Dislocation „Sagul” ( 2011)
Dislocation uz Latvijas smagās mūzikas skatuves parādījās pirms pāris gadiem un uzreiz klausītāju uzmanību piesaistīja ar diezgan ambiciozu stilu, kas būtu raksturojams kā progressive death metal ar austrumnieciskām piešpricēm. Bieži spēlētajos koncertos dzirdētais ieintriģēja, tomēr līdz galam nepārliecināja, tai pašā laikā liekot cerēt uz progresu nākotnē, jo potenciāls bija manāms.
Nu Dislocation pēc demo „XXIX” izdošanas ir nonākuši arī līdz debijas pilnmetrāžas albumam, kam nosaukumā likts „Sagul” (no lezgīnu valodas – paldies). Ja pēc stila apraksta kāds gaida kaut ko amerikāņu ēģiptologu Nile garā, tad tas ir kļūdījies, jo „Sagul” asociācijas raisa drīzāk ar Opeth (diezgan stipras, jāteic). Death metal sastāvdaļas te nemaz diži daudz nav rodamas, un kur ir, man biežāk radās asociācijas ar Morbid Angel. Iespējams, ka tas ir growl vokāla dēļ, kas atsauc atmiņā „Domination”... nu tas tā subjektīvi, varbūt citiem tā neliksies, taču katrā ziņā solīdi. Taču dominējošā daļa šai albumā ir viennozīmīgi saucama par progressive metal, un patīkami atzīmēt, ka ļoti labu, ko nepavisam nebūtu kauns pasaulei rādīt. Kompozīcijas ir interesantas, netrūkst savdabīgu un labi iekombinētu momentu, un arī izpildījums ir pietiekami labā līmenī. Skaņa gan varēja būt drusku pilnasinīgāka, bet no pašu spēkiem rakstīta, miksēta un māsterēta debijas albuma būtu naivi prasīt izcilību šai jomā.
Runājot par orientālo piesitienu, tā šeit nebūt nav tik daudz, kā varētu domāt. Tādā skaidri saklausāmā veidolā tas parādās tikai uz albuma beigu pusi, bet skan patīkami. Albuma beigās čaļi ir ļāvušies arī eksperimentiem ar džezu, kam arī nav ne vainas. Tomēr ir viena lieta, kas man drusku krīt uz nerviem, un tas ir tīrais vokāls, kuru izpilda grupas bundzinieks, kurš, pēc visa spriežot, ir arī galvenais mūzikas autors. It kā jau pats par sevi tas tīrais dziedājums ir normāls, notis tīras un arī emocijas jūtamas. Diemžēl drīz vien izrādās, ka šis emocionālais tembrs ir viscaur vienāds, lai kurā brīdī arī tīrais vokāls neparādītos, tas vienmēr skan identiski, tādā maigā, liriskā intonācijā, kas apnīk visai ātri. Vēl viens moments, kas nav tik uzkrītošs, bet brīžiem šķiet mazliet neveikls, ir epizodiska teksta uzsvaru nesaderība ar mūzikas akcentiem, kas rada iespaidu, ka teksti un mūzika ir rakstīti atsevišķi un tad kaut kā sačinīti kopā, kā nu sanāk. Iespējams gan, ka tas ir apzināti domāts kā izteiksmes līdzeklis, un es ne pa tēmu piesienos.
Kopumā jāteic, ka progress ir jūtams, un uzlabojot dažas nianses, varētu gaidīt pavisam lieliskus rezultātus.
Dislocation „Sagul” (2011)
1. S. O. S
2. Time sets in place
3. Notion I
4. To know your way
5. Summary of thoughts
6. Notion II
7. Spiritual
8. An anxiety of the only
/Intars/