2015/07/07

Poļu metāls autentiskā vidē jeb kā es pavadīju divas dienas brīvdabas ofisā Opoles vojevodistē

Evita Hofmane, P3LICAN


19. un 20. jūnijā, Polijas dienviddaļā, Opoles vojevodistē, Bičinas pilsētas lauku teritorijā, notika otrais Opoles metāla festivāls „Dark Fest Open Air” uz kuru es devos, lai papildinātu savas zināšanas poļu smagās mūzikas jomā, paklausītos vecus favorītus un uzmestu aci vēl klātienē nebaudītām grupām. 


Sīkāk par to, kas tur bija gaidāms, var palasīt šeit:

Kaut ko aprakstīt īsi vēl neesmu iemācījusies, tamdēļ sekos diezgan garš šo divu dienu apcerējums. Mūzika, iespaidi un arī mazliet informatīvas bagāžas par dažu grupu aktualitātēm.    

Par to kā nokļūt festivālā, detaļās neizplūdīšu. Kas gribēs, tas ceļu atradīs. Mana versija bija tāda – ar Ecolines autobusu no Rīgas līdz Vroclavai, tālāk vilciens mani aizčukčināja līdz Klučborkai, nelielai pilsētai, kurā biju apmetusies un no kuras festivāla organizatori nodrošināja jauku busiņu uz festivāla vietu. Protams, tiešais lidmašīnas reiss uz Bičinu būtu bijis krietni ātrāks variants, taču ceļojot ar sabiedrisko transportu pa citu valsti kopumā tomēr veidojas bagātīgāka iespaidu bagāža nekā fiksi aizlidojot no savas realitātes uz paralēlo kā tas arī šad un tad ir tapis darīts. 
 
Kad ierados cietoksnī, uz skatuves jau notika zināma rosība, kam teorētiski vajadzēja būt Vedonist, bet man bija pamatotas un stipras šaubas, ka tas tomēr ir kaut kas cits, jo nekādi negribēja iekļauties manā prātā esošajā Vedonist formā ne vizuāli, ne audiāli. Drīz izrādījās, tie bija trešeri Corpus. Vedonist uz skatuves parādījās pēcāk, kad saulei maigi sārtojot vaigus, sāka skaņoties. Jau tobrīd mana intuīcija vēstīja - ja viņi šitik ilgi pindzelēsies ar skaņošanos un krāmēšanos, tad festivāls, visticamāk, beigsies no rīta. Raisījās domas, ka varbūt tāpēc arī lielās grupas ir saliktas laicīgi, jo tik agri viņas noteikti nespēlēs. Neapgāžama loģika, patiesi. Jau agrā pievakarē nobīde programmā bija gandrīz divas stundas un tas bija daudz par daudz pat tādiem milzumu nobīžu un kavēšanos pārcietušiem organismiem kā manējais.  
Vedonist noblieza labi, publikai patika un cilvēki laidās mošpita / grūstiņdancī, ka putekļi vien kūpēja.



Laika Vecis bija pieregulējis jocīgus laika apstākļus: saulē teju karsti, bet ne-saulē pat drebuļi tricināja un daudz netrūka, ka arī zobi būtu sākuši klabēt. Karsti dzērieni nekur tirdzniecībā nebija manāmi un alus, protams, kā jau tam allaž ir jābūt – jo drebulīgāks ārā, jo tas aukstāks tek arī no mucas. Es stiprinājos ar Primatoru, kas bija draudzīgā cenā un gana gards.  

Poļu šā gada Vakenas Metal Battle uzvarētāji un braucēji, grupa Materia, noblieza pamatīgi un varēja manīt, ka skatītāji viņus tur lielā cieņā. Tehniski, augstvērtīgi un jaudīgi.

Poļu sātaniski tumšie Pandemonium savus apgrieztos krustus izvietoja un ģitāras un bungas skaņoja aptuveni mūžību un man no tiesas šķita, ka viņi absolūti nesteidzas, lai arī varētu visas procesijas paveikt vismaz desmit reizes ātrāk, bet nu galu galā ballīte varēja sākties. Taču arī šajā uzstāšanās reizē es konstatēju to pašu, ko klausoties mājās: black / death kolektīvs Pandemonium ir grupa, ko es nesaprotu. Varbūt ir jābūt polim, lai viņus varētu izbaudīt un izprast līdz kaulu smadzenēm. Mans dzirdes un saprāta aparāts retranslēja haotisku, izmētātu skaņu, klapes un vokāla maisījumu. 
Ko nu poļiem patīk darīt, tas ir karpīties un mošpitot, brīžiem, viņus enerģiskās darbības vērojot, aizdomājos par ķermeņa traumām, lāgu lāgiem mani pārņēma jautrība, skatoties kā viņi tur klupdami, krizdami un spolēdami ņēmās pa granti, kur festivāla sākumā šķembu bija krietni vairāk, bet aktīvie divkājainie smalcinātāji tās dienu gaitā bija saspolējuši krietni smalkākās daļiņās.

Jau pirms Devilish Impressions kāpšanas uz skatuves mani bija pārņēmusi neganta interese cikos tur parādīsies rogrammā pēdējā grupa Naumachia. Pēcāk, izrādījās, ka mani aprēķini – pirmā diena beigsies jau rīta gaismā – diemžēl,l izrādījās pravietiski. Naumachia, kurai pēc sākotnējās programmas vajadzēja spēlēt pēdējai 2.10, nespēlēja vispār, jo bija aptuveni pieci no rīta.  

Man par dziļu sarūgtinājumu, tieši viena no manām festivāla gaidītākajām grupām, black / death metal brigāde Devilish Impressions bija tie, kas vissmagāk cieta no organizatoriskās dezorganizācijas. Pēkšņi (bez)atbildīgās personas attapās, ka uzstāšanās secība ir pamatīgi iekavējusies un nolēma, ka jāsāk īsināt grupu uzstāšanās laiki. Pirmie atrāvās DI, kuriem atvēlēja laiku tikai trijām dziesmām, kas, protams, tika nospēlētas ar lielu versmi un sparu, taču situācijas saasinājums un nervozitāte šajā reizē bija jūtama. Šī īsā uzstāšanās absolūti nebija tas, ko vēlējās sniegt grupa un saņemt klausītāji. Grupa patlaban strādā pie jaunā albuma ieraksta un, kā jau allaž šī grupas kontekstā: gaidiet neparedzamo. 



Nākošie uz skatuves kāpa vēl vieni mani poļu smagās mūzikas favorīti, black / death metal grupa HATE un nospēlēja vienu no labākajiem koncertiem, ko esmu viņiem redzējusi. Mašīna atkal ir ierindā, lai arī tās mehānisms ir pamatīgi nomainīts. Katru reizi kā es viņus redzu, sastāvs atšķiras, pat tad ja uzstāšanās reizes šķir nieka pusgads. Pēc basista Mortifera pēkšņās  nāves 2013. gada pavasarī, grupas sastāvs ir pieredzējis fundamentālas izmaiņas un šobrīd, kā jau tas bijis arī agrāk, vienīgais kurš palicis no sensenajiem HATE dibināšanas laikiem ir grupas līderis ATF Sinners. Viņi nospēlēja hedlaineru cienīgu setu – tumšu, dinamisku un dramatisma cauraustu, kurā vecākas dziesmas mijās ar citātiem no jaunā albuma. Publika grupu uzņēma silti un atsaucīgi. HATE spēlē labāk, ja zāle ir pilna, tas jau ir ticis redzēts agrāk, un šoreiz cietokšņa pagalms bija labi piepildīts, arī galerijās lūsinājās pulka daudz viesu un citu mūziķu figūru.



Kad kādu laiciņu bijām baudījuši jaudīgo sniegumu, uz skatuves atkal parādījās kāds (muļķis), kurš teica, ka grupai esot jāmet miers un jādod vieta nākošajiem – Vader. Taču Ādams nebija ar pliku roku ņemams un prasīja publikai, ko mēs gribam – vai lai HATE pārtrauc savu uzstāšanos pusratā vai turpina, un mēs varēsim dzirdēt Vader vēlāk? Publika, protams, viennozīmīgi gribēja (pie)redzēt visu, ko nu HATE mums tovakar bija nolēmuši parādīt, tāpēc viņi turpināja spēlēt un skatītāji, tostarp arī es, uzgavilēja taisnīguma triumfam. Tas tikai vēl trūka, lai man vēl atņemtu arī daļu no HATE koncerta! Par laimi, tas nenotika.

Pirmās dienas galvenie hedlaineri, poļu slavenākā death metāla eksportprece Vader mani sajūsmina arvien no jauna: profesionāli, aizraujoši un baudāmi. Te atkal rosās domas par atsevišķu grupu īpašo pievilcību – pat ja pārējā laikā neesi to pats kvēlākais fans, tad katrreiz koncertos pavilciens ir tik spēcīgs, ka uz brīdi patiesi par tādu kļūsti.



Laikrādis vēstīja, ka ir pāri vieniem, kad pēc idejas vajadzēja būt nospēlējušai jau pirmspēdējai grupai, bet, raugi, mums vēl nebija nospēlējušas PIECAS grupas... 

Man nebija īpaši lielas izvēles iespējas – 2os naktī gāja organizētais buss uz Klučborku, kur atradās manas trīs dienu mājas, un, tā kā festivāla norises vietu un šo pilsētu šķīra teju 20 km, ideja par palikšanu līdz festa pirmās dienas noslēgumam netika izskatīta, jo eventuālajās beigās man šos km nāktos mērot kājām.

Nākamā banda Ogotay nevēlējās atšķirties no citām un skaņojās tik ilgi, lai es varētu uzmest aci un ausi vienai viņu dziesmai un tad, turpinot klausoties, doties uz savu busu.

Pirmās dienas bilance: redzētas astoņas grupas no 13. Drausmīgā kavēšanās, stundu ilgās skaņošanās – tas viss dienas ritmu padarīja bezgala izstieptu un festa gaitu samocītu. Taču muzikālā ziņā bija interesanti, baudāmi un kopējā noskaņa bija tīkama. 

Pirms koncerta tapusī intervija ar grupu DEVILISH IMPRESSIONS rodama šeit:

Saites uz tekstā minētajām grupām:









Iespaidu apraksta otrā daļa: tapšanas stadijā.