Evita Hofmane, P3LICAN
19. un 20. jūnijā, Polijas dienviddaļā, Opoles
vojevodistē, Bičinas pilsētas lauku teritorijā, notika otrais Opoles
metāla festivāls „Dark Fest Open Air” uz kuru es devos, lai papildinātu savas
zināšanas poļu smagās mūzikas jomā, paklausītos vecus favorītus un uzmestu aci
vēl klātienē nebaudītām grupām.
Sīkāk par to, kas tur bija gaidāms,
var palasīt šeit:
Kaut ko aprakstīt īsi vēl neesmu
iemācījusies, tamdēļ sekos diezgan garš šo divu dienu apcerējums. Mūzika, iespaidi
un arī mazliet informatīvas bagāžas par dažu grupu aktualitātēm.
Par to kā
nokļūt festivālā, detaļās neizplūdīšu. Kas gribēs, tas ceļu atradīs. Mana
versija bija tāda – ar Ecolines autobusu no Rīgas līdz Vroclavai, tālāk
vilciens mani aizčukčināja līdz Klučborkai, nelielai pilsētai, kurā biju
apmetusies un no kuras festivāla organizatori nodrošināja jauku busiņu uz
festivāla vietu. Protams, tiešais lidmašīnas reiss uz Bičinu būtu bijis krietni
ātrāks variants, taču ceļojot ar sabiedrisko transportu pa citu valsti kopumā
tomēr veidojas bagātīgāka iespaidu bagāža nekā fiksi aizlidojot no savas
realitātes uz paralēlo kā tas arī šad un tad ir tapis darīts.
Kad ierados
cietoksnī, uz skatuves jau notika zināma rosība, kam teorētiski vajadzēja būt
Vedonist, bet man bija pamatotas un stipras šaubas, ka tas tomēr ir kaut kas
cits, jo nekādi negribēja iekļauties manā prātā esošajā Vedonist formā ne
vizuāli, ne audiāli. Drīz izrādījās, tie bija trešeri Corpus. Vedonist uz
skatuves parādījās pēcāk, kad saulei maigi sārtojot vaigus, sāka skaņoties. Jau
tobrīd mana intuīcija vēstīja - ja viņi šitik ilgi pindzelēsies ar skaņošanos
un krāmēšanos, tad festivāls, visticamāk, beigsies no rīta. Raisījās domas, ka
varbūt tāpēc arī lielās grupas ir saliktas laicīgi, jo tik agri viņas noteikti
nespēlēs. Neapgāžama loģika, patiesi. Jau agrā pievakarē nobīde programmā bija
gandrīz divas stundas un tas bija daudz par daudz pat tādiem milzumu nobīžu un
kavēšanos pārcietušiem organismiem kā manējais.
Vedonist
noblieza labi, publikai patika un cilvēki laidās mošpita / grūstiņdancī, ka
putekļi vien kūpēja.
Laika Vecis
bija pieregulējis jocīgus laika apstākļus: saulē teju karsti, bet ne-saulē pat drebuļi
tricināja un daudz netrūka, ka arī zobi būtu sākuši klabēt. Karsti dzērieni
nekur tirdzniecībā nebija manāmi un alus, protams, kā jau tam allaž ir jābūt –
jo drebulīgāks ārā, jo tas aukstāks tek arī no mucas. Es stiprinājos ar
Primatoru, kas bija draudzīgā cenā un gana gards.
Poļu šā gada
Vakenas Metal Battle uzvarētāji un braucēji, grupa Materia, noblieza pamatīgi un varēja manīt, ka skatītāji viņus tur
lielā cieņā. Tehniski, augstvērtīgi un jaudīgi.
Poļu sātaniski
tumšie Pandemonium savus apgrieztos
krustus izvietoja un ģitāras un bungas skaņoja aptuveni mūžību un man no tiesas
šķita, ka viņi absolūti nesteidzas, lai arī varētu visas procesijas paveikt
vismaz desmit reizes ātrāk, bet nu galu galā ballīte varēja sākties. Taču arī
šajā uzstāšanās reizē es konstatēju to pašu, ko klausoties mājās: black / death kolektīvs Pandemonium ir
grupa, ko es nesaprotu. Varbūt ir jābūt polim, lai viņus varētu izbaudīt un
izprast līdz kaulu smadzenēm. Mans dzirdes un saprāta aparāts retranslēja
haotisku, izmētātu skaņu, klapes un vokāla maisījumu.
Ko nu poļiem
patīk darīt, tas ir karpīties un mošpitot, brīžiem, viņus enerģiskās darbības
vērojot, aizdomājos par ķermeņa traumām, lāgu lāgiem mani pārņēma jautrība, skatoties
kā viņi tur klupdami, krizdami un spolēdami ņēmās pa granti, kur festivāla
sākumā šķembu bija krietni vairāk, bet aktīvie divkājainie smalcinātāji tās
dienu gaitā bija saspolējuši krietni smalkākās daļiņās.
Jau pirms Devilish
Impressions kāpšanas uz skatuves mani bija pārņēmusi neganta interese cikos tur
parādīsies rogrammā pēdējā grupa Naumachia. Pēcāk, izrādījās, ka mani aprēķini –
pirmā diena beigsies jau rīta gaismā – diemžēl,l izrādījās pravietiski. Naumachia, kurai pēc sākotnējās
programmas vajadzēja spēlēt pēdējai 2.10, nespēlēja vispār, jo bija aptuveni pieci
no rīta.
Man par dziļu
sarūgtinājumu, tieši viena no manām festivāla gaidītākajām grupām, black / death metal
brigāde Devilish Impressions
bija tie, kas vissmagāk cieta no organizatoriskās dezorganizācijas. Pēkšņi
(bez)atbildīgās personas attapās, ka uzstāšanās secība ir pamatīgi iekavējusies
un nolēma, ka jāsāk īsināt grupu uzstāšanās laiki. Pirmie atrāvās DI, kuriem
atvēlēja laiku tikai trijām dziesmām, kas, protams, tika nospēlētas ar lielu
versmi un sparu, taču situācijas saasinājums un nervozitāte šajā reizē bija
jūtama. Šī īsā uzstāšanās absolūti nebija tas, ko vēlējās sniegt grupa un
saņemt klausītāji. Grupa patlaban strādā pie jaunā albuma ieraksta un, kā jau
allaž šī grupas kontekstā: gaidiet neparedzamo.
Nākošie uz
skatuves kāpa vēl vieni mani poļu smagās mūzikas favorīti, black / death metal grupa HATE un
nospēlēja vienu no labākajiem koncertiem, ko esmu viņiem redzējusi. Mašīna
atkal ir ierindā, lai arī tās mehānisms ir pamatīgi nomainīts. Katru reizi kā
es viņus redzu, sastāvs atšķiras, pat tad ja uzstāšanās reizes šķir nieka
pusgads. Pēc basista Mortifera pēkšņās nāves
2013. gada pavasarī, grupas sastāvs ir pieredzējis fundamentālas izmaiņas un
šobrīd, kā jau tas bijis arī agrāk, vienīgais kurš palicis no sensenajiem HATE
dibināšanas laikiem ir grupas līderis ATF Sinners. Viņi nospēlēja hedlaineru
cienīgu setu – tumšu, dinamisku un dramatisma cauraustu, kurā vecākas dziesmas
mijās ar citātiem no jaunā albuma. Publika grupu uzņēma silti un atsaucīgi. HATE
spēlē labāk, ja zāle ir pilna, tas jau ir ticis redzēts agrāk, un šoreiz
cietokšņa pagalms bija labi piepildīts, arī galerijās lūsinājās pulka daudz
viesu un citu mūziķu figūru.
Kad kādu
laiciņu bijām baudījuši jaudīgo sniegumu, uz skatuves atkal parādījās kāds
(muļķis), kurš teica, ka grupai esot jāmet miers un jādod vieta nākošajiem –
Vader. Taču Ādams nebija ar pliku roku ņemams un prasīja publikai, ko mēs
gribam – vai lai HATE pārtrauc savu uzstāšanos pusratā vai turpina, un mēs
varēsim dzirdēt Vader vēlāk? Publika, protams, viennozīmīgi gribēja (pie)redzēt
visu, ko nu HATE mums tovakar bija nolēmuši parādīt, tāpēc viņi turpināja
spēlēt un skatītāji, tostarp arī es, uzgavilēja taisnīguma triumfam. Tas tikai
vēl trūka, lai man vēl atņemtu arī daļu no HATE koncerta! Par laimi, tas
nenotika.
Pirmās dienas
galvenie hedlaineri, poļu slavenākā death
metāla eksportprece Vader mani
sajūsmina arvien no jauna: profesionāli, aizraujoši un baudāmi. Te atkal rosās
domas par atsevišķu grupu īpašo pievilcību – pat ja pārējā laikā neesi to pats
kvēlākais fans, tad katrreiz koncertos pavilciens ir tik spēcīgs, ka uz brīdi
patiesi par tādu kļūsti.
Laikrādis
vēstīja, ka ir pāri vieniem, kad pēc idejas vajadzēja būt nospēlējušai jau
pirmspēdējai grupai, bet, raugi, mums vēl nebija nospēlējušas PIECAS
grupas...
Man nebija
īpaši lielas izvēles iespējas – 2os naktī gāja organizētais buss uz Klučborku,
kur atradās manas trīs dienu mājas, un, tā kā festivāla norises vietu un šo
pilsētu šķīra teju 20 km, ideja par palikšanu līdz festa pirmās dienas
noslēgumam netika izskatīta, jo eventuālajās beigās man šos km nāktos mērot
kājām.
Nākamā banda Ogotay nevēlējās atšķirties no citām un
skaņojās tik ilgi, lai es varētu uzmest aci un ausi vienai viņu dziesmai un tad,
turpinot klausoties, doties uz savu busu.
Pirmās dienas
bilance: redzētas astoņas grupas no 13. Drausmīgā kavēšanās, stundu ilgās
skaņošanās – tas viss dienas ritmu padarīja bezgala izstieptu un festa gaitu
samocītu. Taču muzikālā ziņā bija interesanti, baudāmi un kopējā noskaņa bija
tīkama.
Pirms koncerta tapusī intervija ar
grupu DEVILISH IMPRESSIONS rodama šeit:
Saites uz tekstā minētajām grupām:
PANDEMONIUM: https://www.facebook.com/pandemoniumpl?fref=ts
DEVILISH
IMPRESSIONS: https://www.facebook.com/devilishimpressions?fref=ts
Iespaidu apraksta otrā daļa: tapšanas
stadijā.