifos
šīs žanra saknes te izspiežas uz āru kā rīta stienis pļūtenēs, tomēr drīzāk
asociācijas te var atrast ar Malevolent Creation vai Deicide, nekā ar Slayer
tiešā veidā. Jā, Krow skan pēc
diezgan klasiska Floridas stila death
metal, ar piezīmi, ka viņi nemīl bremzēt, par apstāšanos nemaz nerunājot –
un iepin pa druskai no ne tik floridiskām, bet ne mazāk klasiskām sastāvdaļām,
piemēram, titulgabalā arī kanibālismi nav grūti saožami.
Mūzikas mugurkaulu, kā ierasts, veido ritma sekcija,
kuras pie bungām sēdošo indivīdu ir pagrūti iedomāties „varu sist, varu arī
nesist” ampluā, drīzāk jau „varu sist, varu sist arī ātrāk”. Ģitāru taisītā
muzikālā miesa arī solīda, ir gan tremolo dūcekļi, gan džgdžgdžgdžg, kur tad
bez tiem, un arī īsi, sprigani ģitāras solo rod savu vietu. Tikmēr vokāls tam
visam pa virsu izrēc savu dusmu krietni abrazīvā veidā; ar to gribu teikt, ka
viņa kopumā solīdajam growlam piemīt īpašība izklausīties tā, it kā katra
izdvestā zilbe nolobītu kādu slāni no vokālista rīkles iekšpuses. Par dziļu un
guturālu to grūti nosaukt, par sevišķi ekspresīvu arī, bet nevar noliegt, ka
darāmais tiek padarīts godam.
Arī paši gabali ir sacerēti gana lietpratīgi, divritenis
no jauna izgudrots netiek, bet klausītājam garlaikoties arī netop likts. Miega
piezagšanās, kamēr paku vējdzirnavā griež, te nebūs aktuāla problēma, bet
klausītājs var būt drošs, ka nekādi riebīgi pārsteigumi arī nedraud. Rifāža te
ir uzteicami daudzveidīga, un tā mainās loģiski un sakarīgi, gādājot par to,
lai klausītājs neizmežģītu kaklu, tomēr pietiek iespēju galvas dancī ieprovēt
dažādus izgājienus.
Tātad kopumā viss ir prīmā, kārtīgs desas spārdeklis, ko
var droši rekomendēt ikkatram?
Man gan rādās, ka tas būtu pārāk skaļi teikts, ne velti
iepriekš tekstā bija iezadzies vārdiņš „teorētiski”. Viss jau šeit skan kā pie
cilvēkiem, un kaut kam konkrēti piesieties ir tiešām grūti, bet ir viens
lielais, godmaniskais „Bet!”. Lieta tāda, ka:
a) šis viss ir tik ortodoksālos žanra kanonos ieturēts,
ka diez vai spēs ieinteresēt kādu ārpus to ļaužu loka, kam šāds metāla paveids
īpaši sirdij tuvs;
b) tiem žanra pazinējiem un cienītājiem šis būs kārtējais
ieraksts no „ar aliņu/dzīvajā pavilks” sērijas, jo tādus tie ir dzirdējuši ne
pirmo, ne pēdējo reizi. Un līdz attiecīgo dižgaru līmenim vēl ir ko pielikt.
Noslēgumā tātad jāmin, ka šis ir pamatīgi, smalki
nostrādāts, tai pašā laikā pietiekami karsts gaļas gabaliņš, kurā ir, ko
izbaudīt, ja tas ir patrāpījies. Ar atkārtotām klausīšanās reizēm un
iedziļināšanos tas spēj pievērst uzmanību izstrādes un apdares kvalitātei, kas
to noteikti paceļ krietni virs vidējā līmeņa, tomēr kādas odziņas trūkums pamatīgi
samazina iespēju, ka klausītājam būs vēlme ar šo albumu iepazīties tuvāk.
Atliek vien māksliniekiem novēlēt to odziņu nākotnē rast, jo pamats ir ielikts
pārliecinošs.
Intars
Krow „Traces Of
The Trade”, 2012
1. Eidolon
2. Traces of the Trade
3. Outbreak of a Maniac
4. Framework of Violence
5. Endless Lashings
6. Hazardouls Punishment
7. March of Vendetta
8. Retalliated
9. Despair
10. Slaughter of the Gods
11. System Unfolds
Video:
Vairāk: